„Tāpēc ka…” Aņs novēršas, viņš ir uztraucies.
Čijoko vēlreiz uzsit ar krītiņu jautājumam. Uz vārda kāpēc veidojas sarkani traipi.
„Tāpēc, ka tavā klātbūtnē cs jūtos labi.”
Čijoko velta viņam jautājošu skatienu. Un tad viņa pēkšņi saprot, kas ir citādi. Viņa atceras pauzi saimniecības preču veikala kautiņā. Viņa vārdus, ka viņš jūtas vesels un jauns.
Stostīšanās, viņa raksta.
Aņs pamāj ar galvu. „Es stostos kopš agras bērnības. Es stostos, un man ir nervu tiki. Tie mani nomoka. Bet tagad ir pārgājuši.”
Aņs skatās Čijoko acīs. Skatienā jaušama pateicība un vēl kaut kas. Kaut kas kaislīgs un privātīpašniecisks. Čijoko vēl nav īsti skaidrs, kā to izmantot. Šis zēns domā, ka viņa izārstējusi viņa raustīšanos. Viņa nolemj tēlot muļķi, tāpēc parāda uz sevi un izbrīnīta piešķiebj galvu. „Jā, tu. Tavā tuvumā es esmu citāds. Vesels.”
Čijoko seja nepauž nekādas emocijas. Viņš tikko nolika sevi ārkārtīgi neizdevīgā situācijā. Viņa nolemj saplosīt viņu gabalos. Atri. Un pēc tam atkal salikt kopā.
Pirmā daļa būs sarežģītāka.
Otrā būs vienkārša.
Aņs nogroza galvu. Čijoko brīdi viņu pēta, tad nolaiž bloknotu klēpī. Nākamo teikumu viņa raksta nesteidzīgi, lai tas iznāk tik skaidrs, cik nu tas ar krītiņu iespējams.
Es nebūšu tava gūstekne.
Aņs atkal purina galvu. „Es nemaz negribu. Mēs varam to darīt kopā.” Viņš runā par Beigu spēli. Čijoko nav viegli apspiest vēlēšanos pārbolīt acis. Viņai nav vajadzīgi sabiedrotie. Viņa ir vientuļniece. Soliste. Čijoko izliekas, ka apsver priekšlikumu. Raksta: Vai tu proti tikai to?
Viņa ar zīmēm rāda, kā izrauj granātai gredzenu, aizmet, un tad ar rokām attēlo sprādzienu.
„Apjukums. Sagrāve. Nāve,” Aņs saka. „Neko vairāk man nevajag." Tiešām? viņa raksta.
Aņs velta viņai apmulsušu skatienu, it kā atbilde būtu pašsaprotama. „Tāda ir Beigu spēle. Neskaidrība un nāve.”
Čijoko brīdi vilcinās un tad uzraksta: Vai tikai to tev mācīja?
Aņs gandrīz nemanāmi nodrebinās, sekundes tūkstošdaļā cauri ķermenim izskrien drebulis.
Viņa ir trāpījusi vārīgā vietā. Viņa pastiepj roku un saspiež viņa plaukstu, uzstājīgi uzsizdama jautājumam.
„N-n-n-n-nav lava darīšana,” viņš nokaunējies izgrūž un metas laukā no istabas.
Čijoko nomet bloknotu un krītiņu klēpī un skaļi sasit plaukstas. Nesasniedzis durvis, Aņs sastingst uz vietas. Viņš pagriežas pret viņu, nodūris acis kā norāts suns. Čijoko pārliek kājas pāri gultas malai. Viņa viegli atspiežas uz pēdām. Viņa jūtas labi. Varētu paskriet, ja vajadzētu. Taču viņa nav gatava cīnīties. Vēl nav.
Viņa kaut ko raksta. Aņs skatās. Pabeigusi viņa paceļ bloknotu un uzsit pa to ar diviem pirkstiem. Aņs atgriežas, un viņa iedod tam bloknotu. Es nedarīšu tev pāri. Es apsolu.
Viņa vārdi. Pavērsti pret viņu.
Aņs lasa šos vārdus atkal un atkal. Neviens nekad nav turējis šo solījumu. Šie vārdi vienmēr izrādījušies viltība. Bet, tā kā tos rakstījusi Čijoko skaistā, maigā, stiprā Čijoko -, viņš tic.
Pirmo reizi, kopš spēj atcerēties, Aņs tic, ka kaut kas labs tiešām ir labs. Nevis kā parasti, ka kaut kas slikts ir labs. Piemēram, asinspirts, nāve, meteorīti, labi uzstādīts spridzeklis, gabalos saplosīts ķermenis, asinis uz rokām vai sienām, vai sejas. Tas ir labi, bet viss pārējais tikai meli.
Tik dīvaina sajūta.
„Vai tu vari paiet?” viņš klusi vaicā.
Čijoko pamāj ar galvu.
Aņs izstiepj roku. „Es tev izrādīšu māju.”
Čijoko satver viņa plaukstu.
Un tajā brīdī viņa saprot, ka, salāpot kādu niecīgu viņa daļiņu, saplosīt viņu gabalos būs tikpat viegli kā pārspēt viltībā mazu bērnu. Tagad tikai atliek izlikties, ka viņa to mīl, un viņš zaudēs modrību, un viņa tiks prom.
Bet pirms tam viņai jāatrod savas mantas. Soma ar pulksteni un brilles, kurās ir redzams, vai olmeks Hago Tlaloks ir gājis bojā vai palicis dzīvs un Spēlē tālāk.
Spēlē tālāk.
SARA ELOPEJA, HAGO TLALOKS
Sjiaņas Sjiatļjanas starptautiskā lidosta, 2. terminālis, Ķīna
Hago un Sārai veicas. Pēc stundas ir reiss uz Deli, kur viņi varēs drīz pārsēsties reisā uz Abū Dabī. No turienes pēc divām stundām izlidos taisnā ceļā uz Ziemeļirāku. Kopējais lidojuma laiks 19 stundas, kas ir apbrīnojami maz šai pasaules daļai.
Viņi nopērk biļetes, izmantojot viltotas pases viņa Kanādas, viņš Portugāles un viltotas kredītkarties ar tiem pašiem vārdiem. Izejot drošības pārbaudi, viņi mazliet nervozē, baidīdamies, ka policija būs informējusi visas drošības iestādes un jau tiek meklēti divi ārzemnieki, kas sarīkoja teroraktu Terakotas armijas kompleksā. Ejot cauri detektoriem, viņi uztraucas, ka neredzamais čips varētu iedarbināt trauksmi, taču abi bez starpgadījumiem nokļūst otrā pusē.
Pēc drošības un pasu kontroles viņiem paliek piecpadsmit minūtes līdz izlidošanai. Nav laika aiziet uz tualeti, nopirkt pudeli ūdens, sameklēt kaut ko lasāmu. Tāpēc Sāra pat nepaskatīdamās paiet garām avīžu kioskam un neredz, ka turpat aiz žurnālu stenda stāv Kristofers.
„Nāc, zaķīt, mums jāpasteidzas!” Hago uzsvērti uzspēlē viņu savstarpējās attiecības.
„Eju!” Sāra nepacietīgi atsaucas, pieņemdama spēles noteikumus.
„Tu zini, ka man riebjas, kad tu sauc mani par zaķīti, bumbulīt.” Kristofers dzird pāri, kurš, laužoties cauri pūlim, sarunājas angliski; viņš prāto, kas viņi ir, kurp dodas, vai viņi ir laimīgi, vai iemīlējušies tāpat kā viņš.
Viņš pat nepazīst viņas balsi.
Tas, kurš zaudē Dievam kā vīrs vīram. Uzvarēs spēles pavērsienā. Es asmeni izvelku, kur divi zibeņi krustojas, Bet iznākums nemainās: Tas, kurš zaudē Dievam, kad zobeni zaudē. Uzvarēs spēles beigās.[13]
ALISE ULAPALA
ParūkuJabrikas Fashion Europe noliktava, Čendu, Ķīna
Alise ieskatās netīrajos, aizķepušajos logos. Viņa redz Šari, harapiete ir saļimusi krēslā, asiņaina, piekauta. Viena roka ir prasmīgi apsaitēta. Pirksti blakus asiņainajam stumbenim ir brīvi, bet droši vien ļoti sāp. Viņa ir aizmigusi. Alise nespēj saprast, kā viņai izdodas gulēt šajā bezdievīgajā kakofonijā. kas piedārdina telpu. Varbūt viņa ir zaudējusi samaņu no piekaušanas vai dehidratācijas, vai vienkārša pārguruma. Bet varbūt visi iemesli kopā.
Bet varbūt viņa jau ir mirusi.
Alise aizver acis un ieklausās. Viņa domās projicē sevi telpā. Pievērš uzmanību elpošanai. Piesauc palīgā visu Zemes cilšu Mātes un Tēvus un Brāļus un Māsas.
Viņa klausās, klausās, klausās.
Šari ir aizmigusi. Sapņo par kaut ko patīkamu. Par kaut ko zaļu. Par kaut ko smejošu. Pārciestā spīdzināšana ir aiztecējusi kā negaisa lietus. Aizskalota. It kā Šari vispār nejustu, ko viņai izdarījuši Baitsahans ar savu spīdzinātāju bandu. It kā viņas ķermenis spētu atdalīties no miesas. Tieši tāpēc Alisei izdevās atrast harapieti. Viņa lika lietā sen aizmirstas spējas.
Alises tautieši tā spējuši projicēties desmitiem tūkstošu gadu. Viņi palikuši vienīgie, kas to vēl prot. Vienīgie, izņemot tādas būtnes kā keplers 22b, kas ieradās pie viņiem Lielajā Plašumā sensenajos aizlaikos un viņiem to iemācīja.
Kļuvusi par liecinieci Šari nesavtībai autobusā, Alise sajuta labestību, un labestība spoži liesmoja tumšajā naktī. Viņa juta Šari sāpes, kur tās bija un kad tas notika. Tāda labestība nav pelnījusi tik milzīgas sāpes.