Jaunākais Simpsons uzmeta tēvam skeptisku skatienu, tad paraustīja plecus, pagāja uz priekšu un palocījies piedāvāja roku trešajai Viljamsu jaunkundzei.
Uzjautrināta un ar lielu interesi vēroju, kā viņi virpuļo dejā, jo Džeimijs, kurš bija ar Simpsoniem pazīstams jau agrāk, bija man stāstījis, ka juniors ir gandrīz nedzirdīgs.
“Droši vien no nemitīgās laktas dauzīšanas,” viņš bija sacījis, ar lepnumu rādot man skaisto zobenu, ko bija nopircis no amatniekiem. “Pilnīgi kurls. Tēvs ir tas, kurš runā, bet jaunais visu redz.”
Manīju, ka tumšo acu asais skatiens aši pārskrien deju grīdai, precīzi novērtējot attālumu starp pāriem. Jaunā zobenmeistara solis bija pasmags, bet attālumu viņš noturēja tīri labi vismaz tikpat labi, cik es. Aizvērusi acis, es jutu, ka mūzikas spēcīgais ritms drebina koka grīdu, droši vien čelli, kas bija atbalstīti pret zemi; iespējams, ka pēc tiem Simpsons arī vadījās. Tad, atvērusi acis, lai nevienam neuztriektos virsū, redzēju junioru saviebjamies, kad vijoles nepareizi nočērkstēja. Varbūt viņš tomēr kaut ko dzirdēja.
Dejotāju virzīšanās pa apli atveda Kilmernoku un mani vietā, kur pie lielas podiņu krāsns stāvēja Čārlzs ar donu Fransisko, sildot rokās dzērienu glāzes. Izbrīnīta pamanīju, ka Čārlzs pāri dona Fransisko plecam velta man niknu skatienu un ar vieglu rokas mājienu dod zīmi, lai dodos projām. Mums pagriežoties, to redzēja arī Kilmernoks un iesmējās.
- Tātad Viņa Augstība baidās jūs iepazīstināt ar spāni!
- Tiešām? Es atskatījos pāri plecam, kad mēs aizvirpuļojām projām, bet Čārlzs, atgriezies pie sarunas, runājot vicināja rokas plašos, itāliskos žestos.
- Laikam gan. Lords Kilmernoks bija lielisks dejotājs, un es sāku atslābt, lai spētu runāt, nemitīgi neraizējoties, ka uzmīšu sev uz svārkiem.
- Vai jūs redzējāt tos muļķīgos plakātus, ko Belmerino visiem rāda? viņš jautāja un, kad es pamāju ar galvu, turpināja: Droši vien to redzējis arī Viņa Augstība. Un spāņi ir pietiekami māņticīgi, lai pret tādām muļķībām izturētos smieklīgi jutīgi. Neviens
saprātīgs un labi audzināts cilvēks nevar ņemt tādas lietas nopietni, viņš mani uzmundrināja, bet Viņa Augstība, zināms, uzskata, ka drošs paliek drošs. Kā nekā, spāņu zelts ir liela upura vērts, viņš piebilda. Acīmredzot tajā skaitā varēja upurēt ari savu lepnumu; Čārlzs joprojām pret skotu grāfiem un Hailendas klanu vadoņiem izturējās kā pret ubagiem, kaut ari viņi vismaz bija ielūgti šovakar uz balli bez šaubām, lai atstātu iespaidu uz donu Fransisko.
- Vai gleznas ievērojāt? es jautāju, gribēdama mainīt sarunas tematu. Vairāk nekā simts bija sakārtas gar Lielās galerijas sienām, visi bija karaļu un karalieņu portreti. Un visi uzkrītoši līdzīgi.
- 0, degunus? viņš pārjautāja. Izsmējīgs smaids nomainīja drūmo sejas izteiksmi, kas bija parādījusies, ieraugot Čārlzu un spāni. Jā, protams. Vai zināt stāstu, kas tam pamatā?
Likās, ka portreti bija viena gleznotāja roku darbs, kāda Džeikoba Devita, kuru šo slavenību restaurēšanai bija nolīdzis Čārlzs II, lai mākslinieks rada visu karaļa senču portretus, sākot ar Roberta Brūsa laikiem.
- Lai pārliecinātu ikvienu par viņa dzimtas līnijas senatnīgumu un pilnīgo piemērotību varas atjaunošanai, Kilmernoks paskaidroja, sašķobījis lūpas. Nez vai karalis Džeimss, kad atgūs troni, ķersies pie tādiem pašiem līdzekļiem?
- Katrā ziņā, viņš turpināja, Devits, lai apmierinātu monarha prasības, bija gleznojis kā traks, ik pa divām nedēļām pabeidzot vienu portretu. Grūtības, protams, radīja tas, ka Devits nekādi nevarēja zināt, kā tieši Čārlza senči izskatījušies, tāpēc viņš par modeli izmantoja jebkuru, ko izdevās ievilkt savā studijā, vienīgi katrā portretā iegleznojot šo uzkrītošo degunu, tādējādi nodrošinot dzimtas līdzību.
- Tas ir pats karalis Čārlzs, Kilmernoks sacīja, pamādams ar galvu uz portretu pilnā augumā, tērptu koši sarkanā samtā un cepurē ar spalvām. Viņš uzmeta kritisku skatienu Čārlzam jaunākajam, kura pietvīkusi seja liecināja, ka viņš viesmīlīgi turējis viesim līdzi dzērienu patērēšanā.
- Deguns katrā ziņā ir glītāks, grāfs nomurmināja it kā pie sevis. Viņa māte bija poliete.
Bija jau vēls, un sveces sudraba kandelabros sāka tecēt un dzist, iekams Edinburgas augstmaņi bija līdz sātam baudījuši vinu un dejas. Dons Fransisko, iespējams, nebūdams radis pie neierobežotas dzeršanas kā Čārlzs, jau klanīja galvu, kas slīga rišainajā apkaklē.
Džeimijs ar acīm redzamu atvieglojumu sejā bija nogādājis pēdējo Viljamsu jaunkundzi tēva gādībā, lai viņi varētu doties mājās, pienāca pie manis zāles stūrī, kur es biju atradusi sēdvietu un izplesto svārku aizsegā noāvusi kurpes. Cerēju, ka man nevajadzēs tās steigšus uzvilkt.
Džeimijs apsēdās tukšajā krēslā man blakus, slaucīdams kaistošo seju ar lielu, baltu mutautu. Viņš pastiepa man pāri roku, kur uz maza galdiņa vēl atradās dažas kūkas.
- Šausmīgi gribu ēst, viņš paziņoja. Dejošana uzdzen briesmīgu ēstgribu, un runāšana ir vēl ļaunāka. Viņš uzreiz iestūma mutē veselu kūku, mazliet pakošlāja un jau ņēma nākamo.
Redzēju, ka princis Čārlzs, noliecies pār sagumušo goda viesi, purina tā plecu, bet bez lieliem panākumiem. Spānijas sūtņa galva bija atgāzusies atpakaļ un mute zem nokarenajām ūsām pavērusies. Viņa Augstība izslējās, diezgan nestabili, un lūkojās apkārt pēc palīdzības, bet Šeridans un Taliberdīns, abi pavecāki vīri, paši bija aizsnaudušies, draudzīgi viens pret otru atspiedušies kā pāris vecu mežģīnēs un samtā ģērbtu ciema pļēguru.
- Varbūt tu palīdzēsi Viņa Augstībai?
- Mmphm.
Džeimijs padevīgi norija pēdējo kūkas kumosu, bet nepaguva piecelties, kad es ieraudzīju jauno Simpsonu, kurš, aši novērtējis situāciju, iebikstīja tēvam sānos.
Vecākais meistars tuvojās princim Čārlzam un ceremoniāli paklanījās, tad, pirms apreibušais princis paguva reaģēt, abi zobenkaļi jau bija saņēmuši Spānijas sūtni aiz rokām un kājām. Savelkoties smēdē rūdītajiem muskuļiem, viņi pacēla donu Fransisko no
krēsla un aiznesa projām, viegli šūpojot kā lielu, nomedītu zvēru. Viņi nozuda galerijas tālākā gala durvīs, un Viņa Augstība nedrošiem soļiem sekoja savam viesim.
Ne visai smalkā aiziešana deva zīmi, ka balle beigusies.
Citi viesi atslābinājās un sāka staigāt apkārt. Dāmas pazuda priekštelpā, lai paņemtu šalles un apmetņus. Kungi stāvēja mazos bariņos un nepacietīgi apmainījās sūdzībām par to, ka sievietēm vajag veselu mūžību, lai sapostos ceļam.
Tā kā mēs mitinājāmies Holirūdā, tad pametām galeriju pa otrām durvīm ziemeļu galā, izgājuši cauri rīta un vakara istabām, iznācām uz galvenajām kāpnēm.
Laukumiņa un stāvo kāpņu sienas bija izklātas gobelēniem, tur redzamie tēli sveču gaismā izskatījās neskaidri un sudrabaini. Un zem tiem stāvēja milzīgais Enguss Mhors, metot uz sienas varenu ēnu tā šūpojās kā gobelēnu tēli caurvējā.
- Mans kungs ir miris, viņš pavēstīja.
- Viņa Augstība teica, ziņoja Džeimijs, ka tā varbūt arī labāk. Balsī skanēja sarkastisks rūgtums.
- Dūgala dēļ, viņš piebilda, redzot, cik šokēta un apjukusi biju par šādu izteikumu. Dūgals vienmēr bija gatavs pievienoties Viņa Augstībai kaujas laukā. Tagad, kad Kolama vairs nav, brālis kļuvis par vadoni. Tātad Leohas Makenziji soļos līdzi Hailendas armijai, Džeimijs klusi teica, pretī uzvarai… vai arī ne.