Выбрать главу

Skotu klanu vīri karoja saskaņā ar senām tradīcijām. Noniecinot stratēģiju, taktiku un citus smalkumus, viņu metode bija pati vien­kāršība. Ieraudzījuši savā tuvumā ienaidnieku, viņi nometa pledus, izrāva zobenus un likās naidniekam pakaļ, aurodami, cik plaušas ļāva. Zinot, cik skaļa ir gēlu aurošana, šī metode pārsvarā bija veik­smīga. Ne viens vien pretinieks, ieraudzījis, ka viņiem virsū brāžas bars matainu, puskailu rēgu, nobijās un metās bēgt.

Lai cik labi ikdienā uzvedās Džeimija skolotais zirgs, nekas nebija to sagatavojis augstākās pakāpes gēlu bļāvienam, kas pilnā rīklē tika izkliegts divas pēdas virs galvas. Zaudējis dūšu, zirgs

pieglauda ausis un joņoja prom, it kā uz papēžiem mitu pats nela­bais.

Es ar savu zirgu paliku kā sastingusi stāvam uz ceļa un vēroju izcilu izrādi, kurā skotu jātnieks demonstrēja savu jāšanas prasmi, jo Džeimijs, kuru zirgs, metoties auļos, bija gandrīz izsviedis no segliem, turklāt palicis bez kāpšļiem un no rokām izlaidis pavadu, izmisīgi mēģināja uzvilkties sēdus, cenšoties ieķerties krēpēs. Uz muguras, auļošanas saceltajā vējā, mežonīgi plandīja pleds, un zirgs, tagad jau pilnībā ļāvies panikai, kustīgo krāsu jūkli uztvēra kā vēl vienu iemeslu, lai skrietu ātrāk.

Ar vienu roku ieķēries garajās krēpēs, Džeimijs bija apņēmīgi uzvilcis sevi sēdus, garās kājas aptvēra zirga rumpi, neliekoties ne zinis par dzelzs kāpšļiem, kas mētājās dzīvniekam zem vēdera. Viegls vējiņš atnesa līdz manām ausīm driskās no vārdiem, ko pat es ar savu ļoti ierobežoto gēlu valodas prasmi, pazinu kā ārkārtīgi rupjus.

Lēna pakavu klaudzēšana lika man pagriezt galvu uz to pusi, kur Mērtegs, kas veda zirgu ar saiņiem, šobrīd nāca pāri nelielam uzkalnam, no kura tikko bijām nokāpuši. Viņš piesardzīgi atnāca līdz vietai, kur es gaidīju. Bez steigas apturēja zirgu, aizēnoja acis ar plaukstu un lūkojās uz priekšu, kur Džeimijs sava baiļu pār­ņemtā zirga mugurā šobrīd pazuda aiz nākamā pakalna.

-     Dundurs, es paskaidroju.

-    Tiem jau tā kā drusku par vēlu. Tomēr nebiju domājis, ka šis tik nadzīgi trauksies pie sava vectēva, ka pametīs tevi uz ceļa, Mērtegs savā parastajā, nesatraucamajā veidā noteica. Lai gan, diēzi vai sievas dēļ šo uzņems labāk.

Vecais atkal satvēra pavadu, pamudināja savu poniju sākt so­ļot, un nastu nesējs zirgs draudzīgi sekoja. Manējais, priecīgs par sabiedrību un nomierinājies, ka uz laiku dunduri pazuduši, arī devās ceļā diezgan jautrā solī.

-    Pat ne angļu sieva? es ziņkāri pajautāju. No tā mazumiņa, ko biju dzirdējusi, nedomāju, ka lorda Laveta attieksme pret anglisko būtu iepriecinoša.

-     Angļu, spranču, holandiešu vai vāciešu. Tas neko negrozīs; Vecais kūmiņš brokastīs mielosies ar puikas aknām, ne jau tavējām.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Skatījos uz īgno večuku, kas, virs krekla vaļīgi aplicis pledu, stipri atgādināja vienu no saiņiem. Nez kādēļ ikviens apģērba gabals, ko Mērtegs uzvilka, lai cik jauns vai labi pašūts tas būtu, uzreiz izskatījās kā izvilkts no lupatu kaudzes.

-    Kādas ir Džeimija attiecības ar lordu Lavetu?

Pamanīju, ka viltīgās, melnās ačeles uzmet man iesāņus ska­tienu, tad Mērtega galva pagriezās uz Bjūfortas pils pusi. Viņš pa­raustīja plecus, vai nu samierinājies ar likteni, vai ko cerēdams no nākotnes.

-     Līdz šitam brīdim nekādīgas. Puika nekad savā mūžā nav pārmijis ar tēva tēvu ne vārdiņa.

-    Bet kā tu par viņu tik daudz zini, ja nekad neesi viņu saticis?

Tagad es vismaz sāku saprast, kāpēc agrāk Džeimijs negribēja

vērsties pie vectēva pēc palīdzības. Kad atkal bijām apvienojušies ar Džeimiju un viņa zirgu, pēdējais izskatījās nokaunējies, bet pir­mais diezgan sakaitināts; Mērtegs, domīgi pavērojis krustdēlu, pie­dāvājās jāt ar mantām uz Bjūfortu, atstājot mani un Džeimiju ietu­ram pusdienas ceļmalā.

Pie spēkus atjaunojošas maltītes alus un auzu plāceņa viņš man sīki un smalki izstāstīja, ka vectēvam, lordam Lavetam, nebija patikusi līgava, ko dēls izvēlējies, tāpēc viņš nedeva svētību šai savienībai, nedz arī kopš Braiena Freizera un Elenas Makenzijas laulībām pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem vēlējās sazināties ar savu dēlu vai viņa bērniem.

-    Taču nejauši gadu gaitā esmu par viņu diezgan daudz dzirdē­jis, Džeimijs sacīja, košļājot gabaliņu siera. Zini, viņš pieder pie vīriem, kas uz cilvēkiem atstāj spēcīgu iespaidu.

-     Tā es sapratu. Vecais Taliberdīns, viens no Parīzes jakobītiem, bija pamielojis mani ar vairākiem nepārbaudītiem viedokļiem

par Freizeru klana vadoni, un man palika iespaids, ka Braiens Freizers varbūt nav briesmīgi pārdzīvojis, ka tēvs nav licies par viņu ne zinis. Es izteicu savas domas, un Džeimijs pamāja ar galvu.

-    O, kā tad! Nespēju atcerēties, ka tēvs par veco būtu teicis kaut ko labu, taču ari necieņu neizrādīja. Tikai reti par viņu runāja. Džeimijs pakasīja kaklu vienā pusē, kur dundura dzēliena dēļ sāka celties apsārtis uztūkums. Laiks bija neparasti silts, un viņš bija man noklājis zemē pledu. Mēs uzskatījām, ka, dodoties pie Freizeru klana galvas, ir vērts ieguldīt līdzekļus, lai celtu delegācijas paš­cieņu, un Džeimijs bija uzvilcis jaunus karavīru kiltus ar sprādzi un atsevišķu pledu. Tas nebija tik silts kā vecais sajožamais pleds, bet jauno bija nesalīdzināmi ērtāk steigā uzvilkt.

-     Šad tad esmu prātojis, viņš domīgi bilda, vai mans tēvs bija tāds tāpēc, ka vecais Saimons, mans vectēvs, tā izturējās pret viņu. Toreiz es, protams, to neaptvēru, bet vīrietim nav pieņemts izrādīt, ko jūt pret saviem dēliem.

-    Tu daudz esi par to domājis. Piedāvāju Džeimijam vēl vienu pudeli alus. Viņš to paņēma un bridi raudzījās manī ar smaidu, kas sildīja vairāk par vārgo rudens sauli.

-    Kā tad, esmu gan. Redzi, es gribēju saprast, kāds tēvs es būšu saviem bērniem, un mans tēvs ir labākais man pieejamais piemērs. Taču pēc tām drusciņām, ko viņš pateica vai ko stāstīja Mērtegs, tēvs nemaz nav bijis viņam līdzīgs, tāpēc, manuprāt, viņš izlēmis darīt visu citādi, ja jau viņam bij radusies tāda iespēja.

Es klusi nopūtos un noliku siera gabaliņu.

-     Džeimij, es sacīju. Vai tu patiešām tici, ka mēs kādreiz…

-Jā, viņš teica tik pārliecināti, pat neļaujot man pabeigt jau­tājumu. Tad pieliecās un noskūpstīja man pieri. Es to zinu, Arma­liet, un tu arī zini. Tev ir lemts būt mātei, un es pilnīgi noteikti neļaušu, lai kāds cits kļūst par tavu bērnu tēvu.

-    Nu, tas ir labi, es teicu. Es arī to negribu.

Džeimijs sāka smieties, saņēma manu zodu un pacēla uz augšu, lai noskūpstītu uz lūpām. Es atbildēju uz skūpstu, tad pastiepu

roku, lai notrauktu maizes drusku, kas bija ieķērusies viņam bār­das rugājos pie mutes.

-    Kā tu domā, vai tev nevajadzētu noskūties? es jautāju. Par godu pirmajai tikšanās reizei ar savu vectēvu?

-                O, vienu reizi jau esmu viņu redzējis, viņš nevērīgi izmeta.

-      Un vecais, starp citu, arī mani redzēja. Ja runājam par manu izskatu, tad vai nu viņam patīk, kāds esmu, vai lai brauc ellē.

-     Bet Mērtegs teica, ka tu viņu nekad neesot redzējis!

-     Mphm. Džeimijs nopurināja no krekla priekšas drupačas, mazliet savilcis pieri, it kā nevarētu izdomāt, cik daudz man stās­tīt. Beidzot paraustīja plecus, atlaidās irbuleņu krūma paēnā, salika rokas aiz galvas un sāka vērties debesīs.