Bēdu un noguruma rievas bija dziļi iegrauzušās Džeimija sejā, un viņš nepretojās, kad es nostājos aiz muguras un uzliku rokas uz viņa platajiem pleciem. Viņš atvieglojumā izdvesa nesakarīgu skaņu, kad mani pirkstu gali cieši iespiedās muskuļos uz skausta, un ļāva galvai noslīgt uz priekšu, uz saliktajām rokām. Viņš sēdēja mūsu istabā pie galda, un apkārt kārtīgās kaudzītēs bija saliktas vēstules un depešas. Starp dokumentiem atradās maza, diezgan nodilusi piezīmju grāmatiņa, iesieta sarkanā safjānādā. Kolama dienasgrāmata, ko Džeimijs bija paņēmis no tēvoča istabas, cerot,
ka tajā būs jauns ieraksts, kurš apstiprinās Kolama lēmumu neatbalstīt jakobītu mērķi.
- Dūgalu gan tas neietekmētu, viņš bija sacījis, drūmi šķirstot cieši aprakstītās lapas, bet neko citu nav vērts pat mēģināt.
Taču Kolama dienasgrāmatā pēdējo trīs dienu laikā nebija nekā, izņemot vienu pavisam īsu ierakstu, acīmredzot viņš to bija izdarījis vakar pēc atgriešanās no kapsētas.
“Satikos ar jauno Džeimiju un viņa sievu. Beidzot esmu izlīdzinājies ar Elenu.” Un tas, protams, bija svarīgi Kolamam, Džeimijam un, iespējams, Elenai -, bet maz ko līdzēja, lai iedragātu Dūgala Makenzija pārliecību.
Pēc brīža Džeimijs izslējās un pagriezās pret mani. Viņa acis no raizēm un samierināšanās bija satumsušas.
- Un tas nozīmē, ka mēs esam viņam padevušies, Klēra, es domāju, Čārlzam. Mums ir mazāk izvēles nekā jebkad. Mums jācenšas panākt, ka viņš uzvar.
Mana mute likās izžuvusi no pārāk lielā izdzertā vīna daudzuma. Es nolaizīju lūpas un tad atbildēju:
- Laikam gan. Sasodīts! Kāpēc Kolams nevarēja pagaidīt mazliet ilgāk? Kaut līdz rītam, kad viņš būtu ticies ar Čārlzu?
Džeimijs šķībi pasmaidīja.
- Diez vai viņam šajā jautājumā bij liela teikšana, Armaliet. Tikai retajam izdodas izvēlēties savu nāves stundu.
- Kolams to gribēja darīt. Man bija grūti izlemt, vai teikt Džeimijam, kas notika starp mani un Kolamu mūsu pirmajā tikšanās reizē Holirūdā, bet tagad vairs nebija jēgas glabāt Kolama noslēpumus.
Džeimijs neticībā papurināja galvu un nopūtās, pleci saguma, kad tiem uzgūla atklājums, ka Kolams bija nolēmis atņemt sev dzīvību.
- Tad es nezinu, viņš purpināja, vairāk gan pie sevis. Kā tu domā, vai tā bij zīme, Armaliet?
- Zīme?
- Kolama nāve, iekams viņš paguva izpildīt savu lēmumu un atteikt Čārlzam lūgto palīdzību. Vai tā ir zīme, ka Čārlzam lemts gūt uzvaru?
Atcerējos, kādu pēdējo reizi biju redzējusi Kolamu. Nāve bija viņu paņēmusi, kad viņš sēdēja gultā, netālu pa rokai stāvēja neskarta glāze ar brendiju. Viņš bija to saticis, kā pats vēlējās, ar skaidru prātu un modrs; galva bija atkritusi atpakaļ, bet acis palikušas plati atvērtas, tās vairs neredzēja to, ko viņš bija atstājis sev aiz muguras. Lūpas cieši sakniebtas, ierastās rievas no deguna līdz zodam dziļi iegrauzušās. Sāpes, kas pastāvīgi bija viņu pavadījušas, neatstājās, cik ilgi vien iespējams.
- Dievs vien zina, es beidzot noteicu.
- Ak tā? Džeimija balsi atkal apslāpēja saņemtās rokas.
- Nujā. Cerams, ka vismaz kāds to zina.
38 nodaļa Vienošanas ar velnu
Katars gūlās pār Edinburgu kā saltā lietus mākonis, kas aizsedza skatienam Edinburgas pili kalna galā. Pa ielām dienu un nakti pludoja ūdens, un, ja bruģis uz laiku bija tīrs no kanalizācijas sanesumiem, tad atvieglojumu par smirdoņas pazušanu nomainīja gļotainās krēpas, kas, mīksti noplakšķot uz ietvēm, padarīja slidenus visus pagalmus un šķērsielas, un smacējošie pavardu dūmi, kas biezos vālos karājās pie griestiem un ietina cilvēkus līdz pat viduklim.
Lai cik ārā bija auksts un nepatīkams, es pamanīju, ka krietnu tiesu dienas es nostaigāju pa Holirūdas teritoriju un Kenongeitu. Es labāk izvēlējos lietus lāses sejā nekā pilnas plaušas pavarda dūmu un baciļaino gaisu istabās. Pils sienas nepārtraukti tricināja klepošana un šķaudīšana, taču Viņa Augstības klātbūtne prasīja ievērot pieklājības likumus, un kāsa mocītajiem vajadzēja spļaut atklepotās krēpas netīros kabatlakatos vai Delftas podiņu krāsns mutēs, nevis uz skotu ozolkoka dēļu nospodrinātās grīdas.
Šajā gadalaikā agri sāka krēslot, tāpēc es, tikusi Haistrītai līdz pusei, griezos atpakaļ, lai līdz tumsai pagūtu nokļūt Holirūdā. Es nebijos no tā, ka man varētu uzbrukt; pat ja visas pilsētā mītošās jakobītu armijas daļas mani vēl nepazītu, arvien augošās bailes no svaiga gaisa turēja ļaudis zem jumta.
Vīri, kas bija gana veseli, lai izietu no mājām kārtot darījumus, tos paveikuši, ar prieku meklēja patvērumu Dženijas Ha tavernas dūmos tītajās telpās un palika, omulīgi iekārtojušies siltajā
bezgaisā, kur mitras vilnas, nemazgātu augumu, viskija un alus smaka gandriz pārspēja dvaku, kas plūda no plīts.
Es vienīgi baidījos, ka paslīdēšu uz mitrajiem bruģakmeņiem un salauzīšu potīti. Pilsētu apgaismoja tikai sargu laternu vārgās liesmiņas, un viņiem piemita kaitinošs paradums iznirt no vienas durvju ailas un ienirt nākamajā, parādoties un pazūdot kā jāņtārpiņiem. Reizēm viņus vispār nemanīja veselu pusstundu, jo laternas nēsātājs bija uz brīdi iegriezies “Pasaules galā”, Kenongeitas tālākajā daļā, iedzert malku karsta alus, kas glāba viņam dzīvību.
Vēroju vieglo blāzmu virs Kenongeitas baznīcas, lēšot, cik vēl laika atlicis līdz tumsai. Ja paveiksies, es pagūšu ieskriet Ho kunga aptiekā. Kaut tā ne tuvu nevarēja dižoties ar tādu zālīšu dažādību krājumu, kāds bija atrodams Raimona veikalā Parīzē, Ho kungam tīri labi veicās tirdzniecība ar zirgkastaņas un sarkanās gobas mizu, un parasti viņš varēja mani apgādāt ar piparmētrām un bārbelēm. Šajā gadalaikā galveno ienākumu daļu viņš guva no kampara lodīšu pārdošanas, jo tas tika uzskatīts par iedarbīgu līdzekli pret iesnām, kataru un diloni. Ja tās arī nebija iedarbīgākas par mūsdienu pretsaaukstēšanās līdzekļiem, es prātoju, tad sliktākas noteikti ne un vismaz smaržoja enerģizējoši veselīgi.
Kaut arī vairumam viesu bija bālas sejas un sarkani deguni, viesības pilī tika rīkotas vairākus vakarus nedēļā, jo Edinburgas augstmaņi ar lielu prieku uzņēma savu princi. Vēl divas stundas, un Haistrītā sāks šaudīties gaismas strēles no laternām, kuras nesa kalpi, pavadot kungus uz balli.
Es nopūtos, iedomājusies kārtējās viesības, kur sapulcēsies kavalieri, kas nepārtraukti šķaudīs un aizsmakušās balsīs teiks komplimentus. Varbūt jāpievieno pirkumu sarakstam arī ķiploki; ja tos nēsāja ap kaklu sudraba smaržu flakonā, tad it kā varēja izvairīties no saslimšanas. Man drīzāk šķita, ka šis līdzeklis patiesībā turēja drošā attālumā saslimušus pielūdzējus, no mana viedokļa, tas bija tikpat noderīgi.
Pilsētu bija ieņēmušas Čārlza armijas vienības, un angļi turējās kalnā esošās Edinburgas pils robežās, lai arī aplenkti nebija. Tomēr
ziņas apšaubāmas ticamības slepus noplūda abos virzienos. Ja klausījās Ho kunga stāstos, tad jaunākās baumas vēstīja, ka Kamberlendas hercogs dienvidos no Pērtas formē karaspēku ar nolūku pēc iespējas drīzāk doties uz ziemeļiem. Man nebija ne jausmas, vai šie fakti atbilst patiesībai; atklāti sakot, es šaubījos, jo nespēju atcerēties nekādas Kamberlendas hercoga militārās operācijas pirms 1746. gada pavasara, un tas vēl nebija pienācis. Tomēr diez vai es drīkstēju laist tenkas gar ausīm.
Vārtu sargs klepodams pamāja man ar galvu, lai eju iekšā. Klepošanu it kā pārņēma un tālāk nodeva sardze, kas stāvēja gaiteņos un kāpņu laukumiņos. Nomākusi vēlmi pavicināt viņu priekšā kā kvēpekli grozu ar ķiplokiem, es pagāju viņiem garām un devos augšā uz pēcpusdienas dzīvojamo istabu, kur mani ielaida bez vārda runas.