Džeimijs, aši rakstot, ņurdēja.
- Tik daudz es zināju; lords Džordžs pirms divām dienām saņēma depešu no Frānsisa Taunsenda; viņš tur pilsētu, bet grāvju rakšana, uz ko uzstāja Viņa Augstība, ir veltīga cilvēku un laika šķiešana. Pēc tiem nav nekādas vajadzības. Labāk būtu, ja viņi vienkārši ar lielgabaliem apšaudītu pili un tad triecienā ieņemtu.
- Kāpēc tad viņi rok tos grāvjus?
Džeimijs izklaidīgi novicināja roku, aizvien vēl koncentrējoties uz rakstīšanu. Viņa ausis no vilšanās bija apsarkušas.
- Tāpēc, ka itāļu armija raka grāvjus, kad ieņēma Verano pili, un tas ir vienīgais aplenkums, kuru Viņa Augstība redzējis. Nu tad skaidrs, ka tā jādara arī te, vai ne?
- 0, kā tad! es atbildēju.
Tas nostrādāja; viņš pacēla galvu un, acis piemiedzis, pasmējās.
- Tev varen labi izdevās, Armaliet. Ko vēl tu vari pateikt?
- Vai pietiks ar Tēvreizi gēlu valodā?
- Nē, viņš noraidīja manu piedāvājumu, apkaisot depešu ar smiltīm. Tad piecēlās, īsi mani noskūpstīja un pastiepa roku pēc mēteļa. Bet ar vakariņām pietiks. Nāc, Ārmaliet. Sameklēsim jauku, omulīgu krodziņu, un es tev iemācīšu daudz vārdu, kurus nedrīkst sacīt cilvēkos. Tie visi niez man uz mēles.
Pēdīgi Stērlingas cietoksnis krita. Cena bija augsta, cerība to noturēt zema, un labums no paturēšanas apšaubāms. Tomēr šī panākuma sekas bija tādas, ka Čārlzu pārņēma eiforija un tā bija katastrofa.
- Beidzot man izdevās pārliecināt Mareju tādu stūrgalvīgu ģeķi! Čārlzs, pieri saraucis, iesaucās. Tad princis atcerējās savu uzvaru un vēlreiz pārlaida starojošu skatienu telpai. Klausieties, es tomēr esmu uzvarējis. Pēc nedēļas mēs iesoļosim Anglijā, lai atprasītu visas mana tēva zemes!
Skotu klanu vadoņi, kas bija sanākuši rīta istabā, skatījās cits uz citu, kāsēja un mīņājās. Visumā šīs ziņas netika uzņemtas pārāk aizrautīgi.
- Ē… Jūsu Augstība, piesardzīgi ieminējās lords Kilmernoks.
- Vai nebūtu prātīgāk apsvērt…?
Viņi mēģināja. Viņi visi mēģināja. Skotija, viņi norādīja, jau pieder Čārlzam, pilnībā. No ziemeļiem joprojām nāca cilvēki, bet dienvidos, šķiet, atbalsts netika solīts. Un visi skotu vadoņi labi apzinājās, ka kalnieši, būdami nikni cīnītāji un uzticami sekotāji, tomēr bija arī zemnieki. Laukus vajadzēja apart pavasara sējai, lopi jāsagatavo pārziemošanai. Daudzi no vīriem ziemas mēnešos nevēlēsies iet tālu uz dienvidiem.
- Un šie vīri vai tie nav mani pavalstnieki? Viņi neies tur, kur es pavēlēšu? Blēņas, Čārlzs stingri noteica. Un tā palika. Gandrīz.
- Džeims, dārgais draugs! Pagaidi, es tūlīt aprunāšos ar tevi zem četrām acīm, ja tev nekas nav pretī. Viņa Augstība pārmija pāris asu vārdu ar lordu Pitslaigo; viņa garais, spītīgais zods mazliet atmaiga, kad viņš pamāja ar roku Džeimijam.
Nedomāju, ka šis uzaicinājums attiecās ari uz mani. Taču es pat nedomāju iet projām un ērtāk iekārtojos vienā no krēsliem ar zelta damasta pārvalkiem, kamēr jakobltu kungi un klanu vadoņi klusi sarunādamies, cits pēc cita devās projām.
- Ha! Čārlzs nicīgi uzsita knipi aizvērto durvju virzienā. Vecas sievas, viņi visi! Gan viņi redzēs. Tāpat mans brālēns Luijs un Filips vai man vajadzīga viņu palīdzība? Es viņiem visiem parādīšu. Redzēju gaišos, koptos pirkstus uz brīdi pieskaramies tieši virs sirds. Zīda svārkos bija izspiedies neskaidrs četrstūris. Viņš nēsāja līdzi Luīzes miniatūru, biju to redzējusi.
- Vēlu Jūsu Augstībai veiksmi visos pasākumos, Džeimijs purpināja, bet…
- O, pateicos, cher Džeims! Vismaz tu man tici! Princis aplika roku Džeimijam ap pleciem, draudzīgi masējot viņam skaustu.
- Esmu izmisis, ka tu nenāksi man līdzi, ka nebūsi man blakus, lai saņemtu manu pavalstnieku aplausus, kad mēs iesoļosim Anglijā, Čārlzs sacīja, sparīgi spiezdams drauga plecu.
- Nebūšu? Džeimijs sastinga.
- Diemžēl, mon cher ami, pienākums prasa no tevis lielu upuri. Es zinu, cik ļoti tava plašā sirds ilgojas pēc kauju uzvarām, bet tu man esi vajadzīgs citam uzdevumam.
- Ak tā? Džeimijs jautāja.
- Kādam? es uzdevu tiešu jautājumu.
Čārlzs raidīja pieklājīgu, tomēr nepatikas pilnu skatienu manā virzienā, tad atgriezās pie Džeimija un atsāka brāļošanos.
- Tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, manu Džeims, un to vari veikt tikai tu. Ir tiesa, ka vīri pulcējas zem mana tēva karoga; katru dienu nāk klāt arvien jauni. Tomēr mēs nedrīkstam pārsteigties un ļauties drošības izjūtai, vai ne? Mums paveicies, tavi radi Makenziji nākuši man palīgā. Bet tā vēl nav visa tava ģimene, vai ne?
- Ir gan, Džeimijs izdvesa, sejā parādoties šausmu izteiksmei.
- Nav vis, uzsvēra Čārlzs, vēl pēdējo reizi paspiezdams plecu. Viņš apcirtās un starojoši raudzījās Džeimijā. Tu dosies uz ziemeļiem, uz savu tēvu zemi, un atgriezīsies pie manis Freizeru klana karotāju priekšgalā!
40 nodaļa Lapsa kūmiņš
Vai tu labi pazīsti savu vectēvu? es jautāju, ar roku aizgaiņājot aklo dunduru, kas, par spīti gadalaikam, bija pamodies un nu nespēja vien izlemt, kurš es vai zirgs nodrošinās gardāku maltīti.
Džeimijs papurināja galvu.
- Nē. Esmu dzirdējis, ka viņš izturas kā vecs briesmonis, bet tev nevajag no viņa baidīties. Viņš man uzsmaidīja, kamēr es ar šalles galu gaiņāju dunduru. Es būšu kopā ar tevi.
- 0, kašķīgs vecs kungs nespēj mani uztraukt, es noraidīju Džeimija bažas. Savā laikā esmu tādus redzējusi lērumiem. Pa lielākai daļai iekšā viņi ir mīksti kā sviests. Gan jau tavs vectēvs būs tāds pats.
- Mm, nē, Džeimijs domīgi novilka. Viņš nudien ir vecs briesmonis. Tikai, ja tu parādīsi, ka no viņa baidies, būs vēl ļaunāk. Zini kā zvērs, kas saodis asinis.
Palūkojos uz priekšu, kur tālīnie pakalni, aiz kuriem slēpās Bjūfortas pils, pēkšņi izskatījās draudīgi. Izmantojot manu īslaicīgo uzmanības trūkumu, dundurs piķējošā lidojumā aiztraucās man gar kreiso ausi. Iespiegusies paliecos uz sāniem, un zirgs, šīs negaidītās kustības samulsināts, izbijies metās nost no ceļa.
- Ei! Cuir stadP Džeimijs paliecās, lai satvertu manu pavadu, bet nometa savējo. Labāk apmācīts nekā mans zirgs, šis
nosprauslojās, bet pieņēma tādu uzvedību, tikai pašapmierinātā pārākumā pakustinot ausis.
Džeimijs iespieda zirgam sānos ceļus, pievilka manējo blakus un apturēja.
- Nu tad, viņš sacīja samiegtām acīm, ar skatienu sekojot dundura līču loču lidojumam. Ļauj lidot, Armaliet, gan es to dabūšu ciet. Viņš gaidīja, rokas gatavībā pacēlis, saulē viegli pievēris plakstus.
Es sēdēju kā nedaudz nervoza statuja, kaitinošās dūkšanas nohipnotizēta. Smagais, spārnotais kukainis, mānīgi gauss, dūkdams lidinājās šurpu turpu starp zirga un manām ausīm. Zirgs nikni skurināja ausis, es viņu ļoti labi sapratu.
-Ja tas draņķis, Džeimij, ielidos man ausī, es… iesāku.
- Kuš! viņš pavēlēja, sasprindzis paliecies uz priekšu, kreisās rokas pirksti bija saliekti gatavībā rīkoties. Vēl mirklis, un man tas būs rokā.
Tieši tajā brīdī es ieraudzīju viņam uz pleca nolaižamies tumšu punktu. Vēl viens dundurs meklēja vietu, kur pagozēties saulītē. Es atkal atvēru muti.
- Džeimij…
- Kuš! Dunduru mednieks uzvaroši sasita plaukstas, un mans mocītājs palika starp tām; tas notika nepilnu sekundi, pirms tas kukainis, kurš bija nolaidies Džeimijam uz apkakles, ielaida viņa kaklā žokļus.