Bumba apstājas pie senā akmens karavīra kājām.
„Aņs Liu!” Sāra kliedz.
Mirkšķismirkšķismirkšķismirkšķismirkšķis.
Un tur jau viņš ir, šans ieskrien Zvaigznes kambarī un nogāž Čijoko no kājām.
Piecas sekundes.
Čens Čens paver muti: „Kas…”
Sāra saķer Čcnu Čenu un velk uz durvīm kambara pretējā pusē. Viņa redzēja, ko Aņs Liu Aicinājumā izdarīja ar Markusu, un zina, uz ko šis zēns ir spējīgs. Viņiem jākustas ātri.
Hago izrauj disku Čenam Čenam no rokām, un vīriņš noslīgst ceļos uz tuneļa ieejas grīdas. Sāra grasās atgriezties pēc viņa, bet I lago saķer meiteni aiz rokas un velk uz priekšu.
„Nedomā par viņu!”
Trīs sekundes.
Aņs velk Čijoko uz otru tuneli, raudzīdamies, lai viņa ķermenis bruņu vestē visu laiku aizsedz viņu no bumbas.
„Skrien!” viņš pavēl meitenei. Viņi ir tuvu, ķermeņi saskaras, un viņa
liks ir pilnīgi pārgājis. Bēgot Čijoko vēl paskatās pār plecu, cerēdama, ka disks ir drošībā.
Viena sekunde.
I lago un Sāra saliekušies skrien tumsā.
Nulle sekunžu.
Bum!
Sprādziena triecienvilnis aizsviež I lago un Sāru 23 pēdas uz priekšu. Par laimi, Čens Čens, kurš joprojām ir sakņupis pie tuneļa ieejas, kalpo par savdabīgu upurējamu aizbāzni, kas uzņem lielāko triecienu un daļēji pasargā olmeku un kehokieti.
Viņi paceļ skatienu un jūtas atviegloti, ka aizvien ir dzīvi. Bet tad apkārt sāk birt pirmie akmeņi. Tunelis grūst.
„Skrienam!” Sāra iekliedzas. Tagad viņa ir priekšā un dzird, kā dažas pēdas aiz muguras klepo Hago.
Viņi metas ko kājas nes cauri piķa melnajai tumsai, sienas dreb, zeme un akmeņi krīt uz galvas un krājas zem kājām. 30, 40, 50 pēdas nav gaismas, un Sāra, turēdama priekšā izstieptas rokas, pastāvīgi ieskrien sienās, tikai tad nojauzdama virzienu, uz kuru pusi jāskrien.
„Pārāk tumšs!” viņa kliedz. Sāra jūt Hago plaukstu, kas sažņaugusi viņas krekla muguru.
Gaiss ir smacējoši pilns ar putekļiem. Grūti elpot. Viņiem aiz muguras skaļumā pieņemas dobji dārdi.
Hago jāpieliek mute pie viņas auss, lai Sāra dzirdētu.
„Neapstājies, ja negribi, lai tevi aprok dzīvu!”
Otrā tunelī Čijoko ir zaudējusi samaņu. Aņs guļ viņai virsū un klepo. Viņš pieliek pirkstu meitenei pie kakla. Sirds sitas, un elpošana ir vienmērīga, bet viņa pirksti kļūst silti un lipīgi. Asinis.
Ak dievs, ko es esmu izdarījis? Aņs izmisis domā, laizīdams no pirkstu galiem viņas asinis. Raustīšanās nav atsākusies, viņas či ir tik spēcīgs. Man tas jāiegūst.
Viņš pieceļas kājās. Izvelk no vestes kabatas zaļu fluorescējošo stieni, sakrata un pārlauž, izgaismojot tuneli. Viņš dzird netālu dārdoņu, bet
šis tunelis bija tālāk no sprādziena epicentra nekā tas, kurā ieskrēja pārējie. Aņam un Čijoko vajadzēt būt pasargātiem no iegruvumiem. Viņš cer, ka pārējiem tā nepaveicās.
Viņš paskatās lejup uz mu Spēlētāju. Puns virs labās acs un saskrāpēti vaigi. No kakla tek asinis. Aņs pieliek fluorescējošo stieni tuvāk.
Lūdzu, nē, lūdzu, nē.
Viņš pavelk ādu, un viņa ievaidas.
Kaut tikai tā nebūtu miega artērija. Kaut tikai tā nebūtu miega artērija. „Tur!” Ilago kliedz.
Priekšā parādās gaismas svītriņa. Viņi tai tuvojas, un gaismas strēle kļūst platāka. Sāra sakopo spēkus un atrod vēl vienu ātrumu viņu allaž ir mierinājis fakts, ka nezina nevienu citu ātrāku par sevi atsperoties no drebošās grīdas, solis kļūst vieglāks.
Beidzot blāvajā, no augšas krītošajā gaismā Hago spēj saskatīt tuneļa aprises. Viņš palaiž vaļā Sāras kreklu, saprazdams, ka citādi nevar.
Viņa skrien daudz ātrāk nekā viņš.
Sāra sasniedz tuneļa galu, strauji pagriežas pa kreisi un izkļūst laukā. Viņa slīdot nobremzē un apstājas dažus centimetrus no zobena, kas šķiet pavērsts tieši tā, lai nocirstu viņai galvu. Vēl viens uzbrukumam gatavs Spēlētājs?
Nē, tikai māla karavīrs. Lai gan adrenalīns joprojām pulsē ķermenī,
Sāra atviegloti uzelpo. Bet tad viņai mugurā ietriecas Ilago, un viņi abi nokrīt zemē.
Aiz viņiem no tuneļa, kas piepildās ar zemi, izveļas putekļu mākonis. Zvaigžņu kambaris atkal ir aprakts.
„Piedod,” Hago nomurmina, palīdzēdams meitenei piecelties. „Priecājos, ka panāci mani,” Sāra atbild, pār plecu uzmezdama skatienu postažai.
Neteikdams ne vārda, Hago izslauka no acīm putekļus. Sāra viņu pēta. Viņš izskatās aizvainots, vīlies; tāds pats skatiens futbola laukumā bija pretinieku komandas vārtsargiem.
„Tās nebija sacensības, vai zini,” viņa saka.
I lago uzlūko viņu. „Ak nebija?”
Pirms Sāra paspēj atbildēt, kāds viņiem uzkliedz.
Viņi ir atgriezušies pirmajā bedrē un stāv garo seno sargu rindu aizmugurē.
Skatu platforma ir apmēram 30 metru attālumā. Tūristi rāda uz viņiem ar pirkstu. Sargi ķīniešu valodā kaut ko kliedz.
„Labāk iesim,” Hago saka.
No Čijoko kakla vairs nesūcas asinis. Tā ir tikai skramba. Tomēr vajadzēs sašūt.
Aņs Liu pārmet Čijoko pār plecu un lēnām iet pa tuneli, cc|u rāda rēgainā, gaistošā fluorescējošā stieņa gaisma. Viņš atgriežas teltī un uzmanīgi noliek meiteni zemē. Šeit apgaismojums ir labāks. Vismaz var redzēt.
Viņš novelk bruņu jaku un motociklista ķiveri. Jakas muguru ir saplosījušas saspridzinātā māla karavīra lauskas. Labi, ka viņš bija to uzvilcis. Labi, ka viņš pasargāja Čijoko. Viņš apskata pārējo meitenes ķermeni, viss kārtībā. Tikai asiņojoša brūce kaklā. Briesmas varētu radīt vienīgi brūces iekaisums un varbūtējs smadzeņu satricinājums no galvas traumas.
Aņs smaida. Ne tika, ne drebuļu, ne stostīšanās. Viņš brīnās, cik skaidrs ir prāts. Viņam nav ne jausmas, kas, bet šai meitenei vai šajā meitenē ir kas tāds, kas to spēj. Un viņam tas jāiegūst.
Jebkuriem līdzekļiem.
Viņš atritina pirmās palīdzības komplektu. Izņem šļirci. Injicē ādā apkārt brūcei lidokaīna-epinefrīna šķīdumu. Čijoko atkal ievaidas. Aņs zina, ka zāles sūrst, parasti pat vairāk nekā pats ievainojums. Viņš nogaida 12 sekundes, atvelk ādu un apslaka to ar jodu un fizioloģisko šķīdumu. Viņš saspiež ādu atkal kopā un salīmē ar tauriņa formas plāksteriem. Šuves uzliks, kad abi tiks līdz viņa mājai.
Viņš pārbauda meitenei pulsu.
Spēcīgs.
Elpošana.
Vienmērīga.
No ieejas puses, puskilometru uz dienvidrietumiem, skan šāvieni.
Viņš atkal uzliek galvā ķiveri, pārvelk meiteni pār šaurajiem, sakumpušajiem pleciem, iziet no telts un atgriežas pie motocikla.
Viņš iet mierīgi, rāmi, viegli, viņas burvestība joprojām iedarbojas.
Viņš jūtas jauns un stiprs, un satraukts. Vislabākā sajūta, kādu vien viņš spēj atcerēties.
Un viņš to nemūžam nelaidīs vaļā.
„Seko man!” Hago kliedz, pieliekdamies un izlocīdamies starp statujām. Sāra min viņam uz papēžiem. Viņiem pakaļ dzenas sargi, tie rībina lejā pa metāla kāpnēm, kliedz un rāda ar pirkstu. Gidi vedina tūristus prom no šīs izrādes.
„Viņi droši vien domā, ka mēs uzspridzinājām tuneli!” Sāra skriedama sauc.
Sargs, kājas iepletis, nostājas stabili uz platformas. Viņš paceļ pistoli un notēmē uz viņiem.
Viņi turpina skriet caur karavīru rindām, izdarīdami asus pagriezienus un neprognozējamas kustības.
Sargs izšauj, un šāviens atbalsojas angārā, lode aizspindz garām Hago galvai un sadragā netālu esošā karavīra plecu.
„Šaujamieroči tūrisma objektā!” mazliet izbrīnīta nokliedz Sāra. „Vai viņi ir jukuši?”