Slapjums no izlaistītās tējas, spiežoties cauri svārkiem, atgrieza mani īstenībā, bet viņš jau bija ienācis iekšā. Kā parasti, nicinoši vērtējot, noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad palūkojās uz aizvērtajām guļamistabas durvīm.
- Tu esi viena?
-Jā!
Gaišbrūnas acis šaudījās starp mani un durvīm, prātojot, cik daudz var man ticēt. Pēc pārciestās slimības Rendela seju izvagoja grumbas, nepietiekamā pārtika un telpās pavadītā ziema bija darījušas viņa vaigus bālus, bet možums nebija mazinājies. Ātrais, nežēlīgais prāts bija īslaicīgi aizslēpies aiz ledaino acu priekškara, tomēr pazudis nebija, par to es nešaubījos.
Pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba mani aiz elkoņa un ar otru roku paķēra apmetni, ko pirmīt biju nometusi.
- Nāc man līdzi!
Es ļautu viņam sakapāt sevi gabalos un tikai tad varbūt atļautos izdvest kādu skaņu, kas liktu atvērties guļamistabas durvīm.
Mēs jau bijām tikuši koridoram līdz pusei, kad es beidzot uzdrīkstējos runāt. Personāla dzīvojamās telpās sargu nebija, bet pa teritoriju staigāja daudzas patruļas. Rendels nevarēja cerēt nemanīts izdabūt mani cauri akmeņdārzam vai pa sānu vārtiem, nemaz nerunājot par pils galveno ieeju. Tāpēc, lai ko viņš no manis vēlējās, tas noteikti bija izdarāms Holirūdas sienās.
Varbūt viņam prātā bija slepkavība, atriebjoties par ievainojumu, ko guvis cīņā ar Džeimiju? No šīs domas man sažņaudzās vēders, es cieši nopētīju Rendelu, cik nu spēju, strauji ejot cauri gaismas apļiem, kurus meta pie sienām piestiprinātie svečturi. Sveces nebija domātas dekorācijai vai spožam apgaismojumam, tādēļ tās šajā pils daļā bija mazas un reti izvietotas, liesmiņas vārgas, un to uzdevums bija izgaismot ceļu viesiem, kas atgriezās savās istabās.
Rendels nebija ģērbies formastērpā un likās pilnīgi neapbruņots. Viņam mugurā bija neizskatīgs pašausts apģērbs, biezs mētelis, vienkāršas, brūnas bikses un zeķes. Tikai staltā stāja un augstprātīgi izslietā galva, kurā nebija parūkas, liecināja, kas viņš ir, viņš viegli varētu ieslīdēt pils teritorijā kopā ar kādu ballētāju bariņu, izliekoties par kalpu.
Nē, es nospriedu, piesardzīgi palūkojoties uz ceļabiedru, kad mēs no pustumsas izgājām gaismā, viņš nebija bruņots, lai arī pirksti turēja manu roku cieši kā dzelzs tvērienā. Tomēr, ja viņš nolēmis
mani nožņaugt, viegls upuris es nebūšu; biju gandrīz tikpat gara kā viņš un krietni labāk barota.
It kā nojautis manas domas, Rendels apstājās netālu no gaiteņa gala un pagrieza mani pret sevi, rokas joprojām stingri turēja elkoņus.
- Es tev neko nedarīšu, viņš klusi, bet skaidri noteica.
- Stāsti vien, es nomurmināju, vērtējot izredzes, vai mani kāds dzirdēs, ja sāktu kliegt. Es zināju, ka kāpņu galā stāv sargs, bet līdz turienei bija divas durvis, mazs laukumiņš un garas kāpnes.
No otras puses, tas bija strupceļš. Viņš nevarēs aizvest mani tālāk, un arī es nespēšu sasaukt palīdzību. Šajā koridora galā dzīvoja maz cilvēku, un tie paši šobrīd noteikti atradās citā spārnā vai nu priecājās ballē, vai apkalpoja viesus.
Džeks Rendels runāja nepacietīgi.
- Neesi idiote. Ja es vēlētos tevi nogalināt, tad izdarītu to šeit. Tas būtu daudz drošāk nekā vest tevi ārā. Starp citu, viņš piebilda, ja mans nodoms būtu tev kaitēt, iekšā vai ārā, kāpēc es būtu ņēmis tavu apmetni? Kā ilustrējot sacīto, viņš pacēla uz augšu minēto apģērba gabalu.
- Kā es, velns parāvis, varu to zināt? attraucu, lai ari šis likās izšķirošais arguments. Kāpēc tu to ņēmi?
- Tāpēc, ka es vēlos, lai tu nāc man līdzi ārā. Man tev ir piedāvājums, un es nevēlos riskēt, ka kāds varētu noklausīties. Viņš palūkojās uz durvīm gaiteņa galā. Kā visas pārējās Holirūdas durvis, tās bija darinātas no vairākiem paneļiem, četri augšējie izveidoti krusta formā, divi apakšējie vertikāli, atgādinot atvērtu Bībeli. Holirūdā agrāk bija abatija.
- Vai tu atnāksi uz baznīcu? Tur mēs varētu parunāt, nebaidoties no iejaukšanās. Tā bija taisnība baznīca, kas bija pils piebūve, daļa no sākotnējās abatijas, tagad bija pamesta novārtā, jo valdīja uzskats, ka tur ir bīstami, vairākus gadus tur nekas nebija remontēts. Es svārstījos, nezinādama, ko darīt.
- Domā, sieviete! Rendels mani viegli sapurināja, tad atlaida un atkāpās. Sveču gaismā jautās tikai siluets, tāpēc viņa vaibstus
redzēju kā izplūdušu plankumu acu priekšā. Kāpēc man vajadzēja riskēt, nākot iekšā pilī?
Tas bija labs jautājums. Kad viņš nomaskējies bija pametis Edinburgas pils sniegto patvērumu, visi pilsētas ceļi viņam bija vaļā. Viņš būtu varējis slapstīties pa ieliņām un sānceliņiem, līdz būtu pamanījis mani, ejot ikdienas gaitās, un tad aizšķērsojis ceļu. Vienīgais saprātīgais iemesls, kāpēc viņš tā nerīkojās, bija tas, ko viņš jau minēja: viņam vajadzēja ar mani aprunāties, bet tā, lai nebūtu nekādas iespējas mūs noklausīties un ieraudzīt.
Viņš redzēja, kā man sejā atspoguļojas domu gaita, un viņa pleci mazliet atslāba. Rendels izpleta apmetni un turēja, lai varu to apņemt.
- Dodu goda vārdu, kundze, ka no mūsu sarunas atgriezīsieties sveika un vesela.
Mēģināju kaut ko izlasīt pavadoņa kalsnajā sejā ar smalkajiem vaibstiem, bet tur nekas nebija rakstīts. Skatiens bija rāms un neatklāja neko vairāk kā manējais, ja es redzētu sevi spogulī.
Pastiepu roku pēc apmetņa.
- Labi, es teicu.
Mēs izgājām krēslainajā akmeņdārzā; ejot garām sargam, tikai pamājām ar galvu. Viņš mani pazina, un nebija nekas neparasts, ka es nakts laikā devos apmeklēt kādu slimnieku pilsētā, kuram neatliekami bija vajadzīga mana palīdzība. Sargs cieši paskatījās uz Džeku Rendelu parasti mani pavadīja Mērtegs, ja Džeimijs bija aizņemts, bet šis apģērbs nekādi nenodeva kapteiņa īsto personību. Viņš vienaldzīgi atbildēja sarga skatienam, un pils durvis aiz muguras aizvērās, atstājot mūs vēsajā naktī.
Bija lijis lietus, bet negaiss jau rima. Mums virs galvas slīdēja plūksnās saplīsusī biezā mākoņu blīva, ko dzina vējš, kas pluinīja arī manu apmetni un kļāva svārkus pie kājām.
- Uz to pusi. Es cieši turēju biezo samta apmetni, kurā biju ietinusies, nodūru galvu pret vēju un sekoju Džeka Rendela kalsnajam stāvam pa taciņu cauri akmeņdārzam.
Mēs iznācām nogāzē un, uz īsu mirkli apstājušies, lai paraudzītos apkārt, ātri šķērsojām zālienu, kas stiepās līdz baznīcas portālam.
Durvis bija sašķiebušās un stāvēja pusvirus; tās jau vairākus gadus netika lietotas, jo ēka bija nopietni bojāta un tādēļ kļuvusi bīstama, bet neviens nebija uzņēmies rūpes to saremontēt. Spārdīdama sabirušās lapas un gružus, lai atbrīvotu ceļu, no pils dārza, kurā šaudījās mēnesnīcas atplaiksnījumi, ieniru necaurredzamajā tumsā, kas valdīja baznīcā.
Tomēr tumsa nemaz nebija necaurredzama kad acis aprada, redzēju augsto pīlāru līnijas, kas rindojās abās pusēs jomam, un smalkos akmens rotājumus ap milzīgo logu tālākajā galā, stikls gan gandrīz viss bija izbiris.
Pēc vieglas kustības ēnās es manīju, uz kurieni aizgājis Rendels; stāvēju starp pīlāriem un pagriezusies atradu viņu ielokā, kur reiz bija novietots kristāmtrauks, tagad gan tur bija atlicis vien akmens paaugstinājums pie sienas. Abās pusēs uz mūriem jautās blāvi plankumi piemiņas plāksnes tiem, kas apbedīti baznīcā. Citas plāksnes bija iestrādātas grīdā abās pusēs vidusejai, kur mirušo vārdus izdzēsušas neskaitāmo baznīcēnu kājas, kas gājušas te pāri.