Pirmā daļa ir šāda:
ēva<;Јva(;f;va<;eva(;f:va(;sv(XQpri5ēv8Vagčvac;)ari5čv ļj rļ 5KVļ.iiļ 5č vļi T] 6i’:včvaqt:v(xq.
Un otrā daļa: 47:4f:42:45:4b:4c:49:54:45:50:45:54:45:4d:50:4c:45:4f :46:54:48:45:43:4f:4e:53:55:4d:49:4e:47:56:55:4c:54:55:52:45.
Vajadzēja mazliet paķimerēties, lai saprastu norādes. Tam lieti noderēja atpūta slimnīcas gultā. Trīsreiz pārbaudījis rezultātu, Makabī ieslēdza planšetdatoru un iegūglēja rezultātu, lai noskaidrotu, kurp jādodas meklēt Zemes atslēgu.
Turcija.
Netālu no vietas, ko sauc par Urfu.
Makabī iesēžas taksometrā. Piedrāzt dakterus. Viņš lidos uz Urfu.
Ārsti vienmēr pārspīlē diagnozes, turklāt kas gan ir sīkas ausu sāpes, salīdzinot ar uzvaru Beigu spēlē?
Nekas.
Baitsahans un pārējie pagaidīs.
Ja vien, protams, norādes arī viņus neaizvedīs u7 Urfu.
BAITSAHANS
Parūku fabrikas Fashion Europe noliktava, Čendu, Ķīna
Baitsahans atļaujas palutināt sevi. Cukura cepums ar cukurotu citrona miziņu. Ļoti gards.
Viņš kopā ar brāli Džalairu sēž pie veselas šo našķu kaudzes un mazām jasmīnu tējas glāzītēm pamestā noliktavā Čendu. Bomis un Bosis ir aizsūtīti uzdevumā. Svarīgā uzdevumā.
Baitsahans domās atgriežas pie Makabī. Raidītājs, ko viņš iešāva nabatieša kājā, darbojas. Slimnīcā tam nekas slikts nenotika. Tik daudz puikam ir skaidrs, jo Makabī beidzot pārvietojas. Viņš dos tam vienu dienu un tad sekos.
Iespēja atkal ieraudzīt Makabī būs liela bauda. Tāda pati kā cepumi. Tikpat salda, tikai nāvīgāka.
Šī ir viņa Beigu spēle.
Un tā nav grūta.
Tā ir viegla.
Jautra.
Tāpat kā viņa norāde neticami vienkārša un tieša. Tulkojumā no oiratu valodas tā skan:
ŅEM NONĀVĒ UZVARI.
Norāde bija tik viegli atšifrējama, ka Baitsahans aukstasinīgs, sīksts, nežēlīgs un nāvējošs savos 13 gados domā. ka tā liecina par labvēlīgu attieksmi.
Jā.
Tieši tāda ir nozīme.
Baitsahans zina.
Būtne Aicinājumā cienīja viņa vēlēšanos nenosaukt dzimtu un cilti.
Būtne cienīja viņa spēku un pretestību. Un tā augstu vērtēs viņa spēles stilu.
Lai gan Baitsahans ir visjaunākais un augumā mazākais, bet noteikti nav vājākais. Visvājākie ir tie, kas vēl nav apjēguši, ka ir iegrūsti lopkautuvē. Tie, kas rakņājas senās drupās, noslēdz alianses, mierīgi apspriežas jebkurš Spēlētājs, kurš dara ko citu, nevis nogalina, ir muļķis.
Gluži kā šī te.
Baitsahans lēnām pagriež galvu, lai paskatītos uz meiteni. Viņš notrauš no lūpu kaktiņa tur aizķērušos cepuma drupaču. Viņš nospiež uz sava iPod „atskaņot”. Sāk skanēt Bītlu All You Need Is Love. Skaļi, ļoti skaļi. Viņš paskatās uz Džalairu un pamāj ar galvu, un Džalairs pieliek dunci Sari kreisās rokas vidējam pirkstam, uz kura ir gredzens, gredzens, kuru viņai uzdāvinājis vīrs Džamals dienā, kad piedzima viņu meita. Skaistā, smaidošā Mazā Alise.
Kur viņa tagad ir? Šari prāto. Spēlējas pagalmā. Viņa var to iztēloties. Spēlējas zālītē ar Džamalu.
Sari ir mierīga. Pat pēc uzbrukuma no slēpņa un sagūstīšanas, un piekaušanas. Viņa ir mierīga visu šo iemeslu dēļ. Viņi deva viņai iespēju izmantot mācīto, pārorientēt prātu. Viņa ne reizi nav raudājusi, kopš viņu sagūstīja, sagrāba, kad viņa izkāpa no autobusa, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Izskatās, ka Šari neko nejūt. Džalairs paskatās uz Baitsahanu. Šī meitene atstājusi uz viņu lielu iespaidu. Šķiet, ka viņa ir no akmens. Baitsahans nemana Džalaira skatienu; uz viņu tā nav atstājusi nekādu iespaidu. Viņš skatās, kā no vietas, kur agrāk bija Šari pirksts, sūcas asinis, un smaida.
Griezuma vieta sāp, pirksta stumbenis pulsē, bet šīs sāpes ir nieks, salīdzinot ar dzemdību sāpēm. Šie dumjie zēni vispār nezina, kas ir sāpes, viņa domā un prātā norobežojas no sāpēm.
Baitsahans malko tēju. Šari skatās uz viņu. Viņam cauri. Viņa vēl nekad mūžā nav nogalinājusi cilvēku, bet šo nogalinātu, aci nepamirkšķinādama.
Jo viņš nav cilvēks.
Baitsahans noliek tējas glāzi un pagriež mūziku klusāk.
„Pasaki, kāda bija tava norāde, harapiete, un tu mirsi ātri,” Baitsahans angliski sola, juzdamies kā nez kāds tumsas valdnieks.
Bet Šari nebilst ne vārda. Neizrāda citas emocijas kā tikai vienaldzību. Viņa turpina skatīties viņam cauri.
Nav cilvēks.
Viņš nav pat dzīvnieks.
Kurš nav ne šīs, ne kādas citas dzīves cienīgs.
Viņa to jau uzskata par mirušu.
HILALS IBN ISA AL SALTS
Derības baznīca, Aksūmas karaļvalsts, Ziemeļetiopija
Hilals pamet ciematiņu krustcelēs. Pateicībā par viesmīlību viņš atstāj iedzīvotājiem mazu sarkanakmens talismanu. Tas ir no Etiopijas, smalki tēsts krustiņš ar tīra platīna dzīsliņu. Viņš tiem nesaka, cik tas ir vērtīgs. Nav jēgas. Drīz viņi tāpat būs miruši, un Zeme paņems atpakaļ visu, ko radījusi cilvēce, un visu, kas, pēc cilvēces domām, tai pieder. Viņš vēršu pajūgā aizbrauc līdz lielākai pilsētai. Mašīnā ar kravas kasti līdz vēl lielākai. Džipā līdz vēl lielākai. Autobuss. Taksometrs. Vilciens. Lidmašīna. Viņš lido uz Honkongu, Briseli, Adisabebu. Viņš paņem tēvoča Nissan Maxima un aizbrauc līdz krāterim. Viņš sēž krātera malā un aizlūdz par upuriem un viņu ģimenēm, aizlūdz par nākotni, lai tā būtu laba, lai vienkārši būtu.
Jo šī ir Beigu spēle, viņš domā, stāvēdams pie joprojām smirdošās bedres. Nākotne beigsies, un laiks atsāksies no jauna.
Viņš pamet krāteri, atgriežas mašīnā un brauc uz ziemeļiem. Uz veco Aksūmas karaļvalsti, viņa tēvutēvu tēvutēvu karaļvalsti. Viņš ir Ezanas mazmazdēls, Gebres Meskela Lalibelas, Timkatas, Dieva Parādīšanās, nezināmā vadoņa mazdēls.
Viņš labi pārzina akmeni, pareģojumu un nāves labvēlību.
Viņš izkāpj no mašīnas un iet starp saviem ļaudīm. Viņš iet vairākus kilometrus, ietinies mirdzoši baltā un koši sarkanā audeklā. Viņam kājās ir ādas sandales. Šur un tur redzami cilvēki, tie strādā uz lauka, kopj kazas, kauj vistas, kuļ kviešus. Daži vecajie viņu pazīst un noslīgst ceļos, viņš paceļ savu skaisto, jauno roku ar plaukstu uz augšu kā teikdams: Nē, brāl, es esmu tu; tu esi es. Nostājies man blakus. Stāvi kopā ar mani.
Un viņi tā arī dara.
„Dzīvojiet,” viņš tiem saka.
Un viņi tā arī dara.
Viņi to redz viņa mirdzošajās, maigajās acīs: viņš ir viņējais; viņi ir viņējie.
Hilals šķērso neauglīgus kalnus, brūnus un sarkanus. Un viņš ir nonācis līdz tai. Vienai no pazemes akmens baznīcām, kas krusta formā izcirsta vulkāniskā pazemes klintī.
Tā ir slepena, nomaskēta, bieza ciedru meža ieskauta.
Tai ir 3318,6 gadi.
Hilals iziet cauri grāvju labirintam, kas ved uz baznīcu. Gaiss kļūst vēsāks, gaisma blāvāka. Viņš nonāk pie galvenajām durvīm, kas izcirstas akmenī, tāpat kā viss pārējais. Šeit ir viņa padomdevējs. Viņa garīgais skolotājs. Viņa uzticības persona.
Bijušais Spēlētājs Ebens ibn Muhameds al Džulans.
Hilals nometas ceļos, noliec galvu. „Skolotāj.”
„Tu esi Spēlētājs, tāpēc es vairs neesmu skolotājs. Nāc iekšā un izstāsti, ko redzēji.”
Hilals pieceļas kājās, paņem Ebenu pie rokas, un viņi ieiet drēgnajā baznīcā.
„Es redzēju dievu, un viņš mums izstāstīja par spēli.”
Jā.”
,,F.s redzēju pārējos. Lielākoties viņi ir neaptēsti.”