Bet viņa nevar.
Viņa pakustina pirkstu. Saite noslīd par I centimetru. Sirdspuksti sacenšas viens ar otru. Skrējienā iesaistās arī Šari sirdspuksti, viņas sirds auļo kā tīrasiņu ērzelis.
Alise ir prom.
Šari ir šeit.
Un šeit viņa paliks.
Nabassaite ir saspiesta un aizķeras aiz Šari rādītājpirksta. Viņa nolaiž zemāk plecu. Lina smagi elso, elpa ir saraustīta, viduklis izliecies dzemdību sāpēs.
„Elpo!”
Bērna sirdspuksti kļūst lēnāki. Lēnāki. Lēnāki.
„Elpo! Elpo!”
Liņa cenšas, bet sāpes ir neizturamas.
Šari noliecas zemāk un aizķer nabassaiti ar pirksta locītavu, pirksta kauliņš nepatīkami iespiežas meitenes iegurnī.
Liņa sāk zaudēt samaņu.
„Ielejiet viņai sejā ūdeni!”
Kāda sieviete paklausa. Liņa atjēdzas. Viņa ir nomocījusies, tik tikko spēj elpot.
Šari ir mierīga. Tas ir kas jauns. Viņa tur dzīvību divas dzīvības savās rokās burtiskā nozīmē. Tas ir nomierinoši, rāmi.
Es Spēlēju, viņa saprot.
Tā ir dzīvības mīkla, par Spēli teica keplers 22b. Dzīvības mīkla.
29. 9. 8. 2. 4.
Skaitļi atklāsies.
Viņa ir Spēlētāja un Spēlē.
Bērns spiežas pret viņas plaukstas locītavu. Šari apļo plaukstu, un beidzot nabassaite ir brīva. Viņa lēnām atliec pirkstu un uzmanīgi
izvelk roku. Tajā brīdī viņa jūt, ka bērna sirdspuksti kļūst stiprāki, stiprāki, stiprāki.
„Kārtībā.”
Pusmūža vīrs ar brillēm un audekla cepuri smaida un lej viņai uz rokām ūdeni. Šari noskalo asinis un augļa šķidrumu uz autobusa cietās grīdas.
„Liņa. Vai tu mani dzirdi, Liņa?” Meitene vārgi pamāj ar galvu. „Bērniņš ir gandrīz piedzimis. Pēc nākamā…” Šari nezina, kā pateikt „dzemdību sāpju vilnis”, tāpēc parāda to, sasprindzinādama rokas un vēderu un saviebdama seju. Liņa saprot. „Pēc tam ieelpo un spied, ieelpo un spied, ieelpo un spied.”
„Labi.” Viņa joprojām ir nobijusies.
Viņi gaida. Šari piedāvā meitenei pieturēties pie savas rokas. Liņa to satver. Mēģina smaidīt. Tēvs satver otru meitenes roku.
Sākas sāpju vilnis.
„Aiziet!” Šari palaiž vaļā meitenes roku un sagatavojas. „Aiziet, aiziet, aiziet!”
Liņa klausa un spiež atkal un atkal, un tas nāk, tas nāk, tas raud.
„Zēns! Zēns! Zēns!” cilvēki apkārt klaigā. Jaunumi atbalsojas visā autobusā. Šoferis iedarbina dzinēju, bet vecāka dāma iesit viņam ar sarullētu avīzi, un viņš to izslēdz.
Šari tur rokās bērnu. Liņa raud aiz cerības, prieka, bēdām, sāpēm. Šari pasniedz bērnu starojošajam tēvam. Kāds iedod viņam lakatu, un bērns tiek ietīts. Šari iebāž roku jostas somā un izvelk salokāmo nazi. Viņa to atver un pārgriež nabassaiti.
Ļaužu pūlis spiežas virsū jaunajai mātei un tēvam. Šari pasper soli atpakaļ. Sirds joprojām dauzās.
Ir vairāki veidi, kā Spēlēt Beigu spēli.
Viņa smaida.
Šari atgriežas vietā, un cilvēki dod viņai ceļu. Viņa ir varone. Viņi dod viņai vietu. Viņa apsēžas, klusībā pateicas kurietei par to, ka bija šeit. Viņas klātbūtne palīdzēja. Kad dzemdību izraisītais adrenalīna vilnis sāk noplakt, viņa atskārst, ka kaitinošie, mokošie skaitļi ir pazuduši.
To vietā stājusies sanskrita burtu virkne. Juceklis. Viņa tos prātā pārvieto, un beidzot visi nostājas vietās.
Tagad bērns ir piederīgs tavai dzimtai.
Uzvari, citādi viņš mirs.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Vēja viesu nams, Čanaņas rajons, Sjiaņa, Ķīna
Viesu nama īpašnieks, piecdesmit gadus vecais Vejs apkalpo ceļotājus, kas meklē patvērumu no rosīgās Sjiaņas. Viņš stāsta, ka lielākā daļa klientu dodas dienas ekskursijās atpakaļ uz pilsētu vai apmeklē vietējās piramīdas. Viņš lepojas, ka ir autors fotogrāfijai, kas ierāmēta karājas aiz viņa rakstāmgalda. Tajā redzama piramīda oranžā rietošas saules gaismā, tālumā vīd balts, viegls mākonītis.
Vejs ļoti labi runā angliski un notur dīvainā izskata ceļotājus par pāri. Reģistrējoties l lago cenšas nostiprināt šo iespaidu, aplikdams Sārai ap vidukli roku, bet viņa iegrūž tam dunku sānos, un viņš nekavējoties atkāpjas.
Vejs smejas. „Reizēm ceļot nemaz nav viegli, draugi. Ticiet man, es jūs labi aprūpēšu. Tas ir mans darbs. Redzu, ka jums vajadzīga atpūta.” „Un kā vēl,” Sāra saka.
Vejs atkal iesmejas un uzmet Hago viszinošu skatienu. „Varbūt pēc atpūtas jūs vairs nedunkās, ko?”
Hago un Sāra aši saskatās. Viņš velta viņai savu ar dārgakmeņiem rotāto smaidu, bet viņa tikai neizteiksmīgi blenž pretī. Hago nolemj mainīt tematu. „Vai jums ir internēts. Vēja kungs?” viņš jautā.
„Blakus ēdamzālei ir kopīgs dators. Man ir satelīts un ģenerators, kad pārtrūkst elektrības padeve, tāpēc mēs vienmēr esam tīklā,” viņš lepni paziņo. Viņi samaksā par trijām dienām uz priekšu un dodas uz savu istabu. Ejot augšā pa trepēm, Sāra jautā: „Kāpēc tu mēģināji mani apskaut?”
„Viņš grib redzēt pāri, es centos viņam to sagādāt.” Hago parausta plecus. „Vieglāk palikt nepamanītiem.”
„Hago, mēs šajā zemē nemūžam nepaliksim nepamanīti.”
„Tev taisnība. Piedod. Man tā nevajadzēja darīt.”
„Tev tik un tā nespīd, vai zini,” viņa rotaļīgi saka.
„Ak ne? Kāpēc?”
,,Sī nav Džeimsa Bonda filma. Tu,” viņa norāda uz viņu ar pirkstu un uzzīmē gaisā aplīti, „neesi Bonds.”
„Es varētu sadot Bondam pa pakaļu.”
Viņa iesmejas: „Es arī.”
Viņi nonāk pie durvīm. Hago tās atver, palaižot Sāru pa priekšu.
„Es gribu ātrāk apgulties. Vai to es vismaz drīkstu?”
„Protams, tikai savā gultā.”
Miegs ir viena no pirmajām prioritātēm viņu abu sarakstā. Otra ir duša. Bet vispirms kārtīgi jāapskata disks.
Viņi ieiet istabā. Tai ir liels logs ar skatu uz iekšpagalmu, divas atsevišķas gultas un maza vannasistaba ar vannu.
Sāra nekavējoties atgriež vannā ūdeni. Tas ir karsts, viņa apmierināta pasmaida, sajuzdama, kā tas līst uz plaukstas virspuses. Hago izņem no mugursomas disku, lai gan patiesībā lielāku uzmanību pievērš Sārai. Viņš iztēlojas viņu vannā un to, kas varētu notikt šajā istabā. Viņš ir gudrs, tāpēc tur muti un tēlo vienaldzību. Džeimss Bonds phe, viņš Hago Tlalokam varētu ūdeni pienest.
Sāra iznāk no vannasistabas, un abi, galvas cieši kopā sabāzuši, pēta disku. Pelēks akmens. Astoņas collas diametrā un divas collas biezs. Vienā pusē ir astotdaļcollu dziļa spirālveida rieva, kas sākas no centra. Tajā ir mazi robiņi un svītriņas. Hago apgriež disku otrādi, otrā pusē ir vairākas 20 koncentrisku apļu kopas. Dažos apļos ir noslēpumainu, neilustrētu tekstu virknes. Tikai vijumi un punktveida matricas, un īsas diagonālas restītes.
Lai gan disks izskatās ļoti sens, šķiet, ka zīmes tajā iegrieztas ar mašīnu.
„Vai esi kādreiz redzējis tādas zīmes?” Sāra jautā.
„Nē. Un tu?”
„Nē. Vai drīkstu to paņemt?”
Viņš iedod disku Sārai. Un tas notiek. Kā zibens spēriens smadzenēs, tas notiek. Hago jautā, vai viņai nekas nekaiš, bet skaņa šķiet ļoti tāla, un viņa nespēj atbildēt. Nesaprotamie skaitļi viņas norādē mainās. Lielākā daļa ciparu noviļņojas un pazūd. Palikušie skaitļi lido un pārkārtojas tieši viņas acu priekšā, it kā peldētu gaisā.
„Hago, paķer tos.” Viņa norāda uz bloknotu un zīmuli, kas stāv uz naktsgaldiņa starp gultām.