ka es atrados šeit kā daļa no Čārlza svītas, noteikti liecināja pret to, ka esmu angļu spiedze, tomēr neiespējami tas nebija.
Es vēl strīdējos ar sevi, kad Kolams pēkšņi nolika glāzi un paskatījās man tieši acīs.
- Vai zini, cik daudz brendija es šodien jau esmu izdzēris?
-Nē.
Viņa rokas bija rimtas, sarepējušas un sacietējušas slimības dēļ, bet labi koptas. Apsārtušie plakstiņi un viegli piesarkušās acis tiklab varēja būt sekas ceļojuma grūtībām, kā pārmērīgam alkohola patēriņam. Mēle viņam nemežģījās, un kustības nebija saspringtākas vairāk nekā parasti, kas varētu norādīt, ka viņš nav skaidrs kā stikliņš. Bet es arī agrāk biju redzējusi Kolamu dzeram un ļoti labi zināju viņa spējas.
Viņš ar mājienu atraidīja Engusa Mhora roku, kas kavējās virs karafes.
- Puspudeli. Līdz vakaram šī būs tukša.
- A. Tad tādēļ man lūdza nākt ar visām zālēm. Es pastiepu roku pēc kastes, ko biju nolikusi uz grīdas.
- Ja tev vajag tādu daudzumu brendija, tad nekas cits tev nopietni nepalīdzēs, ja nu vienīgi kāds opija līdzeklis, es prātoju, pārskatot savu pudelīšu un burciņu krājumu. Man šeit ir opija tinktūra, bet es varu sadabūt tev…
- To man no tevis nevajag. Pavēlošais balss tonis mani apturēja, un es pacēlu galvu. Ja viņš varētu paturēt savas domas pie sevis, viņš varēja arī tās izrādīt, ja vēlējās.
- Opija tinktūru es varu dabūt, viņš teica. Šajā pilsētā droši vien atradīsies kāds aptiekārs, kas pārdod to… vai magoņu sīrupu, vai, starp citu, tīru opiju.
Aizsitu kārbas vāku un uzliku uz tā rokas. Tātad viņš nedomā pamazām izdzist zāļu ietekmē, atstājot neskaidru jautājumu par to, kas vadīs klanu. Un, ja viņam no manis nevajadzēja līdzekli īslaicīgai aizmirstībai, ko tad? Varbūt viņam vajadzēja mūžīgu aizmirstību. Es pazinu Kolamu Makenziju. Un skaidro, nežēlīgo prātu, kas bija izplānojis Geilisas Dankenas iznīcināšanu, tas nešaubītos to pašu izdarīt ar sevi.
Tagad tas bija skaidrs. Viņš bija ieradies tikties ar Čārlzu Stjuartu, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu, vai likt Leohas Makenzijiem kalpot jakobītu lietai. Kad tas būs izdarīts, klanu vadīs Dūgals. Un tad…
- Man likās, ka pašnāvība tiek uzskatīta par nāves grēku, es ierunājos.
- Laikam gan, viņš mierīgi atbildēja. Tas būs vismaz lepnības grēks, ka es izvēlēšos tīru nāvi īstajā brīdī, ko pats noteikšu un kas vislabāk atbildīs maniem mērķiem. Taču netaisos grēka dēļ lieki ciest, jo es kopš deviņpadsmit gadu vecuma vairs neticu Dievam.
Istabā valdīja klusums, tikai kamīnā sprakšķēja uguns un no ārpuses ieplūda izspēlētās kaujas slāpēti kliedzieni. Dzirdēju Kolama elpu, lēnu, rāmu nopūtu.
- Kāpēc jautāt man? Tev taisnība, tu vari dabūt opija tinktūru, kur gribi, ja vien tev ir nauda, un tās tev netrūkst. Tu noteikti zini, ka pietiekams daudzums tevi nogalinās. Tā ir viegla nāve.
- Pārāk viegla. Kolams papurināja galvu. Es dzīvē reti esmu varējis uz kaut ko paļauties, vienīgi uz savu prātu. Un to es paturēšu skaidru, pat satiekoties ar nāvi. Kas attiecas uz vieglumu… Viņš sakustējās uz zviļņa, nemaz necenšoties slēpt sāpes. Man pietiks.
Viņš pamāja ar galvu uz manu lādi.
- Tu, tāpat kā Dankena kundze, pazīsti zālītes. Man likās, ka tu varētu zināt, ar ko viņa nogalināja savu vīru. Tas izskatījās ātri un nekļūdīgi. Un atbilstoši, viņš skābi piebilda.
- Viņa izmantoja burvestības, tā vismaz lēma tiesa. Tiesa, kas saskaņā ar tavu plānu piesprieda Geilisai nāves sodu, es nodomāju.
- Vai arī burvestībām tu netici? es jautāju.
Viņš sāka smieties, tīrā, bezrūpīgā skaņa piepildīja saules pielieto telpu.
- Cilvēks, kurš netic Dievam, diez vai varētu piešķirt kādu varu Sātanam, vai ne?
Es joprojām šaubījos, bet viņš bija cilvēks, kurš citus tiesāja tikpat bargi kā sevi. Viņš bija lūdzis man piedošanu, pirms lūdza
pakalpojumu, un guva apmierinājumu, ka man ir taisnīguma izjūta vai žēlsirdība. Un tas, kā viņš teica, bija atbilstoši. Es atvēru lādi un izņēmu mazu pudelīti ar ciānkāliju, ko glabāju žurku indēšanai.
- Es tev pateicos, Klēras kundze, viņš atkal kļuva formāls, kaut arī acīs joprojām kavējās smaids. Ja mans māsasdēls Kreinsmūrā nebūtu tik krāšņi pierādījis tavu nevainīgumu, es tomēr nekad neticētu, ka tu esi ragana. Es arī tagad nezinu vairāk kā mūsu pirmajā tikšanās reizē, kas tu esi vai kāpēc esi šeit, bet ragana šādu izskaidrojumu es nebūtu pat apsvēris. Kolams apklusa, savilcis uz augšu uzacis. Droši vien tev nav vēlēšanās man izstāstīt, kas tu esi vai ar kādu nolūku esi ieradusies?
Brīdi vilcinājos. Bet cilvēks, kurš netic ne Dievam, ne velnam, diez vai ticēs patiesībai par to, kas es esmu. Es viegli saspiedu viņa pirkstus un palaidu vaļā.
- Labāk sauc mani par raganu. Neko vairāk tev nav lemts uzzināt.
Nākamajā rītā, ejot ārā no pils, es uz kāpnēm satiku lordu Belmerino.
- 0, Freizera kundze! viņš mani priecīgs sveicināja. Tieši jūs es meklēju.
Es arī pasmaidīju; strupais, dzīvespriecīgais vīriņš bija viens no tiem, kas dzīvi Holirūdā vērta patīkamāku.
- Ja tas nav drudzis, caureja vai sifiliss, es minēju, vai varat brīdi pagaidīt? Mans vīrs ar savu tēvoci par godu Fransisko de la Kintanam demonstrē Hailendas kalniešu zobenu cīņu.
- Ak tā? Es nudien ari vēlētos to noskatīties. Belmerino nāca man līdzi, galva priecīgi šūpojās apmēram mana pleca augstumā.
- Man ļoti patīk glīti vīrieši ar zobeniem. Un es no sirds atbalstu visu, kas spētu pielabināt spāņus.
- Es arī, uzskatīdams, ka Fērgusam būtu pārāk bīstami čiept Viņa Augstības vēstules Holirūdā, informācijas ziņā Džeimijs bija atkarīgs no tā, ko Čārlzs pateica viņam pats. Taču likās, ka tas ir
diezgan daudz; Čārlzs uzskatīja Džeimiju par vienu no saviem tuvākajiem draugiem faktiski viņš bija vienīgais Hailendas klanu vadonis, kuram tika izrādīta tāda labvēlība, ņemot vērā, cik mazs bija viņa devums karavīru vai naudas ziņā.
Ciktāl runa bija par naudu, Čārlzs atklāja noslēpumu, ka viņš lolo lielas cerības saņemt atbalstu no Spānijas Filipa, jo pēdējā vēstule, ko viņš rakstījis Romā mītošajam Džeimsam, bijusi izteikti uzmundrinoša. Dons Fransisko sūtnis gluži nebija, tomēr viņš, neapšaubāmi, piederēja pie Spānijas galma, un viņš pilnīgi droši aizvedīs uz dzimteni ziņas par Stjuartu sacelšanās iznākumu. Šī bija Čārlza iespēja paskatīties, cik tālu, paļaujoties uz savu likteni, viņš tiks, pārliecinot Hailendas klanu vadoņus un ārvalstu karaļus, ka nepieciešams atbalstīt Stjuartus.
- Kāpēc jūs vēlējāties mani satikt? es jautāju, kad mēs iznācām uz celiņa, kas veda apkārt Holirūdas pagalmam. Tur jau grozījās neliels pulciņš skatītāju, bet ne donu Fransisko, ne abus cīnītājus vēl neredzēja.
- 0! Atcerējies, ko bija vēlējies ar mani apspriest, lords Belmerino iebāza roku svārku kabatā. Nekas sevišķi svarīgs, mana mīļā kundze. Šos atnesa viens mans ziņnesis, kas savukārt tos bij dabūjis no kāda radinieka, kurš dzīvo dienvidos. Iedomājos, ka tie varētu jūs uzjautrināt.
Viņš pasniedza man plānu kaudzīti nemākulīgi nodrukātu lapu. Es redzēju, ka tie ir tādi kā nelieli plakāti, kādus tolaik bieži izdalīja krogos vai piesprauda pie durvju stenderēm un dzīvžogiem mazpilsētās un ciemos.