„Jā.”
„Es redzēju, kā viens nomirst. Vairāki centās nogalināt. Es redzēju, kā desmit aizbēga.”
„Jā.”
„Dievs sevi sauca par kepleru 22b.”
„Jā.”
„Tas teica, ka mums jāiegūst atslēgas: Zemes atslēga, Debesu atslēga, Saules atslēga. Uzvarētājam jāiegūst visas trīs.”
„Jā.”
„Viņš atstāja akmens disku, bet nepievērsa tam mūsu uzmanību.
To paņēma olmeks. Viņš bija kopā ar kehokieti. Viņiem sekoja mu. Neviens nepamanīja, ka es redzēju disku un ka olmeks to paņēma.” „Uzmanies no tās pēdējās, Spēlētāj.”
„Jā, skolotāj.”
„Es vairs neesmu skolotājs. Tagad esmu tikai Ebens.”
„Jā, Eben.”
„Viņš mums katram galvā atstāja norādi.”
Jā.”
„Manējā ir aplis.”
„Kāds?”
„Vienkārši aplis. Līnija. Tukšums iekšpusē un ārpusē.”
Viņi ir nonākuši līdz altārim. Ebens nometas tā priekšā ceļos, un Hilals viņam seko. Viņi noliec galvas. Virs viņiem slejas Kristus, kurš mūžīgi asiņo, mūžīgi cieš, mūžīgi mirst, mūžīgi dāvā dzīvību, mīlestību un piedošanu.
Ebens lēni saka: „Tātad tu nezini, ko tas nozīmē?”
,,F,s domāju, ka tas nozīmē disku, kuru olmeks paņēma. Viņam vajadzēja saņemt manu norādi. Viņam tā labāk noderētu. Vai varbūt man vajadzēja iegūt disku.”
„To tu nevari zināt. Pagaidām pieņem, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt, un dievi nekļūdās. Ko šis aplis tev saka?”
„Tas man atgādina disku un vēl kaut ko. Apli no akmeņiem. Akmens apli.”
„Jā.”
„Tas atgādina celtni. Senās pasaules celtni, kuru šeit apmeklēja dievi.” Jā.”
„Celtni, kas bija radīta, lai pastāvētu, kā daudz kas cits tajos laikos: no klints un akmens. Piemineklis telpai un laikam, un kosmosam. Priekšmets, kas iemiesoja akmens atmiņu un pastāvību. Tā seno spēku.”
„Jā.”
„Bet kurš akmens aplis? To ir tik daudz.”
Ebens pieceļas kājās. Hilals ne.
Ebens saka: „Es atnesīšu tev vīnu un oblātas.”
„Paldies, Eben. Es gribu meditēt. Šī vienkāršā norāde slēpj ko vairāk. Un tas man ir jāizloba.”
„Jā.”
Ebens pagriežas un aiziet, talāram čaukstot.
Aksūmietis Hilals no 144. cilts sakļauj rokas klēpī.
Aizver acis.
Viņam prātā ir aplis.
Sāra un Hago izkāpj no taksometra pie lielās un senās Terakotas armijas muzeja galvenās tūristu ieejas. Viņus uzreiz sagaida Vēja brālēns Čens Čens Dou. Sīks vīriņš, tik tikko 153 centimetrus garš, pieklājīgs, ar spožām acīm un pudeles dibena biezuma brillēm. Laukā ir tikai 17 grādu, bet viņa baltais krekls ar apkaklīti ir piesvīdis.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS, ČIJOKO TAKEDA, AŅS LIU
Terakotas armijas muzejs, Liņtunas apgabals, Ķīna
„Jā! Jā! Sveiki!” pētnieks saka. Viņš tur atvērtu labo roku priekšā ķermenim, ar kreiso plaukstu dīvainā žestā satvēris labās delnas locītavu, it kā ar vienu roku vajadzētu piepalīdzēt kustināt otru. Viņi sarokojas un nosauc savu vārdu, Sāra un 1 lago izmanto īstos vārdus. Čens Čens aizved viņus līdz ieejai un, izmantojot drošības caurlaidi, ielaiž iekšā. Iekļūšana kompleksā izrādījās pavisam vienkārša.
„Ko tieši mēs meklējam?” Sāra čukstus jautā Hago, Čens Čens, iedams dažus soļus priekšā, neko nenojauš.
Hago laiski izkustina plecus. „Nosit, nepateikšu.”
„Var gadīties, ka tieši, tā arī darīšu, ja izrādīsies, ka ķeram vēju,” Sāra smīkņādama atbild.
„Gaidu ar nepacietību,” Hago atbild.
Divdesmit metrus tālāk cauri tūristu grupai spiežas Čijoko Takcda.
Viņa iegriezās viesu namā, kad Sāra un Hago bija aizbraukuši, cerībā, ka varbūt viņi disku būs atstājuši viesnīcā. Izrādījās, ka ne, tāpēc arī viņa ir spiesta doties apskatīt dižo Terakotas armiju. Viņai ir blonda, garmataina parūka un tūristu bikses ar portfeļkabatām, un melns T krekls, un plecos tūristu mugursoma.
Čijoko redz, ka Sāra un iiago runā ar troļļa auguma vīrieti. Viņai dziļi ausī ir iesprausts uztvērējs, tāpēc meitene dzird, ko saka llago un viņam apkārt esošie cilvēki. Atšķirībā no lokatora audiouztvērējs darbojas tikai tad, ja viņa ir tuvu olmekam.
Čijoko ieskatās rokas lokatorā, kas nomaskēts kā parasts analogais pulkstenis. Unikāla polarizācijas antena dzidrajās briļļu lēcās, kas ir daļa no maskēšanās tērpa, ļauj saskatīt digitālo displeju, iebūvētu pulksteņa ciparnīcā.
Lokators darbojas. Viņa iekļūs kompleksā ar tūrista biļeti, neuzkrītoši nošķirsies no grupas un sekos olmekam un kehokietei viņu gaitās. Sekos turp, kur, kā viņa domā, šis Čens Čens Dou viņiem kaut ko izstāstīs par disku.
Kad viņi būs prom, viņai vajadzēs šo nabaga trolli nogalināt.
Beigu spēlei nedrīkst būt liecinieki.
Notiks tas, kam jānotiek.
Aņs Liu mirkšķis nokāpj no sava mirkšķis matētā melnā Kawasaki ZZR1200. Viņš ir mirkšķis divu kilometru attālumā DREBULIS no ieejas Terakotas armijas muzejā. Viņš ir nomaskējis savu asaras tetovējumu. Mirkšķismirkšķismirkšķis. Viņš ir svaigi noskuvis galvu. Mugursoma ir pilna mirkšķis ar visādiem foršiem nieciņiem. Pilna ar foršiem DREBULIS foršiem DREBULIS nieciņiem. Viņš ir ielicis austiņu, kas katras 30 sekundes ziņo mirkšķis par Hago telefona atrašanās vietu. Mirkšķismirkšķismirkšķis
Viņš garām sargiem mirkšķis ielavīsies mirkšķis apbedījumu kompleksā.
Šodien Beigu spēle mirkšķis Beigu spēle mirkšķis Beigu spēle zaudēs divus Spēlētājus.
Mirkšķismirkšķismirkšķis
Viņš rūpīgi meklēja DREBULISMIRKŠĶIS internētā mirkšķis pārējos. Atrada reālas Kaļas Mozami un Makabī Adlaja, un Hilala ibn īsas al Salta pēdas. Pārējie ir kā rēgi, bet tas nav svarīgi. Gan viņi mirkšķis viņi mirkšķis atradīsies.
MirkšķisDREB UL ISmirkšķis.
Turklāt, kad šie divi būs nost no ce|a, viņam jāatrod Čijoko Takeda. Jāatrod šī meitene un jāatšifrē viņas mirkšķismirkšķismirkšķis mirkšķismirkšķis noslēpums. Ja tāpēc vajadzēs dzert viņas mirkšķis vēl siltās asinis vai DREBULIS uztaisīt no viņas ādas kreklu, vai mirkšķis turēt viņu gūstā, līdz beigsies Notikums, viņš to darīs. Viņš darīs visu mirkšķis darīs visu mirkšķis darīs visu, lai izdziedētu savu kaiti.
„Tā ir neaptverami liela, vai zināt. Domājams, pabeigta ap 240. gadu p.m.ē. Septiņsimt tūkstoši cilvēku to darinājuši trīsdesmit gadu! Četras bedres, viena nepabeigta un vēl viens neatrakts paugurs, kurā varētu būt pasakainas bagātības. Tikai pirmā bedre ir atrakta un arī tikai daļēji, vai zināt. Tā ir vislielākā. Divsimt trīs reiz septiņsimt piecdesmit piecas pēdas. Desmit karavīru un kaujas ratu, un zirgu, un karognesēju, un pīķnešu, un zobenvīru, un ģenerāļu, un arbaletistu rindas. Lielākajā daļā rindu karavīri stāv pa trijiem vai četriem blakus. Starp rindām redzamas platas kolonnas, kas nošķir dienesta pakāpes, tās veido kapeņu struktūru. Atrakti vairāk nekā tūkstoš karavīru, bet vēl daudzi tūkstoši jāatrok! Mēs domājam, ka kopā to ir astoņi tūkstoši! Astoņi tūkstoši! Un visi sargā vienu mirušu cilvēku no aizkapa dzīves uzbrucēju ordām. Trakoti jocīgi, vai zināt!”
Čens Čcns .iet viņiem pa priekšu, rokas iepletis, rādīdams te uz vienu, te uz citu, it kā viņš būtu diriģents un nekustīgās statujas viņa orķestris. Visi trīs stāv uz skatu platformas, un tik apbrīnojamu ainu Sāra un Hago vēl nekad mūžā nav redzējuši, pat ar visu nopietno apmācību un zināšanām par savu kultūru senajiem objektiem un celtnēm. Izņēmums ir Lielās baltās piramīdas skatīšana savām acīm, protams.