“ČĀRLZS EDVARDS STJUARTS, pazīstams kā Jaunais Pretendents,” bija rakstīts uz viena. “Lai visi klātesošie zina, ka šī Netiklā un Bīstamā persona, nelikumīgi izkāpusi Skotijas krastā, ir izraisījusi šīs zemes pavalstnieku Dumpi un uzlaidusi Nevainīgiem Pilsoņiem netaisna kara šausmas.” Turpinājums bija tādā pašā garā, un šis diezgan garais teksts noslēdzās ar vēršanos pie nevainīgajiem pilsoņiem, kas lasa šo apsūdzības rakstu, “darīt visu, kas Jūsu varā, un nodot šo Personu taisnai tiesai, ko Viņš pārmēram pelnījis”.
Lapas augšējā daļa bija izdaiļota ar attēlu, kas, pēc manām domām, atainoja Čārlzu; diez cik līdzīgs oriģinālam zīmējums nebija, bet viņš noteikti izskatījās Netikls un Bīstams, un tas laikam bija galvenais šī mākslas darba nolūks.
- Šis vēl ir diezgan atturīgs, sacīja Belmerino, skatīdamies man pār elkoni. Daži citi parāda ārkārtīgi iespaidīgu iztēles un lamuvārdu spektru. Paskatieties uz šo! Tas esmu es, viņš ar acīm redzamu sajūsmu rādīja uz nākamo lapu.
Attēlā no skotu beretes apakšas nikni lūrēja kārns kalnietis ar kuplām ūsām un savilktām uzacīm. Iesāņus palūkojos uz lordu Belmerino, kurš, kā arvien, bija ģērbies biksēs un svārkos pēc vislabākās gaumes; lorda apģērbs bija šūdināts no smalka auduma, bet gan piegriezuma, gan krāsu ziņā tas bija atturīgs, lai piestāvētu viņa druknajam, mazajam augumam. Viņš lūkojās uz plakātu, domīgi glaudīdams apaļos, gludi skūtos vaigus.
- Es nezinu, viņš sacīja. Ūsas patiešām piešķir man romantisku noskaņu, vai jūs tā nedomājat? Tomēr bārda ellīgi niez; nedomāju, ka spētu to izturēt, pat lai izskatītos glīts.
Es pievērsos nākamajai lapai un gandrīz nometu zemē visu žūksni.
- Jūsu vīra līdzību viņiem izdevies panākt mazliet labāk, Belmerino izteica savas domas, bet mūsu mīļais Džeimijs patiešām izskatās atbilstošāks tam, kā angļi pa lielākai daļai iztēlojušies skotu laupītāju, atvainošanu, mīļā, nedomāju neko ļaunu. Viņš ir liela auguma, vai ne?
- Jā, es izdvesu, pētot nodrukātās lapas.
- Nebijāt pamanījusi, ka jūsu vīram piemīt paradums cept un ēst mazus bērnus, vai ne? Belmerino iesmējās. Vienmēr esmu domājis, ka viņš izaudzis tik liels, jo ēdis kaut ko īpašu.
Mazā grāfa vieglprātīgā attieksme man ļoti palīdzēja atgūt mieru. Gandrīz jau spēju pie sevis pasmaidīt par smieklīgajiem aprakstiem un apvainojumiem, lai arī nevarēju nedomāt, cik lielā mērā tiem noticēs šo skrejlapu lasītāji. Baidos, ka diezgan lielā; ļaudis bieži likās ne vien lētticīgi, bet arī ļoti vēlējās noticēt sliktākajam un, jo ļaunāk, jo labāk.
- Man likās, ka jūs interesēs pēdējais, Belmerino pārtrauca manu prātojumu gaitu, izvelkot priekšpēdējo lapu.
“STJUARTU RAGANA” vēstīja virsraksts. Manī raudzījās sieviete ar garu degunu un mazām acu zīlītēm, zem tā bija teksts, kurš apsūdzēja Čārlzu Stjuartu “Tumsas spēku” piesaukšanā, lai atbalstītu savas nelikumīgās pretenzijas. Uzturot tuvāko draugu lokā labi pazīstamu raganu kura tur savās rokās vīriešu dzīvību un nāvi un tāpat spēj vienkārši uzsūtīt labībai miltrasu, noraut lopiem pienu un sist ar aklumu -, Čārlzs apstiprinājis, ka viņš pārdevis savu dvēseli velnam, un tāpēc “Cepināsies Ellē mūžīgi!”, kā šis traktāts priecīgi nobeidza.
- Tā jau laikam esat jūs, Belmerino sacīja. Lai arī, ticiet man, mīļā, zīmējums nekādā gadījumā neattēlo jūs.
- Ārkārtīgi smieklīgi, es noteicu. Atdevu visu žūksni atpakaļ lordam, nomācot vēlmi noslaucīt rokas gar svārkiem. Man bija mazliet nelabi, taču es darīju, ko varēju, lai uzsmaidītu Belmerino. Viņš viltīgi manī paskatījās, tad mierinoši paspieda manu elkoni.
- Neraizējieties, mīļā, viņš arī vārdos mani mierināja. Kad Viņa Majestāte būs atguvis troni, visas muļķības ātri vien aizmirsīsies. Vakardienas nelietis rīt tautas acīs jau būs kļuvis par varoni; esmu to piedzīvojis neskaitāmas reizes.
- Plus <;a change, plus c’est la mēme chose\ es nomurmināju. Un, ja Viņa Majestāte karalis Džeimss neatgūs troni…
- Un, ja mūsu pūliņi nelaimīgā kārtā izrādīsies neveiksmīgi, Belmerino, šķiet, nolasīja manas domas, tad tas, kas rakstīts uz plakātiem, būs mūsu mazākā bēda.
- En garde.2 Ar formālajiem franču ievadvārdiem Dūgals ieņēma klasisko divcīņas stāju, sāniski pret pretinieku, roka, kurā tur kailu, cīņai sagatavotu zobenu, saliekta, brīvā roka aizmugurē
pacelta graciozā lokā, plauksta ļengani nokarājas, uzskatāmi demonstrējot, ka viņš netur rezervē dunci.
Džeimija zobens, klusu nošķindot tēraudam, krustojās ar Dūgala zobenu.
-Je suis prest. Džeimijs uztvēra manu skatienu, un es redzēju, ka viņa sejai pārslīd jautrs smaids. Parastā duelanta atbilde bija Freizeru klana devīze. Je suis prest! “Esmu gatavs!"
Man galvā pazibēja doma, ka, iespējams, viņš tomēr nav gatavs, un neapzināti noelsos, kad Dūgala zobens spēji šāvās uz priekšu. Bet Džeimijs bija redzējis kustības sākumu, un tad jau viņa zobena asmens atradās vietā, kur viņš bija stāvējis, bet kur tagad vairs nebija.
Solis sānis, ašs cirtiens un prettrieciens, asmeņiem ar troksni sasitoties visā garumā. Abi zobeni tikai uz sekundi saķērās pie spaliem, tad cīnītāji spēra soli atpakaļ, apgriezās un no jauna metās uzbrukumā.
Atvairot sitienu un izpildot izklupienu tierce, aizsardzībā, Džeimijs nonāca collu no Dūgala gurna, tad, zaļajiem kiltiem noplandot, aši pacirtās sāņus. Izvairīšanās, izlocīšanās un ātrs cirtiens uz augšu, kas atsita uzbrūkošo zobenu, un Dūgals spēra soli uz priekšu, spiežot Džeimiju atkāpties.
Redzēju pagalma otrā malā donu Fransisko, kas stāvēja kopā ar Čārlzu, Šeridanu, paveco Taliberdīnu un vēl dažiem augstmaņiem. Zem ievaskoto ūsu kušķīša spāņa lūpas izlieca viegls smaids, bet es nevarēju pateikt, vai tas pauda apbrīnu par cīkstoņiem vai tā bija tikai parastās vīzdegunīgās sejas izteiksmes variācija. Kolamu nekur neredzēja. Es nebrīnījos. Ja neņem vērā viņa nepatiku pret iziešanu sabiedrībā, tad ceļojums uz Edinburgu viņu noteikti bija nogurdinājis.
Tēvocis un māsasdēls, abi izcili paukotāji un abi kreiļi, demonstrēja savu māku šo izrādi vēl iespaidīgāku darīja fakts, ka viņi cīnījās, ievērojot franču duelēšanās stingros likumus, bet nelietojot ne šauro zobenu, kas līdzinājās rapierim un bija džentlmeņa apģērba sastāvdaļa, nedz arī karavīra zobenu. Tā vietā abi vīrieši
vicināja Hailendas platos zobenus, katrs no tiem bija veselu jardu garš, plakans rūdīta tērauda asmens, kas spēja pilnībā pāršķelt cilvēka galvu. Ar milzīgajiem ieročiem viņi rīkojās graciozi un mazliet nenopietni, mazāka auguma vīrieši neko tādu nespētu nodemonstrēt.
Es redzēju, ka Čārlzs kaut ko čukst donam Fransisko ausī, un spānis māj ar galvu, nenovēršot acis no zibošajiem zobeniem un cīņas ainas, kas risinājās zāles laukumā. Būdami saskanīgi pretinieki pēc auguma un izveicības, Džeimijs un viņa tēvocis rādīja, ka cieši apņēmušies viens otru nogalināt. Dūgals bija Džeimija skolotājs zobenu vicināšanas mākslā, un viņi jau daudzas reizes bija cīnījušies mugura pret muguru un plecs pie pleca; katrs no viņiem otra stilu pārzināja līdz pēdējam sīkumam tāpat kā savu vismaz es tā ceru.
Dūgals tiecās vēl vairāk izmantot savas priekšrocības ar dubultizklupienu, spiežot Džeimiju atpakaļ uz pagalma malu. Jaunākais vīrietis steidzīgi pakāpās sāņus, ar vienu atvēzienu atsita Dūgala zobenu, tad trieca pretī pa otru pusi tik ātri, ka smaile izdūrās cauri Dūgala labās rokas piedurknei. Skali notirkšķēja plīstošs audums, un vējā sāka plandīties balta lina strēmele.