- Nē, negribu, es atbildēju. Gribu, lai tu mierīgi guli gultā un atpūties, citādi tu pats kfūsi par sprāgušu zosi. Es raidīju uz viņu skatienu, kurā biju ielikusi visai liela kalibra naidīguma lādiņu.
- Es varu aiznest, kungs, Fērguss piedāvāja.
- Neko tādu tu nedarīsi, es teicu, ievērojusi zēna pietvīkušos vaigus un pārāk spožās acis. Uzliku roku viņam uz pieres.
- Tikai nesaki, Džeimijs izsmējīgi ieteicās, ka viņam ir temperatūra.
- Jā, ir.
- Ha! viņš drūmā apmierinājumā vērsās pie Fērgusa. Tagad arī tu dabūsi. Paskatīsimies, kā tev patiks ieziešana ar taukiem.
Mazliet piepūles, un Fērguss gulēja sasegts uz matrača pie kamīna, dāsni ieziests ar zosu taukiem, padzirdīts ar karstu ārstniecisko tēju, un abiem cietējiem zem zoda bija palikts tīrs kabatlakats.
- Tā, es teicu, noskalojot bļodā rokas. Tagad es aiznesīšu to dārgo paciņu Kamerona kungam. Jūs abi atpūtieties, iedzeriet karstu tēju, atpūtieties, izšņauciet degunu, atpūtieties un turpiniet šādā secībā. Skaidrs, karavīri?
No segu apakšas bija redzams tikai gara apsarkuša deguna galiņš. Tas svārstījās šurpu turpu, Džeimijam purinot galvu.
- Galīgi apdullusi no varas apziņas, viņš nosodoši izmeta piezīmi griestu virzienā. Traki nesievišķīga uzvešanās.
Uzspiedu karstajai pierei buču un norāvu no āķa apmetni.
- Cik slikti tu pazīsti sievietes, mīļais, es noteicu.
Jūens Kamerons bija atbildīgs par pasākumiem, kas Holirūdā skaitījās izlūkošanas operācijas. Viņa darba telpas atradās pils rietumu spārna pašā galā, nobēdzinātas netālu no virtuves. Man bija
aizdomas, ka tas darīts ar nolūku, jo biju redzējusi šī vīra vareno ēstgribu. Droši vien lentenis, es spriedu, vērtējot virsnieka līķa bālo seju, kamēr viņš atvēra sainīti un pārlaida acis depešām.
- Viss kārtībā? es pēc brīža apprasījos. Man vajadzēja nomākt automātisko vēlmi piebilst “šef”.
Iztraucēts no dziļajām pārdomām, viņš strauji pacēla galvu un mulsi vērās manī.
- Mm? 0! Atgriezts īstenībā, Kamerons pasmaidīja un steidzās atvainoties.
- Piedodiet, Freizera kundze. Cik nepieklājīgi tā aizmirsties un nepiedāvāt apsēsties. Jā, šķiet, viss kārtībā, ārkārtīgi interesanti, viņš purpināja pie sevis. Tad, atkal pēkšņi atcerējies mani, sacīja:
- Vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu savam laulātajam draugam, ka es vēlētos šos dokumentus apspriest ar viņu iespējami drīzākā laikā? Cik saprotu, Freizera kungs nejūtas labi, viņš smalkjūtīgi piebilda, vairoties no mana skatiena. Acīmredzot Īnīesam Makdonaldam nevajadzēja daudz laika, lai darītu visiem zināmu manu sarunu ar princi.
- Tā ir. Es nedomāju viņam palīdzēt. Lai nu ko, bet es nevēlējos, lai Džeimijs celtos no gultas, visu nakti sēž un kopā ar Kameronu un Lokielu blenž spiegu atnestajās depešās. Tas būtu gandrīz tikpat ļauni kā visu nakti dejot ar Edinburgas dāmām. Nu, varbūt ne gluži tik slikti, es sevi palaboju, atceroties trīs Viljamsu jaunkundzes.
- Mans vīrs noteikti jums pievienosies, tiklīdz tas būs iespējams, es teicu, savelkot ciešāk apmetņa malas. Es viņam pateikšu. Un tā arī darīšu… rīt. Vai varbūt parīt. Lai kur šobrīd atrastos angļu spēki, biju pārliecināta, ka ne tuvāk par simts jūdzēm no Edinburgas.
Kad atgriezos, iemetu skatienu guļamistabā un redzēju zem segām divus nekustīgus kuprus, kas pildīja telpu ar šņākuļošanu lēnu un ritmisku, kaut arī mazliet piesmakušu. Nomierinājusies es
noņēmu apmetni un, nodrošinājusies ar krūzi karstas tējas, kurai profilakses dēļ biju piešāvusi krietnu devu ārstnieciskā brendija, apsēdos dzīvojamā istabā.
Lēnām malkojot groku, jutu, ka siltums aizplūst pa krūtīm, patīkami izplešas pa vēderu un mērķtiecīgi virzās lejup uz kāju pirkstiem, kas īsajā gājienā pāri pagalmam bija gluži nosaluši; es labāk izvēlējos šo ceļu nekā metu līkumu pa iekšējiem gaiteņiem, neskaitāmām kāpnēm un pagriezieniem.
Turēju krūzi pie zoda, ieelpoju patīkamo, rūgteno smaržu un jutu, kā brendija karstie izgarojumi attīra manus deguna dobumus. Ošņājot man ienāca prātā, kāpēc īsti pilsētā un ēkā, kuru apsēdusi saaukstēšanās un gripa, mani elpceļi palikuši nenosprostoti.
Atklāti sakot, ja neskaita nedēļnieces drudzi, neesmu slimojusi, kopš iznācu pa akmeņu loku. Tas bija savādi, es nodomāju; ja ņem vērā higiēnas un sanitāro standartu zemo līmeni, to, ka bieži bija jādzīvo ciešā saspiestībā, man līdz šim noteikti jau vajadzēja dabūt vismaz iesnas. Bet es paliku tikpat pretīgi vesela kā vienmēr.
Skaidrs, ka es nevarēju būt imūna pret visām slimībām, citādi man nebūtu cēlusies temperatūra. Bet parastās kaites? Protams, dažu trūkumu var izskaidrot ar vakcināciju. Piemēram, es nevarēju saķert bakas, tīfu, holeru vai dzelteno drudzi. Diez vai te būtu iespējams saslimt ar dzelteno drudzi, un tomēr. Noliku krūzi un cauri piedurknes audumam pataustīju kreiso roku pie pleca. Ar laiku vakcinācijas rētiņa bija mazinājusies, tomēr vēl pietiekami izteikta, lai varētu to sataustīt, raupjš, apaļš rētaudu saaugums, apmēram puscollas diametrā.
Man pārskrēja viegli drebuļi, atkal atceroties Geilisu Dankenu, tad es atvairīju šo domu un no jauna ieniru prātuļošanā par savu veselības stāvokli, lai nevajadzētu domāt ne par sievieti, kura bija sadegusi sārtā, ne par Kolamu Makenziju, vīrieti, kurš viņu bija tur aizraidījis.
Krūze bija gandrīz tukša, un es piecēlos, joprojām domu varā, lai ielietu vēl tēju. Varbūt esmu ieguvusi imunitāti? Māsu kursos biju mācījusies, ka saaukstēšanos izraisa daudzi vīrusi, katrs citāds,
un tie mūžīgi attīstās. Cilvēks, kurš saskāries ar kādu noteiktu vīrusu, skolotājs mums skaidroja, kļūst pret to imūns. Tu arvien no jauna saaukstējies, nonākot kontaktā ar nebijušu un citādu vīrusu, bet novecojot izredzes satikties ar tādu, ar kuru tu neesi jau pazīstams, kļuva arvien mazākas. Tā, viņš bija sacījis, bērni saķer iesnas vidēji sešas reizes gadā, pusmūža cilvēki tikai divas un veci ļaudis var nodzīvot vairākus gadus līdz nākamai reizei tikai tādēļ, ka viņi jau satikušies ar izplatītākajiem vīrusiem un kļuvuši imūni.
Tā, lūk, ir iespēja, es domāju. Ja nu dažāda tipa imunitāte ir iedzimta, vīrusiem un cilvēkiem savstarpēji attīstoties? Daudzu slimību antivielas no mātes pāriet uz bērnu, to es zināju. Vai nu caur placentu, vai pienu, tāpēc bērns ir imūns uz laiku pret jebkuru slimību, kuru māte izslimojusi. Varbūt es nekad nedabūju iesnas, jo manī bija senču antivielas pret astoņpadsmitā gadsimta vīrusiem, varbūt es guvu labumu no visām iesnām, kuras bija saķēruši mani senči pēdējo divsimt gadu laikā?
Es pārcilāju prātā šo uzjautrinošo domu un tik ļoti ar to aizrāvos, ka pat nepūlējos apsēsties, bet malkoju tēju, stāvot kājās istabas vidū, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.
Dusmīga par traucējumu nepatikā nopūtos. Es nenoliku krūzi, bet gāju pie durvīm gatava uzklausīt vai atraidīt jautājumus par Džeimija veselību. Acīmredzot Kamerons uzdūries kādai neskaidrai rindkopai depešā vai Viņa Augstība nožēlojis savu augstsirdību, ka atlaidis Džeimiju no ierašanās ballē. Nu, šovakar viņi Džeimiju dabūs laukā no gultas tikai pār manu sabradāto līķi.
Es atrāvu durvis, un vārdi iestrēga man kaklā. Durvju ēnainajā ailā stāvēja Džeks Rendels.