Tāpēc kuriete ieradās tās atvieglot.
Alise domā-ja viņa neuzvarēs Beigu spēlē, tad gribētu, lai uzvar Šari, un jebkurā gadījumā Šari nedrīkst mirt no šī mūlāpa Beitsa-kā-viņutur-sauc rokas.
Jā, Šari būtu laba nākotnes cilvēces dieviete. Teicama dieviete. Alise nodzied Šari vēsti, vēsti, kas ritmiski ievibrē harapietes sapņos. „Trīs minūtes un prom… trīs minūtes un prom… trīs minūtes un prom…”
Šari lēni sašūpo galvu.
Šari ir sadzirdējusi.
Alise basām kājām lavās tuvāk noliktavas bīdāmajām durvīm. Treniņos viņa ir mācījusies klusi iet pāri kvēlojošām oglēm un saplēstiem stikliem, un sakaltušiem dadžiem. Rokās viņa tur divus no saviem daudzajiem bumerangiem, bet pie jostas ir salokāmais nazis. Divi dažādi bumerangi diviem dažādiem mērķiem. Viņa zina, ka kurieši bumerangus neņem par pilnu, bet nav labāka ieroča, ja prot ar to rīkoties.
Un neviens nesviež bumerangu labāk par Alisi Ulapalu.
Kliedzieni ir tik nolādēti skaļi, ka atvērt durvis un ieiet pustumsā ir vieglāk par vieglu. Viens zēns ar austiņām galvā tīra pistoli. Viņu no augšas apspīd spuldze. Otrs sēž ēnā, raksta īsziņu vai spēlē telefonā spēlīti.
Līdzās diviem čemodāniem uz galda stāv loks šāvēja augumā. Maksts, pilna ar bultām.
,,Ei!” Alise, pārbaudot modrību, iekliedzas. Zēni nekustas. Troksnis ir pārāk skaļš, un pārējo slāpē austiņas.
Bet Šari dzird.
Viņa paceļ pietūkušo galvu.
Alise iznāk no ēnas.
Šari viņu redz.
Alise piemiedz ar aci. Viņa grib, lai harapiete to redz, pieļaudama, ka Šari patiks tas, kas tūliņ notiks.
Viņa paceļ pirmo bumerangu un iegriezusi palaiž gaisā. Tas uzlido līdz jumta spārēm, pāri sijai un lejup starp gaismekļu vadiem. Bumeranga
vidusdaļa sāpīgi trāpa zēnam ar telefonu pa roku. Roka salūst, un telefons sašķīst zemē. Bumeranga spārns šķēlienā nošņāpj lūpas. Bumerangs piezemējas uz grīdas, paslīd vēl mazliet uz priekšu un apstājas gandrīz pie Alises kājām.
Zēns iekliedzas, bet otrs ir pagriezis viņam muguru un cauri austiņām neko nedzird, viņš turpina tīrīt pistoli. Šis kliedziens ir kā piliens no skaļruņiem dārdošo kliedzienu okeānā.
Zēns, kas palicis bez lūpām, neaptverdams, kas viņam trāpījis, pagriež galvu prom no Alises, jo uzbrukums nāca no citas puses. Tur nekā nav. Viņš paskatās uz Šari. Arī nekā. Tikai pie koka krēsla piesieta meitene, kas laiku pa laikam iemieg un pamostas.
Te pēkšņi Alises salokāmais nazis ieurbjas viņam mugurā starp septīto kakla un pirmo mugurkaula skriemeli.
Spēle galā. draugs.
Otrs joprojām neko nav pamanījis.
Alise parāda Šari grimasi. Šari saprot. Kuriete saka: Kas ir šie neprašas?
Šari ar acīm norāda uz virvēm sev ap potītēm. Alise pieslīd klāt un pārgriež tās. Šari skatās uz Bosi, vēl dzīvo zēnu.
Beidzot viņš ir ieraudzījis, kas notiek, un ieliek vietā pēdējo pistoles detaļu. Slīdnis atsprāgst atpakaļ.
Šari pieceļas kājās un no visa spēka atmuguriski lec uz krēsla, tas sašķīst gabalos. Viņai jāatbrīvojas no atslābušajām virvēm.
Alise met otru bumerangu, bet tas pa lielu gabalu aizlido garām Bosim. Viņa skrien pāri telpai uz tumšāko kaktu, cenšoties pievērst viņa uzmanību.
Viņš neuzķeras.
Bosis pavelk slīdni, ielādē lodi un tēmē uz Šari.
Bet harapiete ir brīva un tuvojas viņam, satvērusi katrā rokā atskabargainu koka gabalu. Krēsla atlūzas.
Viņš nospiež gaili.
Un tieši tajā brīdī saņem triecienu pa skaustu ar bumerangu, tas apmet loku zēnam ap kaklu un pāršķeļ visu, izņemot mugurkaulu.
Atskan šāviena paukšķis. Bosis sp|auj asinis, šāviens ir aizgājis pēc piena. Šari nav ievainota, viņa joprojām ir kustībā. Asinīm klātais bumerangs noslīd uz grīdas. Šari sasniedz Bosi un no visa spēka ietriec mietus viņam krūtīs. Viņš jau ir miris, bet viņa to izdara tik un tā. Bosis atkrīt uz galda, ķermenis raustās kā pie secēšanas dēļa piesprausta uzšķērsta varde.
No ēnas iznāk Alise.
„Viss kārtībā, draugs?” viņa jautā, pasniegdamās un nospiezdama iPod izslēgšanas pogu. Telpu piepilda klusums.
Šari ir aizelsusies un zvēro niknumā.
Viņa pamāj ar galvu.
„Nu tad lieliski,” Alise saka, U kā viņas tikko būtu pabeigušas draudzīgu spēli. Alise noliecas un paceļ bumerangu.
„Tajā čemodānā ir divas pistoles,” Šari saka, it kā piedāvātu tās viņai. „Man nepatīk šaujamie,” Alise atbild. Viņa paķer no galda lupatu un notīra savus ieročus.
Šari izņem Bosim no rokas pistoli un paņem no galda arī otru. „Man arī nepatīk, bet es tās tik un tā paņemšu. Tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas man pienākas.”
„Nu labi. Kāpēc ne?” Alise atver otru čemodānu un izņem abas Sig Sauer ar rezerves aptverēm. „Vajadzētu laisties prom, ne?”
„Jā, godājamā kuriete, vajadzētu,” Šari saka.
Viņas dodas uz izeju. Šari ir atžirgusi. Roku vajadzēs apkopt, bet tā nesāp. Pirmā slepkavība un pacēlums, ko Alise ar savu nesavtīgo vardarbību ienesusi viņas sirdī, ir uzsitis viņai asinis.
Viņas tiek līdz durvīm un paskatās laukā. Gaiss tīrs.
„Kā tu mani atradi?” Šari vaicā.
Alise noķiķina. „Ai, sens noslēpums. Ja es izstāstītu, tad vajadzētu tevi nogalināt.”
,,F.s priecājos, ka tu to izdarīji. Paldies.”
„Jā. Žēl, ka te nebija vēl viena nekrietneļa. Ar prieku noslaucītu viņu no spēles laukuma.”
„Piekrītu.”
,,Ek, gan jau viņš sagaidīs savu kārtu.”
„Es, Alise Ulapala, personīgi par to parūpēšos.”
Alise vēlreiz piemiedz Šari ar aci. „Mans vārds no tavas mutes skan tik jauki.” Viņa paskatās pa kreisi. „Es tagad iešu savu ceļu, ja tev nav iebildumu. Šie nav nekādi miera svētki. Es negrasos mesties ar kādu kopā. Tu vienkārši esi normāls cilvēks un biji pelnījusi labāku likteni.” Sari nopietni pamāj ar galvu. „Es to nemūžam neaizmirsīšu. Ceru kādreiz tev atdarīt, ja apstākļi tā iegrozīsies.”
„Apstākļi,” Alise saka, paskatīdamās debesīs, kurās izklaidus mirdz dažas blāvas zvaigznītes. „Tie diezgan drīz var iegrozīties pavisam greizi, vai ne?”
„Manuprāt, tas jau ir noticis,” Šari, sāpīgi smaidīdama, atbild.
„Zini, es tev nogriezīšu galvu, ja mēs paliksim pēdējās. Taču darīšu to ar smagu sirdi.”
Šari smaida un pastiepj Alisei veselo roku. „Es tāpat.”
Alise paspiež Šari roku. „Iedod savai mazajai Alisei buču, kad satiksi, īpašs sveiciens no lielās tantes A.” Viņa pagriežas un aizrikšo prom, basās pēdas bez trokšņa skar zemi.
Šari brīdi viņu vēro.
Alise ir brīnums.
Viņa jau ir varone.
Bet Šari nevar palikt. Viņa pārskrien pāri ceļam, uzkāpj pa dzelzs kāpnēm, pārvietojas uz noliktavas jumtu un nemanāmi pazūd Čendu naktī.
Viņa pamet Baitsahanu un Ķīnu.
Viņa alkst zeņķa asiņu.
Bet jābūt pacietīgai.
Ļoti, ļoti pacietīgai.
ČIJOKO TAKEDA
Liti nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna
Čijoko guļ blakus Aņam Liu. Viņu kailās kājas ir savijušās. Viņi ir pagriezušies ar seju viens pret otru. Palags ir uzvilkts līdz viduklim. Tas viņai bija jādara, lai aizbēgtu.
Tagad viņš tai uzticas.
Drīz viņš aizmigs.
Un tad viņa dosies prom.
Tikai ir noticis vēl kaut kas.
Čijoko ieliek plaukstu viņa gurna ieliekumā. Viņš ar pirkstu zīmē uz viņas pleca mazas spirālītes. Viņš bija maigs, pacietīgs, neparasti lietpratīgs. Viņš čukstēja jautājumus, kuriem par atbildi pietika ar skatienu vai galvas mājienu. Viņš ieknieba viņai vienu reizi, tieši īstajā brīdī. Viņš kutināja viņu, un viņa mēmi smējās. Viņš kustējās lēni un dziļi, lēni un dziļi.