Выбрать главу

Es pastiepu roku pēc somas.

-    Jā. Vismaz tik daudz varu izdarīt. Un sirds sišanos. Uztaisīšu jums uzpirkstītes ekstraktu, tas palīdzēs. Atradu mazu sainīti, kurā bija kaltētas uzpirkstītes lapas; man vajadzēs mazliet laika, lai uzvārītu.

-    Jūsu brālis… es sacīju, uz viņu neskatoties. Vai gribat, lai es…

-     Nē, Aleks noteikti atteicās. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viņš tik ļoti līdzinājās Frenkam, ka vienu brīdi man sagribējās raudāt.

-     Nē, Aleks atkārtoja. Domāju, ka viņš jau zina. Mēs vien­mēr esam bijuši… zinājuši visu viens par otru.

-     Tiešām? Skatījos tieši uz Aleksandru. Viņš nenovērsās no mana skatiena, bet tikko jaušami pasmaidīja.

-    Jā, viņš klusi sacīja. Es zinu, kāds viņš ir. Tam nav nozī­mes.

Ak, tiešām? es domāju. Varbūt tev nav. Nespēdama paļauties ne uz savu seju, ne balsi, es novērsos un visu uzmanību veltīju tam, lai aizdedzinātu spirta lampiņu, kas bija man līdzi.

-    Viņš ir mans brālis, klusa balss man aiz muguras sacīja. Es dziļi ievilku elpu un savaldīju rokas, lai nomērītu pareizo kaltēto lapu daudzumu.

-    Jā, es teicu, vismaz tas viņš ir.

Kopš izplatījās ziņa par ģenerāļa Koupa brīnumaino sakāvi pie Prestonpenas, no ziemeļiem burtiski plūstin plūda piedāvājumi atbalstīt armiju gan ar cilvēkiem, gan naudu. Daži piedāvājumi pat realizējās: lords Ogilvijs, Elijas grāfa vecākais dēls, atveda sešus simtus tēva rentnieku, bet Epinas Stjuarts atsoļoja ar karapulku, ko veidoja četrsimt vīru no Aberdīnas un Benfas grāfistēm. Lords Pitslaigo viens pats nokomplektēja lielāko daļu Hailendas kavalē­rijas, atvedot no ziemeļaustrumu grāfistēm krietnu skaitu džentl­meņu ar kalpiem, visi uz labiem zirgiem un teicami bruņoti vis­maz salīdzinājumā ar dažiem klaniem, kuru ieroči bija zobeni, kas saglabājušies no sacelšanās 1715. gadā, kad ar tiem cīnījās viņu vectēvi, aprūsējuši cirvji un mēslu dakšas, kas tikko vēl izmantoti saimniecības darbos, piemēram, mēžot govju kūtis.

Karotāji bija raiba kompānija, bet tāpēc ne mazāk bīstami, es prātoju, ejot cauri nelielam vīru pulciņam, kas bija ielenkuši ceļo­jošu nažu asinātāju, kurš pilnīgā vienaldzībā trina dunčus, bārdasnažus un izkaptis. Angļu karavīrs, kas stātos viņiem pretī, vai­rāk riskētu dabūt stingumkrampjus nekā mirt no ievainojuma, taču iznākums būtu vienāds.

Lai arī lords Lūiss Gordons, Gordonas hercoga jaunākais brā­lis, bija ieradies Holirūdā izrādīt cieņu Čārlzam un zīmēja spožas

izredzes, ka ieradīsies ar visu Gordonu klanu, tomēr no rokas bučo­šanas līdz reālai rīcībai vēl bija tāls ceļš ejams.

Skotijas zemienes, kas ļoti labprāt skaļi uzgavilētu ziņām par Čārlza uzvaru, visnotaļ negribīgi izturējās pret to, ka vajadzētu dot ļaudis šo uzvaru kaldināšanai; gandrīz visa Stjuartu armija sastā­vēja no Hailendas kalniešiem, un izskatījās, ka tā arī paliks. Tomēr nevarētu teikt, ka Loulenda būtu pilnībā izgāzusies; lords Džordžs Marejs bija man stāstījis, ka nodokļu vākšana pārtikas, preču un naudas izteiksmē no dienvidu pilsētām ienesusi ārkārtīgi patī­kamu summu, kas, papildinot armijas kasi, ļaus vēl kādu brīdi iztikt.

-     No Glāzgovas vien esam saņēmuši piecus tūkstošus piecsimt mārciņu. Kaut arī tas tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar naudu, ko sola Francija un Spānija, Viņa Gaišība bija atklājis Džeimijam.

-     Bet es neesmu noskaņots celt degunu gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņa Augstība no Francijas nav saņēmis zeltu, tikai mierinošus vārdus.

Džeimijs, ļoti labi zinādams, cik veltīgi būtu gaidīt, ka franču zelts kādreiz parādīsies, bija tikai piekrītoši pamājis ar galvu.

-     Vai tu vēl kaut ko uzzināji, mo duinne? Džeimijs jautāja, kad es ienācu istabā. Viņš sēdēja pie galda, uz kura gulēja iesākta depeša, un mērca spalvu tintnīcā. Es, elektrizētajiem matiem nosprakšķot, noņēmu mitro kapuci un pamāju ar galvu.

-    Baumo, ka ģenerālis Holijs dienvidos formējot kavalērijas vie­nības. Esot saņēmis pavēli izveidot astoņus pulkus.

Džeimijs kaut ko norūca. Ņemot vērā nepatiku, ko kalnieši juta pret kavalēriju, šīs nebija labas ziņas. Izklaidīgi viņš paberzēja muguru vietā, kur, jau krietni pabalējis, atradās Prestonpenas kaujā gūtais pakava nospiedums.

-    Es to aizrakstīšu pulkvedim Kameronam, viņš sacīja. Kā tu domā, Armaliet, cik ticamas ir šīs baumas? Gandrīz automātiski viņš pameta skatienu pāri plecam, lai pārliecinātos, ka ir viens.

Tagad viņš mani par “Armalieti” sauca tikai tad, kad bijām divatā, sabiedrībā izmantodams formālo “Klēra”.

-    Kā bankā, es atbildēju. Domāju, ka ticamas.

Tās vispār nebija baumas; tās bija svaigākās ziņas no Džeka Rendela, pēdējā iemaksa no parāda, ko viņš man uzspieda par to, ka palīdzu viņa brālim.

Džeimijs, protams, zināja, ka es apmeklēju Aleku Rendelu un ari slimniekus jakobitu armijas rindās. Bet viņš nezināja un to es viņam nekad neteikšu, ka ik nedēļu reizēm biežāk es satiekos ar Džeku Rendelu, lai uzklausītu, kādas ziņas no dienvidiem atnā­kušas līdz Edinburgas pilij.

Reizēm viņš atnāca pie Aleka, kad es tur biju; citreiz es ziemas nokrēslī nācu mājās, uzmanīgi skatoties zem kājām uz “Karaliskās jūdzes” slidenajiem akmeņiem, kad negaidīti kāds stāvs, taisns kā miets, brūnā, pašaustā apģērbā māja man no kādas sētas vārtiem vai miglā man pie pleca atskanēja klusa balss. Tas bija biedējoši, it kā mani vajātu Frenka rēgs.

Džekam Rendelam būtu daudzkārt vienkāršāk atstāt man vēs­tuli Aleka istabā, bet viņš nebija ar mieru neko rakstīt, un es sa­pratu viņa bažas. Ja vēstule tiktu atrasta, pat bez paraksta, tad nepatikšanas rastos ne tikai viņam pašam, bet ari Alekam. Turklāt Edinburgā svešu ļaužu bija, ka biezs, brīvprātīgie, kas ieradās zem karaļa Džeimsa karoga, ziņkārīgi viesi no dienvidiem un zie­meļiem, ārzemju sūtņi no Francijas un Spānijas, milzums spiegu un ziņotāju. Vienīgie, kas nestaigāja pa ielām, bija angļu garni­zona virsnieki un karavīri, kuri palika iesprostoti Edinburgas pilī. Ja neviens nedzirdēja Rendelu ar mani sarunājamies, tad viņu nebija iespējams pazīt, nevienam arī neliktos dīvainas mūsu tikšanās, pat ja mūs redzētu, un mēs reti tikāmies, tādi bija viņa piesardzības pasākumi.

Savukārt es biju tikpat apmierināta; man tāpat visu rakstīto vajadzētu iznīcināt. Es gan šaubījos, vai Džeimijs pazītu Ren­dela rokrakstu, taču es, atklāti nemelojot, nespētu izskaidrot,

kur regulāri ņemu ziņas. Daudz labāk izlikties, ka informāciju, ko saņēmu no Rendela, biju tikai saklausījusies, ejot savās ikdienas gaitās.

Protams, šāda aizbildinājuma trūkums bija tas, ka, pret Ren­dela pienesumu izturoties tāpat kā pret citām saklausītajām ten­kām, varēja nevilšus tās nenovērtēt vai neņemt vērā. Es ticēju, ka Rendels savu darījuma daļu pildīja godprātīgi ja tādu jēdzienu vispār varēja lietot, runājot par šo vīrieti, bet tas vēl obligāti nenozīmēja, ka ziņas vienmēr atbilda patiesībai. Tāpēc pret tām arī vajadzēja izturēties skeptiski.

Jaunumus par Holija pulkiem stāstīju, kā parasti mokoties ar vieglu vainas sajūtu par krāpšanu. Protams, biju nākusi pie secinā­juma, ka godīgums laulāto starpā ir būtisks, tomēr pastāvēja tāda lieta kā mēra izjūta. Un es neredzēju iemeslu, kāpēc noderīgas informācijas nodošana jakobītiem varētu izraisīt Džeimijam sāpes.

-    Kamberlendas hercogs joprojām gaida, kad spēki atgriezīsies no Flandrijas, es piebildu. Un Stērlingas pils aplenkšana neko nedod.