Skatīdamās, kā Hago aiziet viņai pa priekšu, Sāra zina, ka reizi par visām reizēm ir laiks beidzot atteikties arī no Kristofera.
Fens Tiaņs nogroza galvu, ieliek mašīnu ātrumā un aizbrauc.
ČIJOKO TAKEDA
Taksometrs Nr. 345027,'" reģistrēts Fēnam Tiaņam, Čanaņas rajons, Sjiaņa,
Ķīna
Viņš priecājas, ka ticis vaļā no dīvainajiem un kaprīzajiem ārzemniekiem. Viņš nesaprata nevienu vārdu, bet tam nebija nozīmes; viņš vadājis pietiekami daudz īgnu ārzemnieku pāru, lai pazītu mīlnieku strīdu. Dumjie bērni. Vismaz labu dzeramnaudu atstāja.
Viņš ieliek atskaņotājā kompaktdisku, auro popmūzika, taksists kratās pa zemes ceļu un aizsmēķē cigareti. Viņš izbrauc uz asfaltētā ceļa, pabrauc garām sarkanam motociklam, kura iepriekš tur nebija. Viņš tam nepievērš uzmanību.
Mazliet tālāk Fens izbrīnīts ierauga spilgti uzkrāsojušos japāņu meiteni īsos džinsa svārciņos un koši zilā parūkā. Pār plecu pārmesta liela, stilīga soma. Viņa māj, lai taksists apstājas. Viņa to dara japāņu stilā nolaidusi pirkstus uz leju un šūpodama plaukstu uz priekšu un atpakaļ. Viņam šāds žests nozīmē „ej prom”.
Vīrietis apstājas.
Tuvumā neviena nav.
Vienā ceļa pusē ir kviešu lauks. Otrā bambusu birzs.
No kurienes viņa uzradusies?
Meitene ieliecas iekšā pa logu un iedod viņam kartīti. Viņš nogriež klusāk mūziku. Viņai ir jauks smaids, spīdīgas lūpas, bedrītes vaigos. Uz kartītes nevainojamā ķīniešu rokrakstā rakstīts: Piedodiet, es esmu mēma. Vai aizvedīsiet mani atpakaļ uz Sjiaņu?
Kāda laime! Klients atpakaļceļam. Viņš pamāj ar galvu un norāda uz aizmugurējo sēdekli. Viņa pārsteidz šoferi, jo atver priekšējās pasažiera durvis un ielec mašīnā. Viņa izskatās pēc aktīvas skolnieces.
Domas, kas šaudās taksista galvā, nav gluži šķīstas. Viņa aizver durvis un pamāj ar galvu uz ceļu, un paķer no paneļa cigarešu paciņu. Uzbāzīga meitene.
Vēl dīvaināka nekā abi iepriekšējie klienti.
Bet vismaz priecīgāka.
Varbūt atceļš uz Sjiaņu nemaz nebūs tik garlaicīgs.
Fēns Tiaņs ieliek mašīnu ātrumā un izbrauc uz ceļa. Viņa pagriežas pret šoferi un norāda uz cigareti. Viņai vajag uguni. Viņš izņem Zippo šķiltavas, atvāž un ar īkšķi pagriež krama ritenīti. Viņš ar vienu aci skatās uz ceļu, bet ar otru uz cigaretes galu.
Taksists nepamana pārveidoto elektrošoka pistoli, kuru meitene piegrūž viņam pie kakla, cauri ķermenim izšaujas 40 000 voltu kūsājošas, sprakšķošas, nāvējošas elektrības.
Čijoko satver stūri un parauj stāvbremzi. Viņa no visa spēka spiež vīrieša miesā elektrošoka aparātu un vēro, kā viņš 11 sekundes lokās. Viņa atlaiž sprūdu. Pārbauda pulsu. Nekā.
Viņa pasniedzas pāri šofera ķermenim un atliec atpakaļ sēdekli.
Noņem viņam saulesbrilles un noliek uz paneļa. Izņem no elektrības savilktajiem pirkstiem šķiltavas. Meitene ielec aizmugurējā sēdeklī, nospiež sviru, kas nolaiž sēdekli, un skatam paveras bagāžnieks. Čijoko ievelk līķi sev klēpī par spīti sīkajam augumam viņa ir neticami stipra, tāpēc vīrietis nesagādā nekādas grūtības un iestumj to mašīnas aizmugurē. Viņa pārrāpjas priekšējā sēdeklī, noņem parūku un nomet turpat uz grīdas. Izņem no somas vienkāršu kreklu ar apkaklīti, citu parūku un paciņu mitro salvešu. Meitene uzvelk kreklu un parūku, kas dara viņu līdzīgu vīrietim. Viņa to spogulī pielabo, izņem no paciņas mitro salveti un noslauka no sejas kosmētiku. Viņa izņem no somas plānu maisiņu ar aizvelkamu aizdari un izķeksē no tā mākslīgās ūsas. Pielīmē tās.
Viss notiek nepilnu divu minūšu laikā.
Čijoko ieliek taksometru ātrumā un dodas ceļā. Ieskatās spoguļos. Tuvumā neviena nav. Neviens nav redzējis. Liecinieku nav, tāpēc nevienu citu nogalināt nevajadzēs. Meitene uzliek mirušā saulesbrilles,
paņem no paciņas jaunu cigareti, uzšķiļ šķiltavas, ieelpo. ŠT ir tikai ceturtā cigarete viņas mūžā, bet ļoti garšīga. Burvīga cigarete. Tā atslābina, nomierina, ļauj pārdomāt tikko pastrādāto slepkavību. Vīrietim bija jāmirst, jo viņš redzēja disku. Čijoko noskaita par viņu mēmu lūgšanu, paskaidro viņam, ka nedrīkstēja riskēt. Pat ja viņš būtu visdumjākais taksists pasaulē, viņa nevarēja atļauties riskēt.
Izņemot Mago un Sāru, par disku drīkst zināt tikai viņa.
Kodu karalis
ŠARI ČOPRA
3. klases autobuss, kas tuvojas Čendu, Sičuaņas province, Ķīna
Šari Čoprai ir jauna problēma, negaidīta problēma.
29, 9, 8, 2, 4.
Viņa nespēj nomierināt prātu.
29, 9, 8, 2, 4.
Visu mūžu viņa bijusi iekšēji mierīga, bet kaut kas ir mainījies. Pēc Aicinājuma, pēc norādes saņemšanas kaut kas notika. Kaut kas sāka viņu grauzt, rakņāties, gribēdams tikt laukā, gribēdams.
Skaitļi.
29, 9, 8, 2, 4.
Tie slīd prātā.
Viņa cenšas atbrīvoties no gaidām, koncentrēties uz elpošanu, mēģina skatīties ar trešo aci.
Nekas nelīdz.
29, 9. 8, 2, 4.
Ko tie nozīmē?
Ko tie grib?
29, 9, 8, 2, 4.
Šari grib tikai tēju terakotas krūzē. Viņa grib dzert saldo, sildošo šķidrumu, nomest tukšo krūzi zemē, redzēt sarkanās lauskas. Viņa grib promejot dzirdēt fonā kalpotāju trokšņus. Viņa grib dum aloo jeb ceptus kartupeļus pikantajā mērcē un dalchinipualo jeb kanēlī vārītus rīsus vakariņās. Viņa grib tēta kokosriekstu čatniju. Viņa grib mājās, mājās. Viņa grib savu mīlestību, savu mūža mīlestību. Viņa grib viņu redzēt. Pieskarties viņam. Bet svarīgāks ir tas, ko grib skaitļi. Tie drūzmējas prātā un nostumj malā visu pārējo.
29, 9, 8, 2, 4.
Šari brauc 3. klases autobusā, kas tuvojas Sičuaņas galvaspilsētas Čendu nomalei. Viņa iekāpa autobusā, sekojot Alisei Ulapalai. Viņa pamanīja lielo kurieti mežā un sekoja uz Sjiaņu. Pēc Aicinājuma pagājušas nepilnas 30 stundas. Alise nav pamanījusi Šari vai vismaz to neizrāda. Alise sēž priekšā. Šari aizšmauca viņai garām un apsēdās vidū. Autobuss ir pilns.
Viņas prāts ir pilns.
Pārāk pilns.
Tas iet pāri.
Kā tas varēja gadīties? Šari vienmēr pratusi stingri kontrolēt prātu. Kamēr pārējie Beigu spēles dalībnieki pievērsās fizisko spēju izkopšanai, Šari asināja prāta dunci, viņas galoda bija meditācija. Šari ir gandrīz nevainojama atmiņa. Prāts uzsūc katru sīkumu tikpat kāri, kā izsalcis cilvēks tuksnesī dzer ūdeni. Varbūt briesmīgās sāpes sagādā tieši šī atsaucība; varbūt viņa bija pārāk atvērta norādei.
29, 9, 8, 2, 4.
Aiz muguras sāk raudāt kāda pasažiere. Viņai sāpot vēders. Autobusā nav gaisa kondicionētāja, ir karsts un kļūst aizvien karstāks, karstums no dzinēja plūst cauri salonam, karstums no burzguļojošā, klepojošā dzinēja, kas smird pēc eļļas un benzīna, un uguns.
Varbūt tie jāapgriež otrādi? 4, 2, 8, 9, 29. Vai tā ir virkne? 4, 2, 8, 9, 29. Un tālāk? Viens skaitlis? Formula? 2 kvadrātā ir 4, kubā ir 8, plus 1 ir deviņi, pieliekot priekšā skaitli 2, iznāk 29. Un kas tālāk?
Kas?
Kas, kas, kas.
Šari svīst. Svīst no karstuma un svīst no spriedzes, kas veidojas prātā. Viņa grib viņu redzēt. Gribēja viņu redzēt, tiklīdz sākās Aicinājums, un uzreiz pēc tam, kad tas beidzās.
Viņa grib viņu redzēt tagad.
Viņa grib redzēt Džamalu. Savu labāko draugu. Savu jaanu mīļoto. Pārējie Spēlētāji nedrīkst par viņu zināt.
Par viņiem.
Par viņas vīru un mazo meitiņu, kuru arī sauc Alise, tāpat kā kurieti, kurai Sari seko. Viņa uzskata to par labu zīmi, ka viņām abām ir vienāds vārds viņas meitai un šai Spēlētājai.