„Visas figūras bijušas izkrāsotas, skaisti izkrāsotas. Nesen mēs atradām dažas nevainojami saglabājušās! Tās ir slepenas, ļoti slepenas. Viņi gatavojuši krāsas no malahīta, azurīta, cinobra, dzelzs oksīda,
samaltiem kauliem, pat zinājuši, kā izgatavot bārija vara silikātu un sajaukt to ar cinobru, lai iegūtu skaisti piesātinātu lavandas toni, vai zināt. Un vēclass="underline" bronzas ieroči! Dažiem asmeņiem ir hroma sāļu oksīda pārklājums. Apbrīnojami! Tie ir kā jauni, tikko no smēdes. Tik asi kā dienā, kad tika izkalti. Visaugstākās kvalitātes arbaleti. Raida bultas vairāk nekā astoņsimt metru attālumā!”
„Aizraujoši,” Sāra saka. Viņa tiešām ir izbrīnīta, bet velta Hago skatienu, kas pauž: Bet kāds tam sakars ar disku?
Hago parausta plecus.
Viņš nezina.
Čens Čens pagriežas pret viņiem un, plati smaidīdams, saka: „Vejs teica, ka jums esot skaistsvīmējums. Vai jums ir skaists zīmējums?” „Mjā, ir,” Hago atbild.
Sāra nopriecājas, ka varbūt no šīs tikšanās būs vēl kāds labums, izņemot iepazīšanos ar jokainu vīreli.
„Lūdzu, parādiet.”
Sāra izņem no Hago mugursomas ārkabatas salocīto papīra lapu un iedod Čenam Čenam. Viņš atloka papīru un pieliek tuvu sejai. Vīrietis to tur tik tuvu, ka Sāra neredz viņa sejas izteiksmi. Trīspadsmit sekundes viņš pēta Hago detalizēto zīmējumu.
Beidzot viņš to nolaiž. Viens gaļīgais pirksts ir piespiests pie diska. Balss skan klusi, nopietni. „Kur jūs to redzējāt?”
Hago atbild: „To? Es to izdomāju.”
„Nē. Nav taisnība. Kur jūs to redzējāt?”
„Izstāsti viņam,” Sāra čukst.
Hago zina, ka viņai taisnība. Šī ir Beigu spēle. Čens Čens nav konkurents. Treniņos tēvs un tēvocis mācīja pamanīt veiksmi, nejaušību un palīdzību. Protams, jābūt gatavam nogalināt, ja kaut kas noiet greizi, bet tik un tā jāsaglabā atvērta attieksme.
Blakus, 12 pēdu attālumā, pulcējas tūristu grupa. Hago klusi saka: „Mums tāds ir.” Čenam Čenam izbrīnā nolaižas rokas. „Līdzi?”
„Jā,” Sāra atbild.
Čens Čens cieši skatās uz viņiem un tad saka: „Jūs abi, nāciet man
līdzi.” Un vīrietis naskā soli attalinās no tūristu grupas, viņš dodas pie virves, pie kuras piestiprināts uzraksts „Ieeja aizliegta”.
Aņs mirkšķis slēpjas apcirptā krūmā kompleksa mirkšķis malā. Aseksuāla, datorizēta balss ausī ziņo: „Simt trīsdesmit divi metri, rietumi-dienvidrietumi. Nekustīgs.”
Viņš mirkšķis gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.
„Simt trīsdesmit divi metri, rietumi-dienvidrietumi. Nekustīgs.”
Viņš gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.
„Simt divdesmit seši metri, rietumi-dienvidrietumi. Pārvietojas uz austrumiem.”
Viņš gaida 30 mirkšķis sekundes.
„Simt viens metrs, rietumi-dienvidrietumi. Pārvietojas uz austrumiemziemeļaustrumiem.”
Viņš mirkšķis gaida mirkšķis 30 sekundes.
„Astoņdesmit divi metri, austrumi. Pārvietojas uz ziemeļiem.”
Viņš mirkšķis gaida mirkšķis 30 sekundes.
„Septiņdesmit viens metrs, austrumi-ziemeļaustrumi. Pārvietojas uz ziemeļiem.”
Viņš gaida 30 sekundes.
„Piecdesmit astoņi metri, austrumi-ziemeļaustrumi. Nekustīgs.”
Viņš gaida mirkšķis gaida 30 sekundes.
„Piecdesmit pieci metri, austrumi-ziemeļaustrumi. Nekustīgs.”
Aņs DREBULIS Aņs ieskatās kartē. MirkšķisDREBULISmirkšķis Viņi ir apstājušies mirkšķis apstājušies mirkšķis apstājušies pie vai netālu no ceturtās mirkšķis ceturtās bedres.
Kas vēl nav DREBULIS atrakta.
Vai vismaz tā mirkšķis visi domā.
Tagad arī viņš pārvietojas.
Čijoko nogaida, līdz olmcks un kehokiete aiziet līdzi mazajam vīriņam, un aizslīd prom no ekskursantu grupas. Kad sargi un bez pārtraukuma vāvuļojošais gids neskatās, viņa pārlec pāri nožogojumam un
piezemējas bedrē. Bedrē, kur klusēdami stāv, skatās un gaida karavīri, īsu brīdi viņa skatās vienam tieši acīs. Satriecoši veidojumi. Viņa jūt ar tiem tādu tuvību, kādu nav izjutusi ne ar vienu dzīvu, elpojošu cilvēku. Klusi.
Stingiem skatieniem.
Karavīri, kas gaida.
Visi.
īpaši viņa.
Viņa ieskatās pulkstenī.
Redz zilo, mirgojošo punktiņu.
Skrien.
„Nāciet.”
Čens Čens atver zālē uzslietas baltas telts priekškaru. Hago un Sāra ieiet iekšā. Ap 3,5 pēdas platu bedri ir uzbūvētas koka margas. Bedri sedz divas metāla durvis. Čens Čens izņem no kabatas mazu tālvadības pulti ar vienu vienīgu pogu. Viņš to nospiež, un durvis atveras, atklājas raupjas akmens kāpnes, kas ved lejup tumsā.
„Kas tur lejā ir?” Sāra jautā.
„Atbildes,” Čens Čens saka, jau kāpdams bedrē. „Un arī jauni jautājumi. Nāciet līdzi.”
„Visiem ir kaut kādas sūda mīklas,” llago noburkšķ, sekodams Sārai. Kāpiena laikā kustības detektori ieslēdz vairākas nespodras dzeltenas spuldzītes.
„Šī ir ceturtā bedre,” Čens Čens pār plecu paskaidro.
Sāra jautā: „Tātad pirmā nav vienīgā atraktā bedre?”
„Nē. Ģeoloģiskā izpēte liecina, ka ceturtajā bedrē ir kaut kas ļoti interesants, kas līdz šim turēts noslēpumā. Lielā noslēpumā. Mēs sākām izrakumus tikai pagājušā gada augustā.”
„Ja jau tas ir tāds noslēpums, kāpēc esat uzcēluši tikai parastu telti?” Sāra vaicā.
Čens Čens ieķiķinās. „Slēpt atklātā vietā. Vislabākā metode. Slēpt atklātā vietā.”
Čijoko Takeda, kas tikko iegājusi teltī un dzird sarunu austiņā, tam pilnīgi piekrīt.
„Turklāt tālvadības pults poga iedarbina dažādus slazdus. Uzmanieties!” Čcns Čens to pavēsta tik labsirdīgi, ka viņi nesaprot, vai vīriņš runā taisnību. Nesaprot pat llago, kurš ir dzīvs melu detektors. Viņš uzmet nervozu skatienu sienām, meklēdams apslēptas saindētas šautras vai citas Indianas Džonsa cienīgas ierīces. Neko nemana.
Viņi turpina ceļu pa šauru zemes tuneli, kuru balsta koka sijas, un beigās iznāk zvaigznes formas akmens telpā. Grīda ir no balta alabastra. Sienas nokrāsotas koši sarkanas. Krūšu augstumā visapkārt telpai uzzīmēti 12 diski. Zīmējumi ir tik reālistiski, ka izskatās pēc fotogrāfijām. Izņemot dažas sīkas atšķirības, tie izskatās gluži tādi paši kā disks I lago somā.
Telpas vidū stāv viens vienīgs terakotas karavīrs ar spožu zobenu rokā. Viņi paiet uz priekšu. Hago telpas pretējā pusē pamana vēl vienu tuneli. „Kas šī ir par vietu?”
„Zvaigznes kambaris,” Čcns Čens atbild. „Mēs nezinām, kam tas ticis izbūvēts.”
Čijoko Takeda stāv pie ieejas kambarī. Ieskatās iekšā. Redz viņus. Karavīrs stāv pret viņu ar muguru. Viņai jāredz vairāk. Jāredz labāk. Viņa atrod ēnu ceturtdaļapļa attālumā no ieejas. Viņai jānokļūst tur.
Mu pieliek pie lūpām īsu caurulīti un iepūš. Viņa rīkojas klusi, tāpat kā šautriņa, kas nedzirdami aizlido pāri telpai, bet tad atsitas pret tālāko sienu pārējiem aiz muguras. Un grabēdama nokrīt uz grīdas. Viņi pagriežas. Čijoko veikli ieslīd ēnā.
„Kas tur bija?” Sāra jautā.
„Ai, droši vien akmens. Šeit vienmēr krīt akmeņi.”
Viņi atskatās uz karavīru. Čijoko nav redzama.
„Kad mēs pirmoreiz atvērām kambari, atradām vēl vienu karavīru,
bet tas bija salūzis un sašķīdis gabalu gabalos, droši vien zemestrīcē. Pašlaik viņa šeit nav. Viņš ir darbnīcā. Mēs ar vēl trīs darbiniekiem liekam to kopā. Vienvakar pēc uzdzīves bija jautri! es pārkāpu noteikumus un izstāstīju Vējam, un parādīju fotogrāfiju. Vejs dievina terakotas karavīrus, varbūt pat vēl vairāk nekā es.” Pauze. „Fotogrāfijā, kuru es viņam parādīju, bija redzams tas pats vīrs, kas jūsu zīmējumā.” „Tiešām?” Hago jautā.