- 0, izcils gājiens, kungs! Es pagriezos, lai paskatītos, kas šo komplimentu saka, un ieraudzīju blakus stāvam lordu Kilmernoku. Nopietns, neizskatīgs vīrietis tikko pāri trīsdesmit, viņš ar savu dēlu Džoniju ari mitinājās Holirūdas viesu spārnā.
Tā kā dēls reti atgāja no tēva, es palūkojos apkārt, meklējot zēnu. Drīz vien jau arī viņu ieraudzīju Džonijs stāvēja tēvam otrā pusē un, muti pavēris, vēroja zobenu cīņu. Manu uzmanību piesaistīja tikko jaušama kustība aiz staba: Fērgusa melnās acis kā piekaltas kavējās pie Džonija. Es saraucu uzacis un nikni palūrēju uz Fērgusu.
Džonijs mazliet par daudz apzinājās, ka ir Kilmemokas mantinieks, un vēl vairāk viņš apzinājās savas privilēģijas, ka divpadsmit gadu vecumā varējis doties karā kopā ar tēvu, un viņš to mēdza bāzt degunā citiem puikām. Vairums no viņiem, kā jau pusaudžu
vidē pieņemts, vai nu vairījās no Džonija, vai gaidīja īsto brīdi, kad uzpūtīgais puika iznāks no tēva sargājošās ēnas.
Fērguss pilnīgi noteikti piederēja pie otrās grupas. Viņš bija ņēmis ļaunā Džonija nicinošo piezīmi par “sīkmuižniekiem”, kuru viņš turklāt pareizi iztulkoja kā apvainojumu Džeimijam, tāpēc akmeņdārzā pirms dažām dienām tikai ar fiziska spēka pielietošanu izdevās novērst uzbrukumu Džonijam. Džeimijs bija uz vietas īstenojis taisnu tiesas spriešanu ar miesas sodiem un tad norādījis Fērgusam, ka lojalitāte ir brīnišķīgs tikums, kuru saņēmējs ļoti augstu vērtē, turpretī stulbums gan ne.
- Tas puika ir divus gadus par tevi vecāks un divus stounus smagāks, Džeimijs bija sacījis, viegli sapurinot Fērgusu aiz pleca.
- Vai tu domā, ka palīdzēsi man, ja tev ielauzīs pauri? Ir reizes, kad jākaujas, nerēķinot zaudējumus, bet ir reizes, kad jāiekož mēlē un jāgaida savs laiks. Ne pйtez plus haunt que votre cul\ ja?
Fērguss bija pamājis ar galvu, ar krekla stērbeli noslaucījis asaras no vaigiem, bet es šaubījos, vai Džeimija vārdi bija atstājuši vajadzīgo iespaidu. Man nepatika domīgais skatiens, ko redzēju platajās, melnajās acīs, un nospriedu: ja Džonijs būtu kādu nieku attapīgāks, viņš nostātos starp mani un tēvu.
Džeimijs iesēdās vienā celī un vērsa nāvējošu triecienu augšup, zobenam asi nošvīkstot Dūgalam gar ausi. Makenzijs atrāvās, vienu acumirkli likās, ka viņš ir sabijies, tad pasmaidīja, nozibinot baltus zobus, un ar skaņu tinkš plakaniski uzsita Džeimijam pa galvu.
Otrā pagalma malā atskanēja aplausi. Cīņa pamazām no eleganta franču dueļa pārvērtās par Hailendas dūru cīņu, un skatītājiem šis joks ārkārtīgi patika.
Lords Kilmernoks, sadzirdējis aplausus, arī palūkojās pāri pagalmam un nepatikā saviebās.
- Viņa Augstības padomnieki ir ataicināti tikties ar spāni, mans kaimiņš izsmējīgi noteica. O’Salivens un tas mūžvecais švauksts Taliberdīns. Vai viņš uzklausa lorda Elko padomus? Vai viņš klausās Belmerino, Lokiela un manus pieticīgos ieteikumus?
Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es aprobežojos tikai ar klusu, līdzjūtīgu nopūtu, skatienu joprojām neatraujot no divkaujas. Akmens mūros tērauda šķindēšana atbalsojās tik skaļi, ka gandrīz noslāpēja Kilmemoka vārdus. Taču, reiz sācis sūdzēties, viņš nespēja norīt rūgtumu.
- Nē, patiešām! viņš pukojās. O’Salivens, O’Braiens un visi pārējie īri viņi ne ar ko neriskē! Ja notiktu ļaunākais, viņi, piesaucot kā argumentu savu tautību, varētu pieprasīt, lai vajātāji ievēro viņu imunitāti. Bet mēs, mēs, kas riskējam ar savu īpašumu, ar savu godu pat dzīvību! Mūs neņem vērā un izturas pret mums kā pret ierindas dragūniem. Vakar es Viņa Augstībai padevu labrītu un viņš patraucās garām, degunu izslējis, it kā es būtu pārkāpis etiķeti, viņu uzrunājot!
Kilmernoks, neapšaubāmi, bija drausmīgi saniknots un, jāsaka, pamatoti. Ignorējot vīrus, kurus viņš ar glaimiem bija apbūris un pierunājis dot šai avantūrai savus cilvēkus un naudu, Čārlzs viņus atstūma un tad vērsās pēc mierinājuma pie saviem vecajiem padomdevējiem no kontinenta, no kuriem vairākums Skotiju uzskatīja par mežonīgu zemi un tās iedzīvotājus gandrīz par mežoņiem.
Dūgals pārsteigumā iesaucās, un Džeimijs skaļi iesmējās. Dūgalam kreisās rokas piedurkne karājās tikai pie pleca, plīsumā bija redzama brūna un gluda āda, ko nebojāja ne piliens asiņu, ne mazākā skrambiņa.
- Es tev par to atmaksāšu, Džeimij. Dūgals atieza zobus. Viņa seja bija norasojusi sviedriem.
- Tiešām, tēvoc? Džeimijs elsa. Ar ko tad maksāsi? Pazibēja metāls, notēmēts precīzi līdz milimetram, un Dūgala sporans, norauts no jostas, žvadzēdams aizlidoja pār akmeņiem.
Ar acs kaktiņu pamanīju kustību un asi pagriezu galvu.
- Fērgus! es iesaucos.
Kilmernoks arī paskatījās tajā virzienā un ieraudzīja Fērgusu. Zēns vienā rokā nesa garu mietu, tik nevērīgi, ka šī izrādīšanās liktos smieklīga, ja vien nevēstītu par nopietniem draudiem.
- Neuztraucieties, Broktūrekas kundze, lords Kilmemoks sacīja, īsi uzmetis puikam skatienu. Varat paļauties, ka mans dēls pratīs godam sevi aizstāvēt, ja radīsies tāda vajadzība. Tēvs ar mīlestību paskatījās uz Džoniju, tad no jauna pievērsās cīņai. Ari es sekoju viņa piemēram, bet klausījos, kas notiek tur, kur atrodas Džonijs. Es neteiktu, ka Fērgusam galīgi trūktu goda jūtu; man tikai bija palicis iespaids, ka viņa izpratne ievērojami atšķiras no lorda Kilmernoka izpratnes par šo tikumu.
- Gu leoir!' Pēc Dūgala kliedziena kauja spēji beidzās. Stipri nosvīduši, abi duelanti paklanoties pateicās par karalisko skatītāju aplausiem, tad panāca uz priekšu pieņemt apsveikumus un iepazīties ar donu Fransisko.
- Milord! aiz staba atskanēja smalka balss. Lūdzu le parabolal
Džeimijs pagriezās, viegli saraucis pieri par šādu traucējumu, bet tad paraustīja plecus, pasmaidīja un atkal izgāja pagalma vidū. Leparabola bija nosaukums, ko Fērguss bija devis šim trikam.
Aši paklanījies Viņa Augstībai, Džeimijs uzmanīgi paņēma zobenu aiz paša asmens galiņa, mazliet salieca un ar milzīgu spēku raidīja gaisā, kur zobens apgriezās. Visu acis bija pievērstas zobenam ar pīto spalu; rūdītā tērauda asmens, dzirkstīdams saulē, apgriezās otrādi ar tādu inerces spēku, ka likās mirkli karājamies gaisā, un tad traucās uz zemi.
Protams, šī trika būtība bija aizmest ieroci tā, lai tas krītot ar asmeni ietriektos stāvus zemē. Džeimija uzlabojums bija tāds, ka viņš stāvēja tieši krišanas loka apakšā un tikai pēdējā brīdī atkāpās, lai viņam cauri neizdurtos krītošais asmens.
Zobens ietriecās zemē viņam pie kājām, skatītājiem kopīgi noelšoties: “Ah!” Tikai tad, kad Džeimijs vilka zobenu ārā no zāliena, es pamanīju, ka skatītāju rindas sarukušas par diviem cilvēkiem.
Viens no viņiem, divpadsmitgadīgais Kilmernokas jaunskungs, gulēja garšļaukus zālē ar briestošu punu galvā, kas drīz kļuva
redzams cauri plānajiem, brūnajiem matiem. Bet otrs nekur nebija manāms, tikai ēnā aiz muguras es dzirdēju klusu čukstu.
- Ne pйtez plus haunt que votre cul, skanēja apmierinājuma pilna balss. Nelec augstāk par savu sēžamvietu.
Laiks bija iegriezies novembrim neparasti silts, un mākoņi, kas pastāvīgi sedza debesis, pašķīrušies, ļaujot bēguļojošajai rudens saulei īslaicīgi apspīdēt pelēcīgo Edinburgu. Es izmantoju pārejošo siltuma periodu, lai ik brīdi kavētos ārā, tāpēc šobrīd rāpoju uz ceļiem pa akmeņdārzu aiz Holirūdas, sagādājot lielu jautrību vairākiem kalniešiem, kas dīki klīda pa pagalmu, baudot sauli sev patīkamā veidā kopā ar krūzi pašbrūvēta viskija.