„Mēs esam Ķīnā. Viņi to uztver sasodīti nopietni,” Hago atbild. Mājās, Huljakā, uz viņu šāva par vēl lielākiem sīkumiem.
Sāra skrien garām karavīram ararbaletu. Viņa izņem ieroci statujai no rokām. Tas ir uzvilkts, gatavībā, neviens to nav aizticis divtūkstoš gadu. Viņa cer, ka tas joprojām ir darba kārtībā. Sargs izšauj otrreiz, un lode lido vēl tuvāk Hago galvai. Sāra nometas ceļos, slīdot nobremzē un ar to pašu kustību pieliek arbaletu pie pleca. Viņa ir mācījusies lietot arbaletu, medījusi ar to briežus, trāpījusi mērķī no 300 jardu attāluma. Taču nav darījusi neko tādu. Viņa cenšas koncentrēties un nospiež mēlīti.
Senā loka spēks pārsteidz, bulta lido taisni un precīzi. Tā trāpa sargam rokā, izurbjas tai cauri; viņš nomet pistoli uz grīdas un sāk kliegt.
„Viņi gatavojuši labus arbaletus,” Sāra saka, patīkami izbrīnīta ne tikai par ieroci, bet arī pati par sevi. Hago nošņaukājas, pārsteigts, ka senais ierocis vispār darbojās.
Viņu stāvā parādās vēl trīs sargi, tie tuvojas. Hago negrasās riskēt ar vecu arbaletu. Viņš atņem kādai statujai zobenu un metas virsū tuvākajam sargam, skriedams tā, lai labajā pusē visu laiku būtu siena. Sargs ir jauns un nobijies. Viņš paceļ pistoli. Ticis tuvu, Hago izliec ķermeni un atsperas ar kājām pret sienu; izmantodams inerci, viņš vēl vairākus metrus turpina skriet ar ķermeni paralēli zemei. Tā Hago apskrien šokētajam sargam apkārt un, ticis aiz muguras, no visa spēka iesit vīrietim ar zobena spalu pa skaustu. Sargs sabrūk.
Sāra aizsviež arbaletu un metas virsū tuvākajam sargam. Viņa izpilda nevainojamu salto uz priekšu brīdī, kad sargs šauj un netrāpa. Meitene piezemējas tam tieši priekšā un triec abu plaukstu pamatnes viņam krūtīs. Sargam izkrīt pistole, un viņš sakņūp zemē, kampdams pēc gaisa.
„Šurp!” Hago kliedz, skriedams uz vaļējām durvīm zem platformas. Sāra paķer vēl vienu arbaletu no pēdējās karavīru rindas un seko viņam uz izeju. Viņi izskrien dienasgaismā un mirkšķina acis. Tuvumā nav neviena sarga. Vismaz vēl nav.
„Tur!” Sāra saka, rādīdama uz autostāvvietu. Viņi pieveic 40 jardus nepilnās 4,5 sekundēs un slīdot nobremzē pie zila Chery> Fuhvin hečbcka. Logi ir vaļā. Hago iesviež zobenu aizmugures sēdeklī un ierāpjas vadītāja vietā. Viņš noliecas zem stūres un norauj aizdedzes paneli, un dažu sekunžu laikā mašīna sāk darboties.
„Tu to nedari pirmoreiz,” Sāra ir patīkami pārsteigta.
„Tāpat kā tu, vai ne?” Hago pasmīn.
„Tik ātri ne.”
Hago nosmīkņā, prātodams, varbūt meitene grib viņu uzmundrināt. Jebkurā gadījumā mašīna darbojas. Viņš ieslēdz atpakaļgaitu tieši brīdī,
kad stāvlaukuma malā parādās pusducis sargu. „Piesprādzējies.”
Trīs sargi bīstami pietuvojas mašīnai, kad Hago spēji piedod gāzi un izpilda nevainojamu J veida pagriezienu laukā no stāvvietas. Divi sargi atsprāgst malā, bet trešo aizķer mazās mašīnītes sāns. I lago pārslēdz otro ātrumu un spiež pedāli grīdā. Viņi izšaujas cauri kontrolpunktam. Sargi ir sapulcējušies viņiem priekšā, vicina pistoles, bet mašīna traucas lejā pa kalnu uz galvenā ceļa pusi. Sargiem aiz muguras lēnām slīd ciet lieli metāla vārti.
Izsprukt varēs tikai par mata tiesu.
Divi vīrieši piepalīdz vārtiem ātrāk aizvērties, tiek raidīti šāvieni. Hago un Sāra slēpjas aiz mašīnas paneļa. Vējstiklu kapā lodes, tas pārvēršas baltā zirnekļa tīklu mudžeklī. Sāra ieslīgst dziļāk sēdeklī un, pacēlusi kājas, sper vienreiz, otrreiz -, līdz stikls ir ārā. Hago atkal redz ceļu.
Vārti ir aizvērušies pāri pusei. Viņi nepaspēs.
„Mēs varam izlauzties cauri!” Hago kliedz.
„Šajā lūznī ne,” Sāra atcērt, iekrampējusies drošības jostā. „Vai tu Peru triecientcstu manekenus esi redzējis?”
Hago pārslēdz kaucošo dzinēju ceturtajā ātrumā, mēģina izspiest no mašīnas pēdējo jaudas pilienu.
Auto strauji tuvojas sargiem, un tie pašķīst. Abi vīrieši, kas darbojās ap vārtiem, pagriežas un aizbēg. Vārti ir aizvērušies par trim ceturtdaļām, bet ar to pietiks, lai viņus apturētu.
Sāra piemiegtām acīm skatās uz sarga mājiņu. Viņai šķiet, ka redz vārtu vadības paneli. Tam priekšā stāv divi apstulbuši sargi, nemaz nerunājot par logu. Viņi brauc ļoti ātri, līdz triecienam atlikušas dažas sekundes. Neiespējams Šāviens.
Paļaujies uz mācīto, Sāra. Nedomā pārāk gari. Tā teiktu Teits. Nedomā pārāk gari.
Sāra ar kāju uzrauj arbaletu augšā no grīdas un, pat nepielikusi to pie pleca, izšauj.
Bulta izlido starp abiem sargiem, izsit stiklu un aizķer atslēgu, kas darbina vārtu mehānismu. Tā pagriežas pretējā virzienā, un vārti lēnām
sāk vērties va[ā tieši brīdī, kad tos sasniegusi viņu mašīna. No durvīm uzšaujas dzirksteles, sānu spogulis griezdamies aizlido pa gaisu, bet viņi ir tikuši cauri.
Sargi strauji pazūd tālumā, un Sāra iespiedzas aiz prieka, Hago smejas.
41.252363,-95.997988l,x
EILINA KOPA
Kelveri kapsēta, Kvīnsa, Ņujorka, Savienotās Valstis
Tūkstošiem kilometru attālumā Eilina Kopa gurdi vēro kapakmeni.
Viņa nemaz negrib šeit būt, saulainajā dienā kapsētā neviena nav, vismaz dzīvo. Viņai vajadzētu būt Ķīnā, Turcijā vai kur citur, sekojot Beigu spēles norādēm. Lai gan tieši norāde savā ziņā atveda meiteni uz Ņujorku, tālu prom no aktīvās darbības.
Tas ir Deklana Kopa, F.ilinas tēva, kapakmens.
„Kāpēc tu man liki braukt šurp?” Eilina jautā vecajam vīram, kas stāv viņai blakus. „Gribi mani kaut kā motivēt? Mēs būtu varējuši to izdarīt pa telefonu, opap.”
Izskatās, ka Eilinas vectēvs ir aizdomājies. Viņš iztrūkstas, kad meitene ierunājas, un pagriež pret viņu slimo, duļķaini balto aci. Rokas rāmi saliktas aiz muguras. Kreisajai plaukstai trūkst triju pirkstu. Viņam ir spuraina balta bārda un gari, sirmi mati, kuros vēl manāmas dažas oranžīgas šķipsnas. Pirms vairākiem gadu desmitiem šis vīrs bija Spēlētājs. Arī viņa dēls, Eilinas tēvs Deklans, bija Spēlētājs.
Eilinas tēvs guļ zem zemes gandrīz tikpat ilgi, cik Eilina ir dzīvojusi šajā pasaulē.
Eilinu skoloja vectēvs. Iemācīja visu, ko viņa tagad zina. Viņš gulēja zemē viņai blakus, koriģēja uguni, kad Eilina pirmoreiz nogalināja. Ar šo pašu uzticamo Brugger cЈ Thomet APR308 snaiperšauteni, kas tagad izjaukta un noglabāta glancētā futrālī guļ pie Eilinas kājām. Pirmā nonāvēšana, lepnums vectēva sejā ir vienas no Eilinas mīļākajām atmiņām. Un tāpēc, kad opaps lika atgriezties mājās tieši tad, kad Beigu spēle beidzot bija sākusies, Eilina negribīgi paklausīja. Vectēvu uz šādu soli bija pamudinājusi viņas norāde. Meitene pa telefonu
nosauca viņam nejaušo skai|u virkni, un vectēvs ar viņu runāja tādā balsī, kādu viņa nekad agrāk nebija dzirdējusi.
Nobijies.
Nieka 19090416 dēļ. Lai ko tas nozīmētu.
Tāpēc Eilina ar diviem vilcieniem un četrām lidmašīnām bija traukusies atpakaļ uz Kvīnsu, nogurusi no ceļošanas, bet vēlēdamās pēc iespējas ātrāk doties tālāk. Lai cik ļoti Eilina mīlētu vectēvu, viņa zina, ka šo cilvēku laiks ir pagājis. Trenera darbs ir padarīts.
„Es neesmu tev stāstījis, kā nomira tavs tēvs,” opaps sausi saka.
Eilina ieskatās savā apjomīgajā rozā rokas pulkstenī. „Un tu esi izvēlējies tieši šo brīdi?”
„Līdz šim tas nebija svarīgi,” vectēvs saka. „Bet man šķiet, ka Viņi grib, lai tu zini. Lai kāds tam būtu iemesls.”
Eilina domā par dīvaino radījumu kepleru. Viņai nudien negribas minēt, kādi ir tā nolūki, ko tas zina un kāpēc. Par laimi, viņai tas nav jādara. Beigu spēle ir vienkārša. Nogalini vai tiksi nogalināts.