- Es nekad neesmu saticis tavu māsu. Vai jūs esat tuvi?
Džeimijs neko neteica, tikai pamāja ar galvu, cieši vērdamies
tēvocī, it kā meklētu novecojušajā sejā atbildi kādai mīklai.
Arī Kolams palocīja galvu.
- Tā bij arī mums ar Elenu. Es biju slimīgs bērnelis, un viņa bieži mani kopa. Atceros, kā saules stari apspīdēja viņas matus, kā viņa stāstīja man pasakas, kad es gulēju gultā. Pat vēlāk, smalkās lūpas izliecās smaidā, kad man pirmo reizi atteicās darboties kājas, viņa nāca un gāja pa visu Leohu un katru rītu un vakaru ienāca manā istabā pastāstīt, ko redzējusi un ko cilvēki teikuši. Mēs runājām par rentniekiem un zemturiem, par to, kā viss jākārto. Tad es biju precējies, bet Letīcija nebij uz tādām padarīšanām un viņu tas neinteresēja. Viņš atmeta ar roku, aizmirstot par sievu.
- Mēs abi sarunājāmies… reizēm ar Dūgalu, reizēm divatā… par to, kā vislabāk uzturēt klana mantu, kā saglabāt mieru starp dzimtām, kādas vienošanās var slēgt ar citiem klaniem, kā rīkoties ar zemi un kokiem… Un tad viņa aizbēga, viņš strupi noteica, skatīdamies lejup uz klēpī saliktajām platajām plaukstām. Neko nejautājot, nepasakot ne vārda uz atvadām. Elena aizbēga. Šad tad kaut ko par viņu uzzināju no citiem, bet no viņas pašas… nekā.
- Māsa neatbildēja uz tavām vēstulēm? es klusā balsī pajautāju, nevēlēdamās iejaukties. Viņš papurināja aizvien vēl noliekto galvu.
- Viņa nejutās labi; bij zaudējusi bērnu un vēl slima ar bakām. Un varbūt Elena domāja, ka uzrakstīs vēlāk; atlikt jau ir tik
viegli. Kolams īsi, bez prieka pasmaidīja, un tad seja atkal kļuva nopietna. Bet pēc divpadsmit mēnešiem Ziemassvētkos viņa bij pagalam.
Viņš paskatījās tieši uz Džeimiju, kurš droši atbildēja skatienam.
- Es toreiz mazliet nobrīnījos, kad tavs tēvs man atrakstīja, paziņojot, ka ved tevi pie Dūgala, un pēc tam viņš gribot, lai tu nāc mācībā uz Leohu.
- Tā bij sarunāts, kad viņi precējās, Džeimijs paskaidroja. Ka es mācīšos pie Dūgala un tad laiciņu padzīvošu pie tevis. Uzpūta vēja brāzma, nošvīkstēja lapegles zari, un viņi abi ar Kolamu uzrāva plecus pret pēkšņi uznākušo dzestrumu; vienādā žesta dēļ radnieciskā līdzība kļuva krietni uzkrītošāka.
Kolams redzēja, ka es par viņu līdzību pasmaidu, un arī viņam mutes kaktiņš savilkās uz augšu.
- 0 jā, viņš atkal vērsās pie Džeimija. Bet vienošanās ir tik vērtas, cik vīri, kas tās slēdz, un ne vairāk. Toreiz es nepazinu tavu tēvu.
Viņš atvēra muti, lai turpinātu, bet, šķiet, pārdomāja. Kapsētas miers, ko bija iztraucējusi vīru saruna, atkal saslēdzās, it kā neviens vārds nebūtu teikts.
Ieilgušo klusumu beidzot pārtrauca Džeimijs.
- Ko tu domāji par manu tēvu? viņš jautāja, un es balss tonī manīju ziņkāri, kādu jūt bērns, kurš agri zaudējis vecākus un meklē viņu personības apliecinājumus pie tiem cilvēkiem, kas zināmi tikai no bērna ierobežotā skatījuma. Es sapratu šo vēlmi; tas mazumiņš, ko es zināju par saviem vecākiem, gandrīz pilnībā bija gūts no tēvoča Lema strupajām un nepietiekamajām atbildēm uz maniem jautājumiem viņš nebij cilvēks, kas aizrāvās ar raksturu analīzi.
Kolams turpretī aizrāvās.
- Tu gribi zināt, kāds viņš bij? Viņš cieši ieskatījās māsasdēlā, tad uzjautrināts norūcās.
- Paskaties spogulī, puis, viņš ieteica ar tādu kā skaudīgu smaidu sejā. Tev ir mātes vaibsti, bet pretī veras tēvs ar tām sasodītajām Freizeru kaķa acīm. Kolams izstaipījās un patriņājās, izkustinot kaulus uz ķērpjiem apaugušā akmens sola. Lūpas pēc paraduma bija cieši sakniebtas, lai sāpēs neievaidētos, un es sapratu, kas vainojams pie dziļajām rievām starp degunu un muti.
- Taču, lai tev atbildētu, Makenzijs turpināja, kad atkal bija ērtāk iekārtojies, man tas cilvēks diez ko nepatika es viņam arī ne -, bet es uzreiz zināju, ka viņš ir godavīrs. Mirkli klusējis, viņš ļoti klusi piebilda: Zinu, ka tu arī tāds esi, Džeimij Makenzij Freizer.
Džeimija sejas izteiksme nemainījās, tikai plakstiņi notrīsēja, to pamanīt spētu vienīgi cilvēks, kas viņu pazina tik labi kā es vai tik vērīgs kā Kolams.
Viņš gari nopūtās.
- Tāpēc, puis, es gribēju ar tevi aprunāties. Redzi, man jāpieņem lēmums, vai Leohas Makenziji ies karot par karali Džeimsu vai par karali Džordiju. Viņš šķībi pasmaidīja. Domāju, ka tas ir gadījums, kad jāizvēlas starp velnu, kuru tu pazīsti, un velnu, kuru tu nepazīsti, bet man tas jādara.
- Dūgals… Džeimijs iesāka, bet tēvocis viņu ar asu rokas mājienu pārtrauca.
- Kā tad, es zinu, ko Dūgals domā… divus pēdējos gadus tā dēļ man reti bij miers, viņš nepacietīgi attrauca. Bet es esmu Leohas Makenzijs un manā tiesā ir izlemt. Dūgals rīkosies, kā es likšu. Es labprāt uzzinātu, ko tu man ieteiktu darīt tā klana dēļ, kura asinis plūst tavās dzīslās.
Džeimijs pacēla galvu, tumšzilās, neizprotamās acis bija aizsegtas pret pēcpusdienas sauli, kas spīdēja viņam sejā.
- Es ar saviem vīriem esmu šeit, viņš teica. Tad jau mana izvēle ir acīm redzama?
Kolams atkal sakustējās; galvu piešķiebis, viņš uzmanīgi klausījās māsasdēlā, it kā vēlētos uztvert balss nianses vai izteiksmi, kas dotu viņam kādu mājienu.
- Tu tā domā? viņš jautāja. Viri slēdz vienošanās dažādu iemeslu dēļ, puis, un retajam ir kāds sakars ar iemesliem, kurus viņi min. Esmu runājis ar Lokielu un Klenreneldu, Engusu un Alekšu Makdonaldu. Kā tu domā, vai viņi atrodas šeit tikai tāpēc, ka uzskata Džeimsu Stjuartu par savu likumīgo karali? Tagad es runāšu ar tevi un tu man teiksi taisnību, sava tēva goda dēļ.
Redzot, ka Džeimijs šaubās, Kolams turpināja, nenovēršot vērīgu skatienu no radinieka.
- Es nelūdzu sevis dēļ; ja tev ir acis pierē, tad redzi, ka šis jautājums mani nemocīs ilgi. Bet Heimiša dēļ puika ir tavs brālēns, to atceries. Lai būtu klans, ko viņam vadīt, kad viņš būs tajā vecumā, man tagad jāizdara pareizā izvēle.
Kolams apklusa un sēdēja rāmi, parastā piesardzība pagaisusi no sejas, pelēkās acis atklātas un modras.
Džeimijs sēdēja tikpat mierīgi, sastindzis kā marmora eņģelis uz kapakmens viņam aiz muguras. Es zināju, kāda dilemma viņu tur savā varā, lai arī skarbās sejas asajos vaibstos nekādas nodevīgas zīmes neparādījās. Tā bija tā pati vecā dilemma, ar kuru bijām saskārušies jau agrāk, kad izšķīrāmies pulcināt Lelibrokas vīrus un nākt šurp. Čārlza izplānotā sacelšanās balansēja uz naža asmens; savienība ar tādu lielu klanu kā Leohas Makenziji varētu iedrošināt citus pievienoties karstgalvīgajam jaunajam troņa pretendentam un, iespējams, atnest panākumus. Bet, ja sacelšanās tomēr noslēgtos ar neveiksmi, tad pilnīgi iespējams, ka arī Leohas Makenziju klans beigtu pastāvēt.
Beidzot Džeimijs uzsvērti pagrieza galvu un paskatījās uz mani, zilās acis raudzījās manējās. “Tev tāpat šajā lietā kas sakāms,” tās teica. “Ko man darīt?”
Es jutu, ka arī Kolams manī raugās, un vairāk sajutu nekā redzēju, ka viņa biezās, tumšās uzacis jautājoši savelkas. Bet es gara acīm skatīju mazo Heimišu, desmit gadus vecu sarkanmati, kas tik stipri līdzinājās Džeimijam, ka varētu būt viņa dēls, nevis brālēns. Kāda dzīve gaidītu viņu un visu atlikušo klanu, ja Leohas Makenziji kopā ar Čārlzu kristu Kalodenas kaujā. Lelibrokas vīriem ir
Džeimijs, kurš, ja tik tālu nonāks, paglābs viņus no pēdējās asinsizliešanas. Leohas vīriem tāda nebūtu. Tomēr ne jau es varēju pieņemt lēmumu. Es paraustīju plecus un noliecu galvu. Džeimijs dziļi ievilka elpu un izlēma.