Hago saviebjas. „Kāpēc tad viņš centās viņu glābt?”
„Nav ne jausmas.” Sāra brīdi klusē. „Kā tu domā, vai viņam izdevās? Izglābt viņu.”
„Es ceru, ka ne. Es ceru, ka tie abi trakie izdzimteņi ir pagalam.” „Piekrītu. Bet kā viņi mūs atrada?” Viņa skatās, kā Hago pēta telefonu. „Telefona izsekošanas ierīces? Pēdas internetā? Čips?”
„Viss ir iespējams. Steidzami jādabū jauni telefoni, un internetu lietosim tik maz, cik vien iespējams, un tikai publiskos termināļos.” „Un kā arčipiem?” Hago prāto. „Kad mums tos varēja implantēt?”
Viņi abi zina.
„Aicinājumā,” Sāra saka. „Tā ir vienīgā vieta.”
„Ko darīsim?”
Brīdi valda klusums.
Tad Sāra ierunājas: „Kamēr nevarēsim noskenēties pa īstam, vajadzēs pārmeklēt vienam otru. Ļoti rūpīgi. Visās vietās. Mēs nedrīkstam riskēt.”
Hago nespēj savaldīties, pulss paātrinās jau no domas vien, ka varēs tuvumā apskatīt Sāras kailo ķermeni. Un par spīti visam arī Sāras sirdsdarbība paātrinās, iedomājoties, kas notiks.
„Kad?” Hago jautā, varbūt pārāk dedzīgi.
„Lēnāk, Pako,” Sara smaida. „Drīz.”
„Nē, es gribēju zināt pirms iekāpsim lidmašīnā?”
Sāra savelk lūpas. „Ja tas būs vienkārši, taču tāpēc neziedosim iespēju pēc iespējas ātrāk kopties prom no Ķīnas. Šeit ir pārāk nolādēti karsts.”
I lago piekrītoši pamāj ar galvu. Viņš izkar roku pa mašīnas logu un (auj siltajam gaisam slīdēt tai pāri, un domā, kā vislabāk atrast čipus. Vajadzēs darboties rūpīgi…
Sāra nokrekšķinās. „Tātad. Kurp dosimies?”
Hago paskatās uz viņu. „Uz Itāliju, vai ne? Čena Čena pēdējā vēlēšanās bija, lai mēs sameklējam viņa čomu.”
„Varbūt, bet es domāju par savu norādi. Sākumā man šķita, ka skaitli apzīmē šifrētus burtus, bet tā nav. Tie ir tikai skaitļi.”
„Proti?”
„Es domāju, ka tās ir koordinātas. Taču sajauktā secībā. Man vajag laiku.”
„Bet mums jātiek prom.”
„Aizlidosim uz kādu vietu vidū starp šejieni un Itāliju. Un pēc tam atlikušo ceļu centīsimies palikt nepamanīti. Nerādīsimies lidostās un pasažieru sarakstos pat ar izdomātiem vārdiem.”
Hago galvā caurskata sarakstus. Vārdi, vietas, sakari. „Kā tev patiktu Irāka?” viņš jautā.
„Irāka?”
„Mosulā dzīvo manas cilts loceklis, kurš varētu palīdzēt. Viņš spēj sagādāt jebko, un tici man, Irākā ir dabūjams viss. Varam pāris dienu atpūsties. Ja tev vajag paķimerēties ar savu norādi, tur tu to mierīgi varēsi darīt.”
Sāra paskatās uz Hago. „Nu labi, tad laižam uz Irāku.”
KRISTOFERS VANDERKAMPS
Sjiatfas Sjiaņjanas starptautiskā lidosta, 2. terminālis, Ķīna
Kristofers ierodas lidostā.
Šeit varētu būt Sāra. Ja Kala pamet Ķīnu, tad būtu tikai loģiski pieņemt, ka arī pārējie Spēlētāji dodas prom.
Viņš neredz Kalu, taču par to neuztraucas. Viņš zina, ka agri vai vēlu viņu ieraudzīs.
Varbūt Sāra tieši šobrīd stāv rindā.
Viņš pie letes saņem iekāpšanas karti. Reģistrējamas bagāžas viņam nav.
Pērk biļeti.
Viņš iet gar stikla sienu uz drošības pārbaudi.
Vai varbūt viņa jau ir mirusi? Varbūt es dzenos pakaļ rēgam?
Viņš nepaskatās laukā. Viņš pamet Sjiaņu uz neatgriešanos, tāpēc kāda jēga skatīties uz vietu, kurai uzgriež muguru?
Nē, es zinātu, ja viņa būtu mirusi; es to kaut kā justu.
Kristofers iet cauri lidostai, iejucis skaņās, smaržās, pūlī. Viņš nepamana pāri, kurš atkāpjas no biļešu tirdzniecības letes un vieglā gaitā, rokās sadevušies, dodas prom, izlikdamies, ka viņiem nav nekāda sakara ar to, kas tiek saukts par teroristu uzbrukumu Terakotas armijas muzejam pirms nieka 132 minūtēm.
Kristofers ieiet drošības pārbaudes zonā, viņš uzgriež muguru Ķīnai. Un, pat nenojauzdams, cik tuvu bijis, uzgriež muguru savai mīlestībai, tai, kurai dzen pēdas, savai labākajai draudzenei, savai sapņu meitenei Sārai Elopejai.
ČIJOKO TAKEDA
Liu nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna
Čijoko iztrūkstas no bukoliska sapņa. Ožamais sāls ir sīvs, ass, sāpīgs. Galva pulsē.
Kas notika?
Pār viņu noliecas Aņs Liu. ’
Maniaks Aņs Liu.
Jā, viņa sāk atcerēties: Zvaigznes kambaris, olmeks un kehokiete, sprādziens.
Disks.
Čijoko prāto, vai viņi tika laukā dzīvi. Vai disks ir pie Aņa Liu, vai viņš vispār zina par to. Ja disku apraka kopā ar olmcku un kehokieti, tad viņai jādodas tam pakaļ. Viņa zina, ko tas glabā un kurp ved. Viņai vajadzīgs disks. Tūliņ pat.
Čijoko mēģina piecelties, bet galva ir pārāk smaga. Aņs uzmanīgi viņu vēro, bet pat nemēģina palīdzēt.
Viņa padodas apjukumam un nespēkam. Sakopo savu iedragāto či un ar gribasspēku piespiež sevi aizmirst disku un eksistēt tikai tagadnē.
Esi šeit, un viss nokārtosies.
Esi šeit.
Viņa atbalstās uz elkoņa un skatās uz Aņu.
Viņš izskatās citādi.
Viņš izstiepj rokas samiernieciskā žestā un mandarīnu dialektā saka: „Pagaidi, lūdzu.” Aņs ir nolēmis nenogalināt Čijoko un nedzert viņas asinis, un nenodīrāt ādu, lai uzvilktu to mugurā. Tas būtu muļķīgi, turklāt varētu nenostrādāt. Toties tas, ka meitene ir dzīva, viņa tuvumā darbojas. Tāpēc viņš ir izvēlējies šādu spēles taktiku.
Tagad šī ir viņa Beigu spēle.
„Es nedarīšu tev pāri, es apsolu,” viņš saka, un Čijoko redz, ka zēns runā taisnību. „Tu vari aiziet jebkurā brīdī, arī to es apsolu.” Taču tie jau ir meli, un arī to viņa redz.
Ar šo puisi jābūt piesardzīgai. Viņš ir mazs, trausls trakais.
Viņa atrodas nelielā guļamistabā betona ēkā. Telpa ir pieticīga; tikai krēsls, galdiņš, krūze ar ledus ūdeni un plastmasas glāze. Pie vienas sienas karājas sagriezies plakāts ar senu ginka koku rudens zeltā.
Otrā sienā ir netīrs, aizrestots logs. Pie trešās sienas pieskrūvēts gaisa kondicionētājs. Bēgšanas ceļu nav īpaši daudz.
Atvērtās durvis sešas pēdas no gultas kājgaļa ir no metāla, un tām ir trīs aizbīdņi. Tie pierīkoti durvju ārpusē. Viņu šeit turēs gūstā, par to nav divu domu.
Viņa nedrīkst palikt šeit. Nav laika. Jātiek pie diska.
„Kā tu jūties?” Aņs jautā.
Čijoko paloka galvu uz priekšu un atpakaļ. Žests nozīmē: vidēji.
„Tu guvi traumu. Sasiti galvu, un es sašuvu dziļu brūci kaklā.” Čijoko pieskaras marles spilventiņam, kas pielīmēts pie kakla. „Baidījos, ka varētu būt smadzeņu satricinājums, bet zīlītes nav izplūdušas, elpošana un pulss vienmērīgi. Es tevi iznesu no turienes.”
Parasti viņš tik daudz nerunā, bet Aņs neatceras, ka vārdi jebkad būtu plūduši tik viegli.
Čijoko rāda, ka gribētu uz kaut kā rakstīt.
„Protams,” Aņs saka un pieiet pie galda. Viņš iedod meitenei bloknotu un sarkanu krītiņu.
Ar krītiņu viņa to nevarēs sadurt. Viņš ir gudrs, piesardzīgs. Čijoko jābūt vēl gudrākai.
Paldies, viņa brīvi uzraksta mandarīnu dialektā.
Aņs uzdrošinās pasmaidīt. „Nav par ko.”
Kur?
„Pie manis.”
Sjiaņā?
Viņš apsver atbildi. „Jā.”
Manas mantas?
„Manā istabā. Drošībā.”
Kāpēc es esmu šeit?
Aņs skatās uz viņu. nezinādams, kā paskaidrot. Čijoko nepacietīgi uzsit ar krītiņu pa bloknotu.