„Tiešām.”
„Tātad jums ir arī disks?” Sāra vaicā. „Jo vīram attēlā tāds ir rokā.” „Nē. Nav.” Viņš vilcinās. „Disks ir tāds pats kā statuja, nevis tāds pats kā zobens. Terakotas armijas ieroči ir īsti. Disks nav. Tas ir no māla.” Čens Čens pastiepj roku pēc zobena. Pieskaras spalam. „Bet ir citi diski, tādi paši kā attēlā.”
„Kur?” Hago strupi prasa.
„Šeit, Ķīnā. Arhīvos. Tos sauc par Bajankaraulas diskiem. Tos atrada 1938. gadā netālu no Tibetas robežas. Neviens nezina, no kurienes tie cēlušies un ko ar tiem dara. Daudzi domā, ka tās ir pašu dievu dāvanas! Muļķīgi, ja? Mēs domājam, ka viena diska vieta ir šeit,” viņš satver spalu, „taču neviens neder. Tāpēc es gribēju lūgt, vai drīkstu apskatīt jūsējo?”
Sāra un Hago saskatās. Hago pamāj ar galvu. Sāra arī pamāj. Hago noņem mugursomu. „Labi.” Viņš atver somu un izņem keplera 22b balvu, un pasniedz to Čenam Čenam.
Čijoko elpa ir tik klusa kā lapa koka zarā rāmā dienā.
Čens Čens godbijīgi paņem disku. „Tas… tas ir nevainojams.”
M1RKŠĶIS.
Aņs Liu lavās uz mirkšķis zāles ieeju. Viņš ir uzvilcis mirkšķis uzvilcis mirkšķis bruņu vesti. Galvā ir motociklista ķivere. Biezā apkakle ir saslieta augšā, lai pasargātu skaustu. Viņa mirkšķis viņa DREBULIS viņa sirds dauzās.
Ši ir Beigu spēle, beidzot. Šeit. Mirkšķismirkšķis. Tagad. Brīdi pirms trokšņa un mirkšķis un mirkšķis nāves.
Aņs nemana Čijoko. Čijoko nemana viņu.
Čens Čens turpina: „Kur jūs to ņēmāt?”
Hago cieši paskatās uz mazo vīriņu. Viņa zobos mirdz dārgakmeņi. „Draugs iedeva.”
Čens Čens saprot, ka Hago neko vairāk neteiks. „Protams.” Viņš nopēta disku. Apgriež otrādi. „Es nespēju… tas ir neticami. Manam draugam Musterionam tas jāredz.”’
,.Kas ir Musterions?” Sāra jautā.
„Musterions Cokals. Viņš ir aizrāvies ar senatnē notikušiem apciemojumiem. Dzīvo Kapo di Pontē Ziemeļitālijā. Viņš jums varētu palīdzēt izprast disku. Viņš tos ļoti, ļoti labi pazīst. Zina, ka tic aizlaiku laikos, vēsturē pirms vēstures nākuši no debesīm. Viņš zina, ka tie palīdzēja mūs radīt tādus, kādi esam, un viņš zinās, kur šim diskam ir vieta.”
Aņs mirkšķis izņem mirkšķis no somas mirkšķis melnu softbola bumbiņas lieluma un formas priekšmetu. Viņš mirkšķis noliek to zemē un mirkšķis nospiež pogu. Un klusi mirkšķismirkšķismirkšķis ieripina telpā.
Sāra un Hago neredz bumbu, bet Čijoko gan. Viņa paskatās uz ieeju un redz Aņu, kurš aizgriežas prom. Viņa iznāk no ēnas. Hago un Sāra viņu uzreiz pamana. Kā viņa var būt šeit? Sāra jau grasās viņai uzklupt, kad mu Spēlētāja izbiedētām acīm paskatās uz viņiem, trīsreiz sasit plaukstas un norāda uz zemi.
MirksķismirkšķismirkŠķisDREBULIS. Kas mirkšķis kas tas bija? Aņs atskatās un mirkšķismirkšķismirkšķis mirkšķismirkšķismirkšķis redz Čijoko dārgo, nenovērtējamo, svarīgo Čijoko, kura rāda uz bumbu!
I )REB ULISmirkšķis.
DREBULISDREBULISDREBULIS.
Septiņas sekundes.
Septiņas īsas sekundes līdz iznīcībai.
Septiņas īsas sekundes, un vairs nebūs Čijoko Takedas, kas spēj viņu izdziedēt.
Nakts pirmo stundu sit, un rītam sārto vaigs, Jo austrumos dzimst jauna diena. Laiks,
Man jāpazūd, kaut bija vēl ko teikt,
Bet nakts še beidzas, vajag projām steigt! ' 1 Fragments ņo Roberta llcrika (Robert Herrick, 1591-1674) dzejoja „Viņa mī|ākas rēgs sauc viņu uz Elizeju" (The Apparition of His Mistress Calling Him to Elysium)
SARI ČOPRA, BAITSAHANS
Parūku fabrikas Fashion Europe noliktava, Ccndu, Ķīna
Mūzika ir apklususi.
Bomis un Bosis atgriežas, abiem rokā pa čemodānam.
Džalairs ir noliecies pār Šari un ar sudraba pinceti pa vienai rauj viņai no deguna spalvas.
Šari asaro acis, taču viņa joprojām nav pat iepīkstējusies.
Baitsahans ierauga brālēnus un priecīgi sasit plaukstas. „Brīnišķīgi! Nāciet. Rādiet, kādas rotaļlietas esat atnesuši.”
Bomis un Bosis noliek čemodānus uz galda. Uz tā jau stāv knaibles, mazs rokas zāģītis, dažādas spailes un tievas troses ritulis. Plastmasas pudelē ir kaut kāds nezināms šķidrums. Šķiltavas. Divi pāri lielu, troksni slāpējošu austiņu.
Bomis ar klikšķi atspiež vaļā viena čemodāna slēdžus.
Baitsahans noliecas pār to. Iekšā ir divas pilnīgi melnas SigSauer P225s pistoles un četras aptveres.
Baitsahans izņem pistoli no putuplasta iesaiņojuma un nospiež aptveres izņemšanas mēlīti. Aptvere izkrīt; stobrs ir tukšs. Džalairs pakāpjas malā, kad Baitsahans notēmē tukšo pistoli uz Šari pieri un nospiež gaili. Viņa pat nesamirkšķina acis. Pistolei ir labs mehānisms. Viņš iebāž aptveri atpakaļ spalā un ar uzsitienu nostiprina. Pavelk slīdni, lai ielādētu stobrā lodi, pārbauda, vai drošinātājs ir uzlikts, un noliek pistoli uz galda. Viņš to pagriež ar stobru pret Šari.
„Domā, harapiete. Domā.”
Nekā.
„Ja runāsi, tad šī,” viņš ar skatienu norāda uz ieroci, „pieliks punktu tavai spēlei.”
Nekā.
„Ja nerunāsi, tad šie,” viņš ar plašu žestu norāda uz instrumentiem, pudeli, šķiltavām, „pieliks punktu tavai spēlei.”
Nekā. Šari nospļaujas uz grīdas. Kreisā acs ir pavisam aizpampusi.
Viņa prāto, vai mazā Alise guļ diendusu. Vai viņa ir apķērusi savu pelēko zaķīti.
Baitsahanam zūd pacietība ar šo meiteni, kuras lielās acis nepauž nekādas emocijas, kura pat neraud. Ar tādiem pašiem panākumiem viņš varētu sarunāties ar saviem zirgiem. Viņš ilgojas pēc saviem zirgiem. Lai gan Baitsahans ir nokaitināts, viņš tomēr izspiež smaidu. „Ļaušu tev līdz vakaram izlemt.”
Dunhu Spēlētājs novēršas no Šari, un Bomis un Bosis uzliek lielās austiņas.
„Nāc, brāl,” Baitsahans saka Džalairam. Viņš paņem Šari nogriezto pirkstu. Tas ir pelēks un pietūcis, un uz tā joprojām ir vīra dāvinātais gredzens. Viņš ar nogriezto pirkstu nospiež sava iPod atskaņošanas pogu. No skaļruņiem izlaužas skaļš, šausminošs kliedziens.
Varbūt tas sagraus viņas koncentrēšanos, Baitsahans domā.
Brālis, Šari piefiksē, ar skatienu pavadīdama abus savus spīdzinātājus. Vēl viens vājais punkts.
Bomis un Bosis viņu vēro. Viņa vēro viņus. Kliedziens turpinās, nekas to neslāpē, tas ir kā trakojoša baiļu upe. Šari zina, ka tas neapklusīs. Tam nav nozīmes. Viņa atkāpsies savā prātā, gozēsies jauniegūtajā mierā.
Viņa vēro abus zēnus. Baitsahans ar brāli ir aizgājuši. Pagaidām viņa ir drošībā. Un pirmo reizi viņa lūdz dievus. Viņa lūdz Pašupati un Šivu, un Lielo Tīģeri.
Viņa lūdz veiksmi un izglābšanos.
Bet galvenokārt viņa lūdz atriebību.
24.4322, 123.016 l,vili
AŅS LIU, CIJOKO TAKEDA, SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Terakotas armijas muzejs, slepenais Zvaigznes kambaris, Liņtunas apgabals, Sjiaņa, Ķīna
Sešas sekundes.
„No kurienes viņa uzradās?” Satrūcies no pēkšņās Čijoko parādīšanās, jautā Čens Čens. Viņš piespiež disku pie krūtīm, nobjies no svešinieces, kas uzklīdusi visnepiemērotākajā brīdī, kad viņš teju būtu atklājis sava mūža darba vislielāko noslēpumu. Čens Čens nav pamanījis Aņa klātbūtni, tad bailēm būtu vēl lielāks iemesls.