I larapietei ir tikai 17 gadu, bet viņa ir sieviete. Māte un sieva. Tam jāpaliek noslēpumā. Viņiem jāpaliek noslēpumā. Citādi viņi apdraudētu Sari. Apdraudētu, jo viņa tos mīl. Viņiem ir jādzīvo. Tā tam irjābūt. Pārējie nedrīkst zināt.
Sieviete aizmugurē turpina vaimanāt, sāpes pastiprinās. Citi bļaustās. Sari cenšas to ignorēt, mēģina pievērst visu uzmanību skaitļiem.
29, 9, 8, 2, 4. 29, 9, 8, 2, 4. 29, 9, 8, 2, 4. 29, 9, 8, 2, 4.
Bet sieviete nerimstas. Viņa kliedz skaļāk, dauza loga stiklu tik stipri, ka tas var saplīst. Šari pagriežas un redz, ka bariņš pasažieru ir sapulcējušies ap sievieti, noliekušies pāri un satraukti žestikulē. Viņi izskatās nopietni uztraukušies. Šoferis vēsā mierā kratās uz priekšu pa ceļu. Šari redz, ka aiz sēdekļa atzveltnes izšaujas roka, sažņaugta dūre. Kāds jautā, vai autobusā nav ārsta.
Ārsti nebrauc 3. klases autobusos.
Cilvēks jautā vēl kaut ko. Šari saprot šo vārdu: vecmāte. Vai autobusā ir vecmāte?
Šari nav vecmāte, bet viņa ir māte un viņai ir 13 māsas un septiņi brāļi, 29 (atkal šis skaitlis!) brāļu un māsu meitas un dēli, dučiem māsīcu un brālēnu. Viņas tēvam bija piecas sievas. Tāda ir viņas dzimta. Juceklīga un liela, bet, paldies dievam, tajā netrūkst līdzekļu. Un daudz mazu mutīšu.
Autobusa aizmugurē pasaulē cenšas izlauzties vēl viena maza mutīte, cenšas elpot un ēst, un raudāt.
Miers.
Esi mierīga.
Tur grib dzīvot maza mutīte.
Šari paskatās uz Alisi. Viņa redz meitenes matu ērkuli virs krēsla atzveltnes. Izskatās, ka Spēlētāja no kuri cilts ir aizmigusi. Šajā karstumā, kad autobuss kratās un aizmugurē kliedz sieviete Šari
brīnās, kā vispār kāds var gulēt. Acīmredzot kurietei nav tā pieblīvēts prāts kā viņai. Sari vēlas, kaut arī viņa varētu gulēt. Alise nekur nepaliks. Viņa ir izslēgusies.
Tātad Šari palīdzēs.
Viņa pieceļas kājās un pa ļaužu pilno eju dodas pie meitenes. Pa ceļam viņa izņem no jostas somas roku dezinfekcijas līdzekļa pudelīti. Viņa iemasē dažus pilienus plaukstās, uz pirkstiem un starp tiem.
„Atvainojiet,” viņa saka lauzītā mandarīnu dialektā un noslēpj pudelīti. Medicīniskā spirta smarža ir dīvaini atspirdzinoša.
Daži cilvēki pagriežas un nogroza galvu. Ko tādu viņi nebija gaidījuši. „Es zinu, ka esmu jauna, turklāt ārzemniece, bet es varu palīdzēt,” viņa saka. „Man pašai ir bērns, un es esmu piedalījusies divdesmit vienās dzemdībās. Lūdzu, ļaujiet man paskatīties.”
Cilvēki atkāpjas. Dzemdētāja nav vis sieviete, bet meitene.
Varbūt 13 gadus veca.
Tāda pati kā reiz Šari.
Tikai Šari savu mazo Alisi nedzemdēja tveicīgā autobusā. Bija jauka diena, un Džamals turēja viņas roku. Viņa vēlas, kaut viņš tagad būtu šeit. Bērna galviņa jau ir redzama. Jau drīz tas būs klāt. Jau būtu klāt, ja viss notiktu kā nākas.
„Vai drīkstu palīdzēt?” Šari jautā meitenei.
Meitene ir nobijusies. Uz virsdegunes un vaigu galos ir izspiedušies asinsvadi. Viņa pamāj ar galvu.
Tādas sāpes.
Tādi sviedri un asaras, tādas bailes.
Šari pēkšņi pārņem miers. Uz brīdi viņa aizmirst Alisi, Beigu spēli. Galva noskaidrojas, nolādētie skaitļi pazūd.
„Mani sauc Šari.”
„Liņa.”
„Llpo, Liņa. Es pielikšu roku. Kad tu ievilksi elpu, es pataustīšu. Nespied. Vai es saku pareizi? Es slikti runāju mandarīnu dialektā.”
„Es saprotu. Es nespiedīšu. Tu pataustīsi.” „Jā. Labi. Un viens, divi, trīs, dzi|i ieelpo.”
Liņa ievelk plaušās gaisu un piepūš vaigus.
Šari pieskaras meitenes ādai. Tā ir karsta, mikla. Viņa tausta meitenes vēderu. Sari jūt bērna rociņu. Tā ir aizķērusies. Ap to aptinusies nabassaite. Ja saite ir īsa, bērns nomirs un droši vien māte arī. Ja saite ir pietiekami gara, ir cerības.
Vīrietis atnes no kastes autobusa priekšpusē klēpi ūdens pudeļu.
Šari paskatās uz viņu.
Viņš arī ir nobijies.
Tas nemaz nav vīrietis.
Zēns, 14, varbūt 15 gadus vecs.
Tēvs.
Viņa satver zēna delnas locītavu. „Neuztraucies.”
Viņš aši, nervozi pamāj ar galvu, pat nepaskatās uz Šari. Viņš ir ieurbies ar acīm Liņā. Liņa ir ieurbusies ar acīm Šari.
Šari liek viņam atvērt pudeli un uzliet sev uz rokām ūdeni, lai noskalotu spirtu. Tikmēr viņa cieši skatās Liņai acīs. „Nabassaite ir aptinusies ap roku. Man tā jāatbrīvo.”
Liņa pamāj ar galvu, acīs ir tikai bailes.
Šari ielūkojas apkārtējo sejās. Pēkšņi kā rēgs virs mazītiņo ķīniešu galvām parādās Alise Ulapala. Viņu skatieni īsu, saspringtu brīdi sastopas.
„Kas notiek?” kuriete jautā nevērīgā, pat draudzīgā tonī.
Šari ir šokā. „Es palīdzu meitenei,” viņa angliski atbild.
Pārējie pasažieri uzlūko Alisi kā milzi no citas pasaules. Un savā ziņā viņa tāda arī ir.
„Mums jāaptur autobuss,” Alise saka. Šari vilcinās. Ja autobusu apturēs, Alisei būs vieglāk aizbēgt. Bet, ja to neapturēs, meitene un bērns var nomirt.
„Jā,” Šari ir izlēmusi. „Lūdzu, Alise, palūdz šoferim apstāties.”
„Tiks darīts, draugs.”
Alise pagriežas. Šari nesaprot, kas ar viņu notiek. Viņa rīkojas impulsīvi, bet tobrīd tas šķiet pareizi. Lai gan viņas ģimenei jāpaliek noslēpumā, Šari instinktīvi jūt, ka tā ir pareiza rīcība. Viņa nokliedz pakaļ Alisei: „Manu meitu arī sauc Alise!”
Alise Ulapala sastingst. Paskatās pār plecu. Sari redz pusapaļo dzimumzīmi kā austošu mēnesi uz kurietes tumšās ādas. Izskatās, ka viņa nespēj izlemt uzticēties šai jaunajai informācijai vai ne. Vai uzticēties Šari. „Ak tā?”
„Jā,” Šari izmisusi bilst. „Es nezinu, kāpēc tev to saku.”
„Viss kārtībā. Bērni ir eņģeļi. Es ceru, ka tu drīz satiksi savējo.” „Paldies.”
„Nav par ko, draugs.” Kuriete turpina ccļu pa autobusu, un zemnieki pašķiras kā Sarkanā jūra Mozus priekšā.
Šari skatās, kā Alise runā ar šoferi, un minūtes laikā autobuss ir apstājies. Tagad notiekošajam ir pievērsušies visi pasažieri; daži izsaka cerību, ka Liņai viss būs labi, citi dusmojas par kavēšanos.
Šari paskatās uz Liņu. Viņa aizmirst Alisi un Beigu spēli, un Aicinājumu, un Džamalu, un arī savu Alisi. Viņa ir koncentrējusies tikai uzdevumam. Prāts ir ass un skaidrs.
„Tas sāpēs,” viņa mandarīnu dialektā saka Liņai. „Bet drīz viss būs galā.”
Tā vai citādi drīz viss būs galā, Šari domā.
„Elpo!”
Meitene ieelpo. Šari pasniedzas un pārslidina roku pār bērna galvu un seju. Viņa jūt tā sirdi, kas sitas, sitas, sitas. Bērns ir stiprs. Meitene iekliedzas. Baidīdamies par Liņu, tēvs sniedzas pēc Šari, bet pusmūža vīrietis ar apaļām brillēm izvalkātā audekla cepurē viņu attur. Divas sievietes noelšas. Meitene vēlreiz iekliedzas.
Šari satausta nabassaiti. Viņa iebāž pirkstu starp bērna roku un saiti, tad otru pirkstu. Bērns izliec muguru un iespiež seju Šari delnas locītavā. Tagad viņa jūt abus sirdspukstus, mātes un bērna, tie sitas atšķirīgās taktīs. Šari mēģina pārslidināt nabassaiti pāri pirkstiem. Liņa elso.
Viņai sāk trīcēt kājas.
„Turies, man gandrīz izdevās!”
Garām pa ceļu taurēdama pabrauc mašīna; kāds kaut ko nokliedz pa
atvērto logu. Šari paskatās. Tieši pāri plecam, pretī autobusam stāv Alise Ulapala. Viņa skatās tieši uz Šari. Paceļ roku pie pieres un izpilda cieņpilnu sveicienu, tad iekāpj mašīnā. Šari zina, ka vajadzētu mesties viņai pakaļ. Vajadzētu iet un Spēlēt.