- Labi, es ierunājos. Tagad mūs neviens nenoklausīsies. Ko tu gribi no manis?
- Tavas dziednieces mākas un pilnīgu diskrēciju. Apmaiņā pret manā rīcībā esošajām ziņām par armijas pārvietošanos un plāniem, viņš nekavējoties ķērās pie lietas.
Man aizrāvās elpa. Lai nu ko, bet to… to es nebiju gaidījusi, tikai ne tādu priekšlikumu. Tas taču nevarēja nozīmēt…
- Tev vajadzīgs dziednieks? es jautāju, nepūloties slēpt šausmas un izbrīnu, kas jaucās manā balsī. Es? Cik saprotu, tu… ē… domā… Ar milzīgu gribas piepūli apvaldīju stomīšanos un stingri sacīju: Visu, kas bija iespējams, ārsti taču tavā labā jau izdarījuši? Izskatās, ka esi puslīdz ciešamā stāvoklī. Vismaz ārēji. Es iekodu lūpā, apspiežot tuvojošos histēriju.
- Man teica, ka man palaimējies, jo esmu palicis dzīvs, kundze, Rendels vēsi atteica. Par to var strīdēties. Viņš nolika
laternu sienas nišā, kur dziļumā sauss un tukšs atradās dobums kristāmtraukam.
- Pieņemu, ka izteikt šo jautājumu tevi vairāk mudinājusi medicīniska zinātkāre nekā raizes par manu labsajūtu, viņš turpināja. Laternas gaisma, kas plūda apmēram vidukļa augstumā, apgaismoja viņa auguma lejasdaļu, atstājot galvu un plecus paslēptus. Rendels uzlika roku uz bikšu jostas un mazliet pagriezās pret mani.
- Vai vēlies apskatīt ievainojumu, lai spriestu par ārstēšanas lietderību? Ēnas slēpa viņa seju, bet ledus atskalas balsi bija slacītas ar indi.
- Varbūt vēlāk, es tikpat vēsi atbildēju. Kam tad vajadzīga mana palīdzība, ja ne tev pašam?
Viņš saminstinājās, bet pārdomāt bija jau daudz par vēlu.
- Manam brālim.
- Tavam brālim? Nespēju noslēpt milzu izbrīnu, kas skanēja manā balsī. Aleksandram?
- Mans vecākais brālis Viljams, cik es zinu, cītīgi nodarbojas ar dzimtas īpašumu pārvaldīšanu Saseksā, un viņam palīdzību nevajag, Rendels salti noteica. Jā, manam brālim Alekam.
Lai nepakristu, ar rokām atspiedos uz aukstā akmens sarkofaga.
- Kas viņam kaiš? es jautāju.
Stāsts bija pagalam vienkāršs un skumjš. Ja man to būtu stāstījis cits cilvēks, nevis Džonatans Rendels, es, iespējams, būtu jutusi līdzcietību.
Atlaists no Sendringemas hercoga sekretāra vietas par skandālu ar Mēriju Hokinsu, turklāt pārāk vārgu veselību, lai atrastu citu darbu, Aleksandrs Rendels bijis spiests meklēt palīdzību pie brāļiem.
- Viljams atsūtīja divas mārciņas un vēstuli ar nopietnām pamācībām. Džeks Rendels atspiedās pret sienu un sakrustoja kājas. Viljams ir ļoti nopietns cilvēks, diemžēl. Bet viņš nebija gatavs uzņemt Aleku mājās Saseksā. Mūsu vecākā brāļa sieva ir
nedaudz… galējību cilvēks, teiksim tā. Savos reliģiskajos uzskatos. Džeka Rendela balsī ievijās humora stīga, kas uz mirkli manī modināja simpātijas pret viņu. Nez vai citādos apstākļos viņš līdzinātos savam mazmazdēlam, kuru ārēji tik stipri atgādināja?
Pēkšņās atmiņas par Frenku mani tā izsita no līdzsvara, ka nākamo teikumu palaidu gar ausīm.
- Piedod. Ko tu teici? Ar labo roku cieši saspiedu kreiso, pirksti satvēra zelta laulības gredzenu. Frenka nebija. Vienreiz jābeidz domāt par viņu.
- Es teicu, ka esmu atradis Alekam istabu netālu no pils, lai pats varētu viņu apraudzīt, mani līdzekļi nav tik lieli, ka es varētu atļauties pieņemt pastāvīgu kalpu.
Bet Edinburgas ieņemšana, protams, apraudzīšanu darīja sarežģītu, un Aleks Rendels visu iepriekšējo mēnesi vairāk vai mazāk bija atstāts savā vaļā, ja neņem vērā kādas sievietes neregulārus apmeklējumus, lai laiku pa laikam uzkoptu istabu. Aleks jau bija slims, bet aukstā laika, nepietiekamā uztura un nabadzības dēļ veselība vēl pasliktinājās tiktāl, ka Džeks Rendels bija sācis nopietni raizēties, kā samaksu piedāvājot nodot karali.
- Kāpēc tu nāci pie manis? es beidzot jautāju, novēršoties no kapa plāksnes.
Rendels likās nedaudz izbrīnīts.
- Tava aroda dēļ. Viņa lūpas izliecās vieglā, pašironiskā smaidā. Ja cilvēks vēlas pārdot savu dvēseli, vai tad nav parasts vērsties pie tumsas spēkiem?
- Tu patiešām domā, ka es piederu pie tumsas spēkiem, vai ne? Skaidrs, ka viņš tā uzskatīja; viņš ļoti labi prata paņirgāties, bet sākotnējā piedāvājumā nebija ne mazākā izsmiekla.
- Ja neskaita nostāstus, kas par tevi klīda Parīzē, tu pati man to pateici, Džonatans Rendels atgādināja. Tobrīd, kad es tevi izlaidu no Ventvērtas. Viņš tumsā pagriezās un pavirzījās tālāk pa akmens paaugstinājumu.
- Tā bija nopietna kļūda, viņš klusu sacīja. Tik bīstama sieviete kā tu nemūžam nedrīkstēja dzīva iziet no turienes. Un tomēr
man jau nebija izvēles; tava dzīvība bija cena, ko noteica viņš. Un par to, ko viņš man deva, es būtu maksājis vēl augstāku likmi.
Es klusi iešņācos, bet uzreiz aprāvos, tomēr viņš jau bija dzirdējis. Rendels atzvila uz plāksnes, ar vienu gurnu atspiedies pret malu, otru līdzsvaram izvirzījis uz āru. Mēness, kas šad tad izlauzās starp ātri skrejošajiem mākoņiem, caur izsisto logu apgaismoja viņu no mugurpuses. Tumsā, kad redzēju daļējo profilu un kad ēnas izdzēsa ļaunuma vaibstu ap muti, es varēju viņu sajaukt, kā reiz jau gadījās, ar vīrieti, kuru biju mīlējusi. Ar Frenku.
Tomēr es biju to vīrieti nodevusi; manas izvēles dēļ šī cilvēka nekad nebūs. “Piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem… Iznīcināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu!”
- Vai viņš tev stāstīja? no ēnas atskanēja gaiša, patīkama balss. Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums, viņu un mani, tajā mazajā Ventvērtas istabiņā? Kaut jutos satriekta un nikna, es ievēroju, ka viņš paklausīja Džeimija pavēlei; Rendels ne reizi nenosauca viņu vārdā. “Viņš.” “Viņam.” Nekad “Džeimijs”. Tas piederēja man.
Cieši sakodu zobus, tomēr man izdevās izspiest caur tiem vārdus:
- Viņš man izstāstīja. Visu.
Rendels izdvesa skaņu, klusu kā nopūtu.
- Vai nu tev, mīlā, patīk šī doma, vai ne, mēs esam savienoti, tu un es. Es nevaru teikt, ka man tas sagādātu prieku, bet es atzīstu patiesību. Tu, tāpat kā es, pazīsti viņa ādas pieskārienu tik siltu, vai ne? Tu zini, kā smaržo viņa sviedri un cik cieti ir matiņi uz viņa kājām. Tu zini, kādu skaņu viņš izdveš beigās, kad ļāvies aizmirstībai. Es arī.
- Klusē, es uzsaucu. Izbeidz! Džonatans Rendels manī neklausījās, viņš, atspiedies pret kapa plāksni, it kā domīgi sarunājās pats ar sevi. Mani no jauna pārņēma dusmas, jo es sapratu, kas viņu noveda līdz šim atmiņu mirklim ne jau nolūks, kā sākumā biju domājusi, mani pakaitināt, bet nepārvarama vēlme runāt par
mīļoto, skaļā balsī atkārtot un tādā veidā atkal izdzīvot jau pabālējušos sīkumus. Jo galu galā kuram gan citam, izņemot mani, viņš varētu kaut ko tādu par Džeimiju stāstīt?
- Es eju projām! skaļā balsī paziņoju un apcirtos uz papēža.
- Iesi projām? man aiz muguras ierunājās mierīga balss. Es varu nodot tavās rokās ģenerāli Holiju. Tu vari ļaut viņam saņemt skotu armiju. Pēc tavas izvēles, kundze.
Man ļoti gribējās atcirst, ka ģenerālis Holijs nav tā vērts. Bet tad es padomāju par skotu klanu vadoņiem, kas bija izmitināti zem Holirūdas jumta, Kilmernoku, Belmerino un Lokielu, tikai dažas pēdas no šejienes otrpus abatijas sienai. Par Džeimiju. Par tūkstošiem skotu vīru, ko vadoņi bija atveduši šurp. Vai bija vērts upurēt savas jūtas, lai gūtu izredzes uz uzvaru? Un vai šis bija pagrieziena punkts, kad kārtējo reizi vajadzēja izdarīt izvēli? Un kas notiktu, ja es neklausītos, ja es nepieņemtu Rendela piedāvāto darījumu?