Выбрать главу

Es lēnām pagriezos.

-     Nu tad runā, es teicu. Ja tev to vajag. Likās, ka manas dusmas Rendelu neuztrauc, un viņu neuztrauca arī tas, ka es va­rētu atteikties no piedāvājuma. Balss, kas skanēja tumšajā baznīcā, plūda rāmi un apvaldīti kā augstskolas lektoram.

-     Zini, par ko man ir jādomā? Vai tu no viņa esi saņēmusi tik­pat daudz, cik es? Rendels piešķieba galvu, un, kad viņš iznāca no ēnas, kļuva redzami asie sejas vaibsti. Kustīgā gaisma uz brīdi apspīdēja viņu no sāniem, izgaismojot gaišbrūnās acis, kas gailēja kā zvēram, kurš slapstās pa krūmiem.

Triumfa tonis bija tikko jaušams, tomēr neapstrīdams.

-    Es, viņš klusi turpināja, esmu viņu dabūjis tā, kā tu nekad nevarēsi. Tu esi sieviete; tu nevari to saprast, lai arī esi ragana. Esmu turējis rokās viņa vīrišķības dvēseli, esmu ņēmis no viņa to, ko viņš ir ņēmis no manis. Es viņu pazīstu tā, kā viņš tagad pazīst mani. Mēs esam saistīti, viņš un es, ar asins saitēm.

“Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu…”

-     Tu esi izvēlējies ļoti savādu veidu, kā lūgt man palīdzību, drebošā balsī aizrādīju. Rokas biju paslēpusi brunču ielocēs, auksto audumu biju saņurcījusi cieši savilktajās dūrēs.

-     Tiešām? Man likās, ka labāk būs, ja tu sapratīsi, kundze. Es nelūdzos tavu žēlastību, nevēršos pie tavām spējām, kā vīrietis va­rētu lūgties sievietes žēlastību, kas atkarīga no tā, ko ļaudis dēvē par sievišķīgu līdzjūtību. Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ. Pār pieri noslīga tumšu matu šķipsna; viņš ar vienu roku atbīdīja to atpakaļ.

-     Man labāk patiktu, ja tas būtu skaidra aprēķina darījums starp mums abiem, kundze; pakalpojums un par to samaksāta noteikta cena jo redzi, kundze, es pret tevi jūtu gandrīz to pašu, ko tu pret mani.

Tas bija šoks; kamēr es pūlējos atrast atbildi, Rendels jau tur­pināja:

-    Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu caur viņu. Tādu saiti es nebūtu izveidojis ar sava brāļa miesu; es lūdzu tavu palīdzību, lai izdziedinātu viņa miesu, bet es neriskēju, ka viņa dvēsele kritīs tev par upuri. Tad saki man: vai cena, ko piedāvāju, ir tev pieņemama?

Novērsos un aizgāju, soļiem skaļi atbalsojoties tukšajā baznīcā, līdz joma vidum. Es tik stipri drebēju, ka gāju nedroši, un kāju atsitieni uz cietā akmens mani satricināja. Lielā loga aprises virs pamestā altāra uz balto, strauji skrienošo mākoņu fona izskatījās melnas un neskaidras, mēnesgaismas staru kūli apgaismoja manu ceļu.

Joma galā vēlējos tikt pēc iespējas tālāk no Rendela es ap­stājos un ar rokām smagi atspiedos pret sienu. Bija tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pat burtus uz marmora plāksnes zem manām plaukstām, bet es jutu vēsā gravējuma asās malas. Mazs, apaļš gal­vaskauss virs sakrustotiem kauliem svētulīga versija par pirātu tēmu. Ļāvu galvai noliekties un pierei atspiesties pret neredzamās miroņgalvas pieri, kas likās tik gluda kā kauls.

Acis aizvērusi, es gaidīju, kamēr atkāpsies nelabums un atdzi­sīs karstais pulss, kas sitās man deniņos.

Tam nav nekādas nozīmes, es sev teicu. Nav svarīgi, kas viņš ir. Nav svarīgi, ko viņš saka.

“Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu…” Jā, bet ne caur Džeimiju. Ne caur viņu! Es centos to iegalvot viņam un ari sev. Jā, tu viņu paņēmi, tu, nelieti! Bet es paņēmu viņu atpakaļ, es atbrīvoju viņu no tevis. Tev no viņa nekas nav atlicis! Bet sviedri, kas tecēja man pa sāniem, un mani šņuksti atspēkoja šo pārliecību.

Vai šī ir cena, kas man jāmaksā par Frenka zaudēšanu? Varbūt tūkstoš dzīvību, kuras var glābt, pretī dodot vienu, kas tiks zau­dēta?

Man labajā pusē drūmi slējās altāra tumšā ēna, un es no visas sirds vēlējos, kaut te kāds būtu, vienalga, kādas dabas, kāds, pie kura vērsties un gaidīt atbildi. Bet Holirūdā neviena nebija, ne­viena, izņemot mani. Mirušo gari savus nodomus neizpauda, tie palika klusi sienas un grīdas akmeņos.

Centos izmest no prāta Džeku Rendelu. Ja to nebūtu prasījis viņš, bet jebkurš cits cilvēks, vai es ietu? Galu galā nedrīkst aiz­mirst ari par Aleku Rendelu. “Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ,” kapteinis bija sacījis. Protams, es ietu. Lai kādas zāles es varētu viņam piedāvāt, vai es varu liegt palīdzību tāpēc, ka to lūdz slikts cilvēks?

Pagāja ilgs laiks, līdz es nogurusi izslējos, ar varu piespiedu sevi iztaisnoties; manas plaukstas bija miklas un slīdēja pa apaļo miroņgalvu. Jutos iztukšota un vārga, man sāpēja sprands, galva bija smaga, it kā slimība, kas plosījās pilsētā, tomēr būtu mani pa­nākusi.

Rendels vēl bija turpat, viņš pacietīgi gaidīja mani aukstumā un tumsā.

-    Jā, es strupi izmetu, tiklīdz biju piegājusi tik tuvu, ka viņš varēja mani dzirdēt. Labi. Rīt aiziešu, priekšpusdienā. Kur?

-     Leidivokas šķērsielā. Vai tu zini, kur tas ir?

-    Jā. Edinburga nebija liela pilsēta tikai viena platāka iela ar šaurām, slikti apgaismotām šķērsielām, no kurām varēja nokļūt pagalmos. Leidivokas šķērsiela bija viena no nabadzīgākajām.

-     Es tevi tur gaidīšu, Rendels sacīja. Man tev būs ziņas. Viņš vingri nostājās uz kājām, paspēra soli uz priekšu, tad izslējās,

gaidot, kad es došos projām. Lai tiktu līdz durvīm, viņam vajadzēja iet man tuvu garām, bet es redzēju, ka viņš to nevēlas.

-     Tu no manis baidies, vai ne? Es auksti nosmējos. Domā, ka pārvērtīšu tevi par krupi?

-    Nē. Viņš mierīgi manī skatījās. Es nebaidos no tevis, kun­dze. Zini, nav iespējams vērsties pie tumsas spēkiem un no tiem baidīties. Ventvērtā tu vēlējies iebaidīt mani, pasakot manu nāves dienu. Bet, to pateikusi, tagad tu vairs nespēj mani iebiedēt, jo es miršu nākamā gada aprīlī, un tu man neko sliktu nevari izdarīt, vai ne?

Ja man līdzi būtu nazis, es varbūt pierādītu viņam pretējo, iedo­mājos, gūstot mirkli, kas mierināja manu dvēseli. Bet uz maniem pleciem gūlās pravietojuma nolemtība un tūkstoš skotu dzīvību smagums. Es Rendelam neko nevarēju padarīt.

-     Es turos pa gabalu, kundze, viņš paskaidroja, tikai tāpēc, ka nevēlētos pat nejaušības dēļ tev pieskarties.

Es atkal iesmējos, šoreiz no sirds.

-    Un šo vēlmi, kaptein, es pilnībā atbalstu. Pagriezos un gāju ārā no baznīcas, ļaujot viņam sekot, ja viņš tā vēlētos.

Man nevajadzēja ne jautāt, ne lauzīt galvu, vai Rendels turēs doto vārdu. Reiz viņš izlaida mani no Ventvērtas, jo bija apsolījis to darīt. Ja viņš bija devis vārdu, tad to pildīja. Džeks Rendels bija džentlmenis.

"Ko tu juti, kad es atdevu sevi Džekam Rendelam?" Džeimijs bija man jautājis.

“Dusmas. Nelabumu. Šausmas," es biju atbildējusi.

Atspiedos pret dzīvojamās istabas durvīm un atkal spēju sajust koka dēļus. Uguns kamīnā bija nodzisusi, un istabā bija auksti. Nāsis sāka kutināt smaka, kurā jaucās zosu tauku un kampara izgarojumi. Bija kluss, tikai no gultas puses plūda piesmakusi elpo­šana un ap sešas pēdas biezajām sienām auroja vējš.

Nometos ceļos pie kamīna un krāvu kurtuvē pagales. Uguns bija izdzisusi pavisam, atliku malā apdegušu strupuli, izslaucīju pelnus un tad, salauzusi skalus, saliku tos kaudzītē kamīna mutē. Holirūdā kurināja ar malku, nevis ar kūdru. Diemžēl, es nodomāju, kūdras uguns nebūtu tik ātri apdzisusi.

Man mazliet drebēja rokas, un krama kārbiņa divreiz nokrita zemē, līdz izdevās uzšķilt dzirksteli. Auksts, es sev teicu. Te ir ļoti auksts.