- Dodies atpakaļ uz Leohu, tēvoc, viņš sacīja. Un turi savus vīrus mājās.
Kolams krietnu laika sprīdi nekustēdamies skatījās uz mani. Beidzot lūpas savilkās smaidā, bet seja palika nopietna.
- Daudz netrūka, ka es būtu apturējis Nedu Gauenu, kad viņš devās glābt tevi no sārta, viņš man sacīja. Laikam jau tagad esmu priecīgs, ka to neizdarīju.
- Tencinu, es līdzīgā tonī atbildēju.
Kolams nopūtās un ar sakropļoto roku berzēja skaustu, it kā tas sāpētu no vadoņa atbildības smagās nastas.
- Nu tad. No rīta es tikšos ar Viņa Augstību un pateikšu, ko esmu izlēmis. Roka nolaidās un palika nekustīgi guļam uz akmens sola starp viņu un māsasdēlu. Es pateicos tev, Džeimij, par padomu. Mirkli svārstījies, viņš piebilda: Un lai Dievs tev stāv klāt.
Džeimijs paliecās uz priekšu un uzlika plaukstu Kolama rokai. Tad pasmaidīja mātes plato, mīļo smaidu un sacīja:
- Tev arī, mo caraidh'.
“Karaliskajā jūdzē” valdīja rosība, te drūzmējās ļaudis, kas izmantoja īsās stundas, kad bija silts. Mēs klusēdami spraucāmies cauri burzmai, es cieši turējos pie Džeimija saliektā elkoņa. Beidzot viņš papurināja galvu un kaut ko gēlu valodā nomurmināja pie sevis.
- Tu rīkojies pareizi, es sacīju, vairāk atbildot uz domām nekā vārdiem. Es būtu darījusi tāpat. Lāi kas notiku, vismaz Makenziji būs drošībā.
- Nūjā, varbūt. Viņš pamāja ar galvu sveicienu garāmejošam virsniekam, kas lauzās cauri pūlim ap krogu “Pasaules gals”. Bet kā tad ar pārējiem ar Makdonaldiem, ar Makgilivrejiem un citiem, kas te ieradušies? Vai viņus iznīcinās? Bet varbūt tas nenotiktu, ja man būtu pieticis dūšas teikt Kolamam, lai paliek? Apmākušos seju viņš papurināja galvu. To nevar zināt, vai ne, Armaliet?
- Nē, es klusi piekritu un saspiedu viņa elkoni. Nekad pietiekami skaidri. Vai arī par daudz skaidri. Bet tur taču mēs neko nevaram darīt?
Viņš savilka lūpas pussmaidā un piespieda manu roku pie sāna.
- Nē, Armaliet. Laikam gan. Un, kas padarīts, padarīts, to vairs mainīt nevar, tāpēc nav jēgas kreņķēties. Makenziji paliks malā.
Sargs, kas stāvēja pie Holirūdas vārtiem, bija Makdonalds, viens no Glengerija vīriem. Viņš pazina Džeimiju un palocīja galvu, ielaizdams mūs pagalmā, ne brīdi neatraudamies no utu medībām. Siltajā laikā kukaiņi kļuva ļoti aktīvi, un, kad utis atstāja savas mājīgās midzinās kājstarpē un padusēs, tās bieži varēja pārsteigt šķērsojam bīstamās teritorijas pāri kreklam vai tartānam, un tad tās tika noņemtas no sava barotāja miesas.
Džeimijs smaidīdams viņam kaut ko gēlu valodā pateica. Vīrs iesmējās, paņēma kaut ko no krekla un meta Džeimijam, kurš izlikās, ka noķēris iedomāto parazītu, rūpīgi noskatīja un tad, piemiedzis man ar aci, iemeta mutē.
- Ē… vai ar jūsu dēla galvu viss kārtībā, lord Kilmernok? es pieklājīgi apvaicājos, kad mēs kopā izgājām Holirūdas Lielajā galerijā uz deju grīdas. Mani tas īpaši neinteresēja, bet nodomāju, ka no šī temata tāpat nevarēs izvairīties, varbūt labāk to skart vietā, kur diez vai lords atklāti izrādīs naidīgumu.
Un galerija, manuprāt, atbilda šim kritērijam. Garajā telpā ar augstajiem griestiem, diviem vareniem kamīniem un lieliem logiem kopš septembra, kad Edinburgā ar triumfu ieradās Čārlzs, bieži tika rīkotas balles un viesības. Šobrīd te bija pilns ar Skotijas
galvaspilsētas augstāko slāņu spīdekļiem, kas visi dedzīgi vēlējās izrādīt godu savam princim ja jau reiz sāk izskatīties, ka viņš patiešām varētu gūt uzvaru, zāle burtiski zaigoja. Galerijas tālākajā galā blakus Čārlzam stāvēja goda viesis dons Fransisko, ģērbies nomācošajā spāņu stilā ar platām, tumšām biksēm, bezveidīgiem svārkiem un pat ar mazu, krokotu apkakli, kas jaunāko un modernāko ļaužu vidū, šķiet, izraisīja ievērojamu, kaut klusinātu jautrību.
- 0, puslīdz labi, Freizera kundze, nesatricināmā mierā atbildēja Kilmernoks. Caurums galvā nevar ilgstoši radīt neērtības puisim tādā vecumā, taču lepnumam cirsto brūču sadziedēšana, iespējams, prasīs vairāk laika, viņš piebilda, un platā mute pēkšņi savilkās smieklos.
Atvieglota es viņam uzsmaidīju.
-Jūs tātad nedusmojaties?
Viņš papurināja galvu, palūkojoties lejup, lai redzētu, ka neuzmin maniem svārkiem, kas vilkās pa zemi.
- Esmu mēģinājis Džonam iemācīt to, ko viņam vajadzētu zināt kā Kilmernokas mantiniekam. Izskatās, ka, mācot pazemību, esmu pamatīgi izgāzies. Varbūt jūsu kalpam veiksies labāk.
- Cerams, ka jūs viņu iekaustījāt ārpusē?
- Kā, lūdzu?
- Neko, es pietvīku. Skatieties, vai tas ir Lokiels? Man šķita, ka viņš ir savārdzis.
No dejošanas man aizrāvās elpa, un likās, ka lords Kilmernoks nevēlējās sarunāties, tāpēc man bija laiks palūkoties apkārt. Čārlzs nedejoja; lai arī viņš bija prasmīgs dejotājs un Edinburgas jaunās dāmas sacentās par viņa uzmanību, šovakar viņš pilnībā bija nodevies sava viesa izklaidēšanai. Pēcpusdienā biju redzējusi, ka virtuvē ieripina nelielu muciņu ar iededzinātu portugāļu firmas zīmi, un visu vakaru pie dona Fransisko kreisās rokas kā uz burvja mājienu uzradās glāze pēc glāzes ar rubīnkrāsas dzērienu.
Mēs šķērsojām ceļu Džeimijam, kurš vadīja deju soļos vienu no Viljamsu jaunkundzēm. Viņas bija trīs, gandrīz neatšķiramas -
jaunas, brūniem matiem, piemīlīgas un visas “tik ļoti interesējās, Freizera kundze, par cēlo mērķi”. Mani viņas nogurdināja, bet Džeimijs, kas bija pati pacietība, izdancināja visas pēc kārtas un neskaitāmas reizes atbildēja uz tiem pašiem muļķīgajiem jautājumiem.
- Nu, nabadzītēm tikt laukā no mājas nozīmē pārmaiņas, viņš laipni paskaidroja. Un viņu tēvs ir bagāts tirgonis, tāpēc Viņa Augstība atbalstītu sadarbību ar šo ģimeni.
Tā Viljamsa jaunkundze, ar kuru viņš šobrīd virpuļoja, likās pilnībā apburta, un mani māca tumšas domas, nez cik nopietns bija viņa atbalsts. Tad mana uzmanība aizslīdēja citur, jo Belmerino dejoja ar lorda Džordža Mareja sievu. Redzēju, ka Mareji, slīdot garām viens otram, pārmija mīļus skatienus, viņš grieza dejā vēl vienu no Viljamsu jaunkundzēm, un man uzmācās kauns, ka esmu ievērojusi Džeimija partneri.
Nebija nekāds brīnums, ka Kolama galerijā nebija. Iedomājos, vai viņam bija radusies izdevība parunāt ar Čārlzu pirms balles, bet nospriedu, ka droši vien ne, Čārlzs izskatījās pārāk priecīgs un mundrs, lai nesen būtu dabūjis uzklausīt sliktas ziņas.
Vienā galerijas malā es pamanīju divus druknus cilvēkus, gandrīz vienādus neērtās un neparastās izejamās drēbēs. Tas bija Džons Simpsons, Glāzgovas Zobenkaļu ģildes meistars, un viņa dēls, arī Džons Simpsons. Viņi bija ieradušies nedēļas sākumā, lai dāvātu Viņa Augstībai vienu no lieliskajiem zobeniem ar pītu roku sargu, viņi bija labi pazīstami visā Skotijā, abi amatnieki, acīmredzot šovakar bija ielūgti, lai parādītu donam Fransisko, cik nopietnu atbalstu baudīja Stjuarti.
Abiem vīriešiem bija biezi, tumši mati un viegla sirmuma skartas bārdas. Vecākajam Simpsonam tā bija “sāls ar šķipsniņu piparu”, bet Simpsons juniors atstāja iespaidu kā tumša nogāze, kurai gar malu izveidojusies salnas garoziņa baltums redzams deniņos un bakenēs. Kamēr skatījos, vecākais zobenu kalējs iegrūda dēlam mugurā asu dunku un zīmīgi pamāja ar galvu uz vienu no tirgotāju meitām, kas kavējās deju grīdas malā tēva uzraudzībā.