- Kundzīt, vai medījat burras'? viens uzsauca.
- Nekā, tās būs fejas, nevis tārpi, pajokoja otrs.
- Drīzāk jūs atradīsiet fejas tajā krūzē nekā es zem akmeņiem, es uzsaucu pretī.
Vīrs pacēla krūzi uz augšu, piemiedza aci un teatrāli ielūkojās trauka dzīlēs.
- Lai nu būtu, ja vien manā viskijā nav tārpu, viņš atbildēja un iedzēra krietnu malku.
Patiesību sakot, tas, ko es meklēju, viņiem izteiktu tikpat maz vai tikpat daudz -, cik tārpi, es nospriedu, pabīdot malā pamatīgu akmeni un atklājot uz tā sāna oranži brūnus ķērpjus. Uzmanīgi paskrāpēju ar spalvu nazīti, un dažas plēksnītes no savādā auga iekrita man plaukstā; es tās ļoti rūpīgi noglabāju lētā skārda tabakdozē, kurā atradās mans ar lielām pūlēm savāktais krājums.
Nosacīti kosmopolītiskā Edinburgas gaisotne bija atstājusi nelielu iespaidu uz kalniešiem, kas viesojās šajā pilsētā; attālos kalnu ciemos tāda uzvedība tiktu uzņemta ar aizdomām, ja ne ar atklātu naidu, te tā vairāk, likās kā nevainīga spēle. Lai arī kalnieši pret mani izturējās ar lielu cieņu, es jutos atvieglota, uzzinot, ka tai nav piejauktas bailes.
Pat fakts, ka esmu angliete, tika piedots, kad visi uzzināja, kas ir mans virs. Laikam jau man vajadzēs samierināties ar Džeimija paša stāstīto, ko viņš darījis Prestonpenas kaujas laikā, bet, lai kas tas arī būtu, uz skotiem šī rīcība bija atstājusi dziļu iespaidu un “Sarkanais Džeimijs” tika saņemts ar sajūsmas saucieniem un sveicieniem, kad vien izgāja ārpus Holirūdas.
Patiesību sakot, šajā brīdī manu uzmanību piesaistīja kliedziens, kurš atskanēja no kalniešu bariņa, kas turpat tuvumā grozījās; es pacēlu galvu un ieraudzīju pašu Sarkano Džeimiju soļojam pāri zālienam; viņš izklaidīgi pamāja vīriem, skatienu pievērsis masīvajām klintīm aiz pils.
Mani ieraugot, viņa seja atplauka, un viņš, šķērsojis zālienu, pienāca pie manis akmeņdārzā.
- Te tu esi, viņš sacīja. Vai vari uz brīdi pienākt? Un paņem, lūdzu, savu mazo kurvīti.
Es piecēlos kājās, notraucu no kleitas priekšas sausos zāles stiebrus un iemetu nazi grozā.
- Labi. Uz kurieni mēs iesim?
- Kolams atsūtījis ziņu, ka vēlas ar mums runāt. Ar abiem.
- Kur? es jautāju, sperot platākus soļus, lai turētos līdzi Džeimija straujajai gaitai.
- Kenongeitas baznīcā.
Tas bija interesanti. Vienalga, kāda iemesla dēļ Kolams vēlējās mūs redzēt, viņš acīmredzot negribēja, ka šis fakts saruna ar mums zem četrām acīm kļūtu zināms Holirūdā.
To nevēlējās ari Džeimijs, tāpēc man bija jāņem grozs. Ja mēs, rokās sadevušies, izgājām pa vārtiem, tad mans grozs skaidri un nepārprotami liecināja, kāpēc mēs esam uz “Karaliskās jūdzes”: vai nu ejam pēc iepirkumiem mājai, vai izsniegt zāles vīriem un viņu ģimenēm Edinburgas ieliņās un sētās.
Edinburgas galvenā iela veda stāvus kalnā. Holirūdā ļoti cienīgi sēdēja tās zemākajā galā, saplaisājušais abatijas kupols turpat blakus piešķīra tai apšaubāmas dievišķas drošības gaisotni. Holirūdā augstprātīgi ignorēja naidīgās Edinburgas pils klātbūtni, kas bija
uzmetusies klints kalna virsotnē. “Karaliskās jūdzes”, kas savienoja abas pilis, slīpums bija aptuveni četrdesmit pieci grādi. Pietvīkusi gluži sarkana, smagi elšot, es gāju blakus Džeimijam un visu laiku lauzīju galvu, kā, pie visiem svētajiem, Kolams Makenzijs bija pieveicis šo ceturtdaļjūdzi pa bruģēto nogāzi no pils līdz baznīcai.
Mēs atradām Kolamu sēžam baznīcas kapsētā uz akmens sola, kur vēlīnās pēcpusdienas saule sildīja viņam muguru. Dzeloņplūmes nūja gulēja blakus uz sola, un īsās, līkās kājeles šūpojās dažas collas virs zemes. Makenziju klana vadoņa pleci bija uzkumpuši un galva domās noliekta, no tāluma viņš izskatījās kā rūķis, iemītnieks, kas dabiski iederējās šajā cilvēka roku veidotajā akmeņdārzā ar šķībajiem akmeņiem un ložņājošajiem ķērpjiem. Nopētīju lielisku šīs sugas eksemplāru uz laikazoba sagrauztās velves sienas, bet nodomāju, ka labāk neapstāties.
Zāle slāpēja mūsu soļus, bet Kolams jau pacēla galvu, kad mēs vēl atradāmies krietnu gabalu no sola. Vismaz viņa uztveres spējām nekas nekaitēja.
Mums tuvojoties, mazliet sakustējās ēna zem tuvākās liepas. Arī Engusa Mhora maņām nekas nekaitēja. Pārliecinājies, ka tie, kas nāk, esam mēs, varenais kalps turpināja neuzkrītoši sargāt Kolamu, atkal saplūstot ar apkārtējo ainavu.
Kolams sasveicinoties pamāja ar galvu un norādīja uz vietu sev blakus. Tuvumā viņš, par spīti izkropļotajam augumam, itin nemaz nelīdzinājās rūķim. Atrodoties aci pret aci, redzams bija tikai vīrs, kāds viņš bija savā garā.
Džeimijs atrada man vietu uz tuvākā akmens un tikai tad pats apsēdās Kolamam blakus, kur viņš bija norādījis. Marmors bija pārsteidzoši auksts, to jutu pat cauri saviem biezajiem svārkiem, tāpēc es mazliet patrinos, akmens galvaskauss ar kauliem uz pieminekļa bija reljefs un spieda man sēžamvietu. Ieraudzīju zem tā iegravēto epitāfiju Un pasmaidīju. .
Te dus Mārtiņš Elginbrods,
Apžēlo manu dvēseli, Dievs,
Ta darītu es, ja butu Dievs Un tu būtum Mārtiņš Elginbrods.
Džeimijs brīdinoši savilka uz augšu vienu uzaci, tad atkal pievērsās Kolamam:
- Tu vēlējies mūs redzēt, tēvoc?
- Gribu tev, Džeimij Freizer, uzdot vienu jautājumu, Kolams bez aplinkiem iesāka. Vai tu uzskati mani par savu radagabalu?
Džeimijs brīdi klusēja, pētot tēvoča seju. Tad viegli pasmaidīja.
- Tev ir manas mātes acis. Vai man to noliegt?
Pirmajā brīdī Kolams izskatījās sabijies. Viņa acis bija skaidras, gaiši pelēkas kā baloža spārns, ar biezām, melnām skropstām. Lai cik skaistas, tās varēja zalgot kā tērauds, un man bija jāprāto, ne jau pirmo reizi, kāda bijusi Džeimija māte.
- Tu atceries savu māti? Tu taču biji pavisam sīks puišelis, kad viņa nomira.
To dzirdot, Džeimija lūpas mazliet noraustījās, bet viņš atbildēja mierīgi:
- Biju gana liels. Starp citu, manā tēva mājā bij spogulis; man teikuši, ka esmu viņai mazliet līdzīgs.
Kolams īsi iesmējās.
- Ne tikai mazliet. Viņš ciešāk ieskatījās Džeimijā, piemiedzis acis spožajā saulē. 0 jā, puis, tu esi Elenas dēls, par to nav šaubu. Tās pinkas, ar to vien pietiek… Viņš pamāja uz Džeimija matiem, kas zaigoja kastaņbrūnā un dzintara, salnā un cinobra krāsās, biezas, viļņainas krēpes tūkstoš sarkanā un zelta niansēs. Un tā mute… Kolamam pašam lūpas vienā kaktiņā savilkās uz augšu, it kā prāts kavētos neaicinātās atmiņās, …plata kā naktspoda kakls, tā es viņu kaitināju. Tu, līdzīgi krupim, varētu ķert vaboles, es mēdzu viņai teikt, ja vien tev būtu lipīga mēle.
Džeimijs pārsteigts iesmējās.
- Man tā reiz teica Villijs, viņš nobrīnījās, un tad pilnīgās lūpas cieši sakniebās; viņš reti runāja par savu mirušo vecāko brāli un, man šķiet, nekad nebija viņu pieminējies Kolama klātbūtnē.
Ja Kolams pamanīja šo misēkli, tad to neizrādīja.
- Es viņai toreiz rakstīju, viņš runāja, izklaidīgi vērdamies uz vienu no šķībajiem kapakmeņiem turpat tuvumā. Kad tavs brālis un mazais nomira no bakām. Tā bij pirmā reize, kopš viņa pameta Leohu.
- Tu gribēji teikt, kopš viņa apprecējās ar manu tēvu.
Kolams gausi pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies tālumā.
- Nūjā. Zini, viņa bij vecāka par mani, apmēram divus gadus; apmēram tikpat daudz, cik tava māsa par tevi. Dziļi iegrimušās, pelēkās acis atgriezās un palika pie Džeimija.