- Nu, mēs nekad neesam tikušies, kā tu teici. Vismaz ne tieši. Tas bij tā…
Septiņpadsmit gadu vecumā jaunais Džeimijs Freizers devās uz Franciju, lai pabeigtu izglītoties Parīzes Universitātē un iemācītos tādas lietas, kas nav aprakstītas grāmatās.
- Izbraucu no Bjūlijas ostas. Viņš pamāja ar galvu pāri nākamajam pakalnam, kur šaurs, pelēks rieciens pamalē iezīmēja Marifērta krastu. Varēju braukt arī no citām ostām… vislabākā būtu Invernesa… bet tēvs bija nopircis biļeti, tāpēc vajadzēja braukt no Bjūlijas. Viņš mani jāšus pavadīja, lai, tā teikt, palaistu pasaulē.
Kopš laulībām Braiens Freizers reti pameta Lelibroku, tāpēc jāja ar prieku un rādīja dēlam dažādas vietas, kur viņš kā zēns vai jauneklis bija medījis un ceļojis.
- Bet, kad tuvojāmies Bjūfortai, viņš pavisam pieklusa. Visu ceļu viņš par vectēvu nebija bildis ne vārda, un es zināju, ka labāk viņu nepieminēt. Bet es zināju arī to, ka tēvam ir kāds iemesls, kādēļ viņš sēdina mani kuģī tieši Bjūlijā.
Mums piesardzīgi tuvojās vairāki zvirbuļi, te tie izlēca no zemajiem krūmiem, te iespurdza atpakaļ, gatavi pie vismazākajiem briesmu draudiem noslēpties drošībā. Redzot putnus, Džeimijs pastiepa roku pēc maizes atlikuma un diezgan precīzi iesvieda
drupačas bariņa vidū; tas uzsprāga kā granāta, kad visi bēga no negaidītā iebrukuma.
- Gan jau drīz būs atpakaļ, viņš noteica, pamājot uz izbaidītajiem putniem. Aizlicis sejai priekšā roku, it kā lai aizsegtu pret sauli, viņš turpināja stāstu:
- Dzirdēju, ka no pils izjāja cilvēki, un, kad mēs pagriezāmies, lai paskatītos, pa ceļu tuvojās neliels pulciņš, seši jātnieki ar ratiem, un viens turēja Laveta karogu, tāpēc es zināju, ka kopā ar viņiem ir vectēvs. Aši paskatījos uz tēvu, lai redzētu, vai viņš nodomājis kaut ko darīt, bet viņš tikai pasmaidīja, īsi saspieda man plecu un teica: “Nu tad kāpsim uz kuģa, manu zēn.”
Ejot pa krastu, jutu, ka vectēvs uz mani skatās, jo mani mati un augums skaļi izkliedza vārdu “Makenzijs”, un es priecājos, ka biju ģērbies labākajās drēbēs un neizskatījos pēc ubaga. Es nelūkojos apkārt, bet stāvēju stalti izslējies, cik vien spēju, un biju lepns, ka par veselu galvas tiesu esmu garāks par visiem citiem krastmalā. Tēvs gāja man blakus, kā parasti kluss, un viņš arī neskatījās sānis, bet es jutu, ka viņš lepojas, ka ir mani radījis.
Džeimijs man šķībi uzsmaidīja.
- Tā bija pēdējā reize, kad es droši zinu, ka esmu tēvam sagādājis prieku, Armaliet. Pēc tam kādu laiku nebiju tik drošs, bet par to vienu dienu es priecājos.
Viņš apņēma ar rokām ceļus, skatījās taisni uz priekšu, vēlreiz izdzīvodams šo brīdi Bjūlijas piestātnē.
- Mēs uzkāpām uz kuģa, sasveicinājāmies ar kapteini, pēc tam stāvējām pie treliņiem, runājot par šo un to, abi uzmanījāmies, lai nepaskatītos uz Bjūfortas vīriem, kuri krāva kuģī saiņus, vai uz jātniekiem krastā. Tad kapteinis pavēlēja atdot galus. Mēs saskūpstījāmies, tēvs pārlēca pāri treliņiem krastā un devās pie sava zirga. Viņš atskatījās tikai tad, kad bija uzkāpis zirgā, bet kuģis jau brauca ārā no ostas.
Es pamāju, un viņš atbildēja, tad pagrieza zirgu un devās atceļā uz Lelibroku. Arī Bjūfortas kompānija pagriezās uz mājām. Redzēju pulka priekšgalā vectēvu sēžam taisni izslējušos seglos. Un viņi
jāja, mans tēvs un vectēvs, divdesmit jardus atstatu, kalnā augšā un tam pāri, līdz es viņus vairs nevarēju redzēt, bet neviens no viņiem nepagriezās pret otru, viņi izturējās tā, it kā otra nemaz nebūtu.
Džeimijs paskatījās uz ceļu, likās meklējam Bjūfortas pusē kādas dzīvības izpausmes.
- Es ieskatījos viņam acīs, viņš klusi sacīja. Vienu reizi. Nogaidīju, līdz tēvs sasniedz zirgu, tad pagriezos un paskatījos uz lordu Lavetu, cik braši vien spēju. Es gribēju, lai viņš zina, ka mēs viņam neko nelūgsim un es no viņa nebaidos. Vectēvs man uzsmaidīja. Ar vienu mutes kaktiņu. Taču man bij bail.
Es uzliku roku uz Džeimija plaukstas, glāstot pirkstu kauliņu izciļņus.
- Vai viņš atskatījās uz tevi?
Džeimijs īsi nosprauslojās.
- Kā tad. Laikam jau nebij novērsis no manis ne acu, kopš es nonācu no kalna, līdz brīdim, kad kuģis izgāja jūrā; jutu, ka viņa acis duras man mugurā kā asmens. Un, kad es paskatījos, tad tur viņš bij, un melnās acis no biezo uzacu apakšas cieši lūkojās pretī.
Džeimijs apklusa, joprojām raugoties uz pili, līdz es viegli viņam piebikstīju.
- Kāds viņš toreiz izskatījās?
Kad viņš atrāva skatienu no tumšajām mākoņu kaudzēm pamalē, lai paskatītos uz mani, ierastā jautrā izteiksme bija pazudusi no lūpu izliekuma un acu dzīlēm.
- Salts kā ledus, Armaliet, Džeimijs atbildēja. Salts kā ledus.
Mums paveicās ar laikapstākļiem; visu ceļu no Edinburgas valdīja siltums.
- Ilgi tas nevilksies, Džeimijs pareģoja, samiegtām acīm veroties uz jūru mums priekšā. Redzi tur to mākoņu vālu? Līdz naktij tas būs uz zemes. Viņš paošņāja gaisu un savilka ciešāk ap pleciem pledu. Jūti, kā smaržo gaiss? Tuvojas slikts laiks.
Nebūdama tik pieredzējusi ožas meteoroloģijā, es tomēr domāju, ka varbūt varu ari saost; gaisā jaušamais mitrums saasināja ierastās sauso viršu un priežu sveķu smaržas, kurām piejaucās pavisam viegls, mikls brūnaļģu aromāts no tālīnās jūras.
- Nez vai vīri jau tikuši līdz Lelibrokai, es ieminējos.
- Šaubos. Džeimijs papurināja galvu. Viņiem jāveic mazāks attālums nekā mums, bet viņi visi iet kājām, tāpēc uz priekšu tiks gausi. Viņš pacēlās kāpšļos un, aizēnojis acis, sāka pētīt tālumā redzamo mākoņu vālu. Ceru, ka tikai līs; tas viņu ceļu pārāk neapgrūtinās. Un negaiss katrā ziņā nebūs stiprs. Varbūt nemaz tik tālu uz dienvidiem netiks.
Savilku seģeni, siltu tartāna šalli, ciešāk ap pleciem, jo sāka celties vējš. Biju uzskatījusi šo silto dienu virteni par labu zīmi; cerams, ka nebūšu maldījusies.
Pēc Čārlza pavēles saņemšanas Džeimijs visu nakti bija nosēdējis Holirūdā pie loga. Un no rīta viņš vispirms bija devies pie prinča, lai pateiktu Viņa Augstībai, ka mēs abi Mērtega pavadībā jāsim uz Bjūliju, lai aiznestu lordam Lavetam Viņa Augstības cieņas apliecinājumus un lūgumu turēt savu solījumu dot cilvēkus un atbalstu.
Pēc tam Džeimijs bija ataicinājis uz mūsu istabu kalēju Rosu un kaut ko pavēlējis viņam tik klusi, ka es, sēžot pie kamīna, nespēju sadzirdēt vārdus, ko viņš teica. Tikai redzēju, kā iztaisnojas kalēja varenie pleci un paliek nekustīgi, kad viņš aptver notikumu nopietnību.
Hailendas armija pārvietojās bez ierastās militārās disciplīnas, kā šādu tādu civilistu pūlis, kuru diez vai varēja pagodināt ar vārdu “kolonna”. Dienas laikā Lelibrokas vīriem vajadzēja pa vienam atpalikt. Ieiet krūmos, it kā lai brīdi atvilktu elpu vai nokārtotos, un pie galvenās grupas vairs neatgriezties, tikai klusiņām aizlavīties projām un pa vienam vien doties uz tikšanās vietu ar citiem Lelibrokas vīriem. Un, kad visi atkal būs sanākuši kopā, tad kalēja Rosa vadībā atgriezties mājās.
- Šaubos, vai tik drīz kāds pamanīs viņu trūkumu, ja vispār tas notiks, Džeimijs bija sacījis, kad mēs divatā apspriedām šo plānu.
- Dezertēšana izplatījusies visā armijā. Jūens Kamerons man stāstīja, ka pagājušajā nedēļā viņi zaudējuši divdesmit vīru no pulka. Ir ziema, tāpēc vīri vēlas sakārtot savas saimniecības un sagatavoties pavasara sējai. Katrā ziņā mums nav cilvēku, kurus varētu sūtīt meklēt, pat ja pazušana tiktu pamanīta.