“Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums?” jautāja Džeka Rendela izsmējīgā balss.
- Visu, kas man jāzina, es pie sevis nomurmināju un, aizdedzinājusi papīra gabalu pie liesmiņas, pielaidu no tā uguni vairākās vietās iekuriem, un tie uzreiz uzšvirkstēja. Pa vienam vien es liku klāt mazus žagariņus, katru paturēju pie liesmas un pagaidīju, līdz tas aizdegas. Kad iekuru kaudzīte priecīgi sprakšķēja, es pastiepu roku uz aizmuguri, paņēmu prāvu pagali un uzmanīgi ieliku liesmās. Tā bija priede zaļa, bet pie koksnes bija palicis nedaudz sveķu, kas izspiedās no pagales plaisas kā sīka, zeltaina lāsīte.
Laika gaitā koka sula kristalizēsies un sastings, kļūstot par dzintara gabaliņu, cietu un pamatīgu kā dārgakmens. Tagad tas uz brīdi iekvēlojās, izplatot karstumu, nopaukšķēja, sašķīda mikroskopisku dzirksteļu spietā un tūlīt apdzisa.
- Visu, kas man jāzina, es čukstēju. Fērgusa guļvieta bija tukša; pamodies un aptvēris, ka nosalis, viņš bija aizrāpojis meklēt kādu siltuma avotu.
Puika gulēja saritinājies Džeimija gultā, divas galvas tumša un sarkana gulēja blakus uz spilvena, abi, mutes pavēruši, mierīgi krāca. Nevarēju novaldīt smaidu par šo skatu, tomēr uz grīdas gulēt es nebiju noskaņota.
- Ārā, es čukstus pavēlēju Fērgusam, izvelkot viņu gultas malā un ieveļot sev rokās. Lai gan desmit gadus vecs puišelis viņš bija smalkiem kauliem, tomēr vienlaikus drausmīgi smags. Ar grūtībām aizdabūju viņu līdz matracim un, joprojām aizmigušu, uzmetu uz tā, tad atgriezos pie Džeimija gultā.
Stāvot un skatoties uz vīru, nesteidzīgi izģērbos. Viņš bija pagriezies uz sāniem un arī saritinājies, lai nenosaltu. Skropstas garas un izliekušās gulēja uz vaigiem; tās bija tumšā kastaņbrūnā krāsā, pie galiņiem gandrīz melnas, bet pie saknēm gaišas. Viņš izskatījās dīvaini nevainīgs par spīti garajam, taisnajam degunam un stingrajām mutes un zoda līnijām.
Uzvilkusi kreklu, es ieslīdēju gultā viņam blakus, piekļāvos pie platās, siltās muguras vilnas naktskreklā. Džeimijs sakustējās, noklepojās, un es mierinoši uzliku roku viņam uz gurna. Viņš atkal sakustējās, savilkās vēl vairāk un atspiedās pret mani; likās, kaut ko sapņo. Apskāvu viņa vidukli, plaukstai pārslīdot maigajiem, smagajiem sēkliniekiem. Es zināju, ka varu viņu uzbudināt pat miegā; nevajadzēja daudz, tikai pāris reižu stiprāk pārlaist pirkstus loceklim, lai tas jau kļūtu ciets.
Taču es nevēlējos traucēt Džeimija atpūtu un aprobežojos, vieglā glāstā pārlaižot roku viņa vēderam. Viņš pastiepa atpakaļ lielu plaukstu un atbildot neveikli noglāstīja manu gurnu.
- Es tevi mīlu, viņš pusmiegā noburkšķēja.
- Zinu, es atteicu un, viņu apskāvusi, tūlīt aizmigu.
39 nodaļa Ģimenes saites
Par graustu šo māju gluži saukt nevarēja, bet daudz netrūka. Es uzmanigi pakāpos sāņus, lai izvairītos no lielas netīrumu peļķes, kas bija sakrājusies uz bruģakmeņiem pa augšējo stāvu logiem izlieto naktspodu dēļ un ko aizskalos tikai lietus.
Rendels satvēra mani aiz elkoņa, lai es nepaslīdētu uz glumajiem akmeņiem. Sajutusi pieskārienu, es sastingu, bet viņš tūlīt atlaida manu roku.
Viņš pamanīja, kā es skatos uz satrunējušo durvju stenderi, un sāka taisnoties:
- Nevarēju atļauties noīrēt labāku mājvietu. Iekšā nav tik ļauni.
Nebija arī… gluži tik ļauni. Vismaz kāds bija papūlējies istabu iekārtot pēc iespējas ērtāk. Bija atnesta prāva bļoda un krūze ar ūdeni, stabils galds, uz kura stāvēja maizes klaips, siera gabals un pudele vīna, gultai bija sagādāts pēlis un vairākas biezas segas.
Vīrietis, kas gulēja gultā, bija atmetis segas, laikam klepojot sakarsis, es novērtēju situāciju. Seja viņam bija stipri pietvīkusi un klepus tik stiprs, ka pat izturīgais gultas rāmis šūpojās.
Es pārgāju pāri istabai un atvēru logu, nepievēršot uzmanību Rendela skaļajiem protestiem. Auksts gaiss iebrāzās smacējoši karstajā istabā, un nemazgāta ķermeņa, netīras veļas un pilna naktspoda smaka nedaudz mazinājās.
Klepus mitējās, un Aleksandra Rendela pietvīkums pagaisa, dodot vietu neveselīgam bālumam. Lūpas bija iezilganas, un krūtis smagi cilājās, lai atgūtu elpu.
Pārlaidu skatienu istabai, bet neatradu neko, kas derētu manam nolūkam. Atvēru savu zāļu somu un izņēmu cietu pergamenta lapu. Malas bija mazliet apbružātas, bet gan jau derēs. Apsēdos uz gultas, uzsmaidīju Aleksandram, cik iedrošinoši vien spēju.
- Pēc brīža jutīsieties labāk, es solīju. Nerunājiet un necentieties apspiest klepu. Man tas jādzird.
Krekls jau bija vaļā; pavēru to plašāk un ieraudzīju satriecoši iekritušas krūtis. Miesas uz tām tikpat kā nebija; no vēdera līdz atslēgkaulam skaidri bija redzamas ribas. Rendels jaunākais vienmēr bija bijis tievs, bet pēdējā gada laikā slimības dēļ bija gandrīz izkāmējis.
Saritināju pergamentu taurītē un vienu galu pieliku slimniekam pie krūtīm, otru sev pie auss. Tas bija ļoti rupjš stetoskopa atdarinājums, bet pārsteidzoši derīgs.
Liku viņam dziļi elpot un izklausīju plaušas vairākās vietās. Bet man nevajadzēja lūgt, lai nabaga jauneklis klepo.
- Uz bridi apgulieties uz vēdera. Pavilku uz augšu kreklu un klausījos, tad viegli paklaudzināju ar pirkstiem pa muguru, pārbaudot rezonansi abās plaušās. Mani pirksti juta, ka kailā miesa ir mikla no sviedriem.
- Labi. Varat atkal pagriezties uz muguras. Tagad guliet mierīgi un atslābinieties. Tas nepavisam nesāpēs. Turpināju mierinoši runāt, kamēr pārbaudīju acu baltumus, pietūkušos limfmezglus kaklā, aplikto mēli un iekaisušās mandeles.
- Jums ir katars. Noglāstīju slimnieka plecu. Uzvārīšu kaut ko klepus atvieglošanai. Bet tikmēr… Ar kāju riebumā norādīju uz fajansa trauku zem gultas un palūkojos uz vīrieti, kas stāvēja pie durvīm, izslējies taisni un stīvi kā parādē.
- Tiec vaļā no šī! es pavēlēju. Rendels nikni palūrēja uz mani, bet paklausīgi pienāca klāt un pieliecās.
- Tikai nelej laukā pa logu! es skarbi uzsaucu, kad viņš spēra soli uz to pusi. Nones lejā! Rendels strauji pagriezās un izgāja, uz mani pat nepaskatījies.
Kad durvis aiz brāļa aizvērās, Aleksandrs sekli ievilka elpu. Viņš man uzsmaidija, gaišbrūnās acis bālajā sejā drudžaini spīdēja. Gandrīz caurspīdīgā āda likās pārvilkta pār sejas kauliem.
- Labāk pasteidzieties, citādi Džonijs ienāks. Kas ir?
Tumšie mati klepojot bija izspūruši; cenšoties apspiest jūtas, kuras viņš man izraisīja, es tos noglaudu. Negribēju neko teikt, bet viņš acīmredzot jau zināja.
-Jums ir katars. Jums ir ari tuberkuloze… dilonis.
-Un?
- Sirds mazspēja. Es ieskatījos viņam tieši acīs.
- A. Es jau domāju… kaut ko līdzīgu. Reizēm man krūtīs sirds trīsuļo… kā mazs putniņš. Aleksandrs viegli uzlika roku uz sirds.
Nespēju skatīties uz viņa krūtīm, kā tās cilājas zem nepanesamās nastas, tāpēc saudzīgi aizvēru viņa kreklu un aizpogāju līdz kaklam. Gara, balta roka cieši satvēra manējo.
- Cik ilgi? viņš jautāja. Balss skanēja viegli, gandrīz bezrūpīgi, paužot ne vairāk kā vieglu ziņkāri.
- Es nezinu, atteicu. Tā ir taisnība. Es nezinu.
- Bet ne ilgi, viņš bija pārliecināts.
- Nē. Ne ilgi. Varbūt vairākus mēnešus, bet gandrīz droši, ka ne visu gadu.
- Vai varat… apturēt klepu?