Acīm redzams, ka viņš jūtas līdzīgi kā viņa. Jūt viņas rokas uz sava ķermeņa, un šīs sajūtas viņu uzbudina.
Zināmā mērā, viņa pie sevis domā, tas ir labāk nekā maigošanās.
Viņa rūpīgi nopēta Hago kaklu. Vēl viena rēta, līdzīga tai, kas stiepjas pāri sejai, uztūkusi un sarkanvioleta. Viņa vilcinās, prātodama, vai šī varētu būt vieta, kur ievadīts Čijoko čips. Taču rēta ir pārāk maza, pārāk dziļa, tāpēc viņa nolemj, ka tā nevar būt. Plaukstas aizslīd pāri un garām, un čips paliek nepamanīts. Sāra turpina, ar pirkstiem pāršķirsta Hago matus. Viņa palēnina tempu, jo ir gandrīz galā un negrib, lai tas beigtos. Kad tas notiek, rokas noslīgst gar sāniem, viņai ir skumji.
„Tu arī esi tīrs.”
„Labi.”
Brīdi viņi skatās viens uz otru, nebūdami pārliecināti, ko darīt tālāk, nebūdami pārliecināti, vai abi jutuši vienu un to pašu, lai gan tā bija, pilnīgi noteikti bija. Viņi dzird paziņojumu, lidmašīna sāk nolaišanos Mosulā.
„Tiksimies vietā,” Sāra saka, pārtraukdama klusumu.
„Es tev sekošu.”
„Labi,” viņa saka, atvērdama durvis un aši izslīdēdama laukā.
Viņa vairs negrib domāt par viņa ķermeni.
Taču nespēj tikt no tā vaļā.
Zaļa līdzenumu piramīda no tāltāla Laika'
ANS LIU
Liu nams, nereģistrēts pazemes bunkurs, Tunjuačžeņa, Gaolinas apgabals, Sjiaņa, Ķīna
Aņs apveļas uz vēdera, un viņa roka slīd pār gultu. Pār to pusi, kur ir viņa.
Viņš atver acis.
Pār to gultas pusi. kur bija viņa.
Mirkšķis.
Viņš strauji pieceļas sēdus. Viņš saož spilvenā viņas smaržu, bet gulta ir auksta. Vannasistabā viņas nav.
Mirkšķis.
Cik pulkstenis? 1:45. 1:45 pēcpusdienā! Kopš agras bērnības Aņs nekad nav gulējis ilgāk par četrām stundām. Bet vakarnakt, šorīt, šopēcptisdien viņš nogulēja vairāk nekā piecpadsmit stundas.
Mirkšķis.
Vai viņa to sazāļoja?
Mirkšķismirkšķis.
Viņš izlec no gultas un skrien cauri mājai. Virtuvē nav. Darbistabā nav. Viesu guļamistabā nav. Noliktavā nav. Dzīvojamajā istabā nav. Nav nav nav nav.
Mirkšķis.
Viņš skrien uz pagrabu, uz epileptisko telpu, kur ir datori un televizori, un klaviatūras, un serveri, un tīmekļa robotprogrammas, un programmas, un agregatori, un skriptu pārvaldnieki, un kastes, un zibatmiņas.
Viņas mirkšķis viņas mirkšķis viņas mirkšķis nav arī šeit.
DREBULIS.
Viņš ir satriekts. Aņs atkrīt krēslā un skatās uz kailajiem ceļiem, kas sāk trīcēt. Ar acs kaktiņu viņš pamana uz klaviatūras salocītu papīra
lapu. Uz tās atstutēta vienkāršā lietišķa aploksne, kurā izspiedušies mazītiņi pauguriņi.
Mirkšķis. DREBULIS. Mirkšķis.
Viņš pasniedzas pēc aploksnes, atver. Ieskatās iekšā.
Tīra, bieza, kārtīga viņas matu šķipsna. Viņš to izņem no aploksnes, pacc| pie deguna un ieelpo smaržu.
Viņam jau tagad viņas trūkst. Lai gan viņš ir pateicīgs par šādu žestu, tas gandrīz padara visu vēl ļaunāku. Saost viņu, bet nespēt pasniegties un pieskarties.
Aploksnē ir vēl kaut kas. Viņš ieskatās locījuma vietā un redz mazītiņus viņas roku nagu pusmēnešus. Vesels kājas nags, attīrīts no ādas un kutikulas. Sakaltušu asiņu traipiņš.
Viņš piespiež matus pie vaiga. Tic ir tik mīksti, tik mīksti. Viņš aizver aploksni un paņem papīru, atloka, pēta graciozās ķīniešu rakstu zīmes.
Mīļais Aņ,
Piedod. Es ceru. ka varēsi man piedot. Es nespēju līdz galam aptvert, ko tev nozīmēju. Es negribu, lai starp mums būtu kaut kas negodīgs.
Tev šajā dzīvē pārāk daudz melojuši. Es to nedarīšu. Vairs ne.
Tātad patiesība: es pārgulēju ar tevi, lai tiktu prom. Es zināju, ka kļūšu par tavu gūstekni. Es nevarēju to pieļaut. Es esmu ieguvusi spēles pavedienu un negrasos to pazaudēt.
Taču man nebija nolūka rakstīt šādus vārdus. Es domāju, ka vienkārši aiziešu un tevi vairs nekad neredzēšu. Bet te nu ir šie vārdi.
Aņs noslauka īstu asaru no tetovētās un turpina lasīt.
Vakar, kad es atguvu samaņu, tu man biji tikai pretinieks. Es nespēju izskaidrot, kas notika pēc tam. Taču kaut kas notika. Mana iedarbība uz tevi ir acīmredzama. Nav grūti saprast, ja ne gluži kāpēc, tad vismaz kas tas ir. Tava iedarbība uz mani ir daudz nemanāmāka. Tu man nebiji pirmais, Aņ, tāpēc tas nav iemesls. Tas ir kaut kas cits.
Kaut kas dārgs un rets.
Gluži kā tu.
Es zināju par Beigu spēli, kopš izslīdēju no dzemdes. Tā ir mana būtība. Es mīlu savus vecākus, brālēnus un māsīcas, tantes un tēvočus, visus, kas mani ir mācījuši un vadījuši, bet mēs arī bijām laimīgi. Mani nekad nesita un nespīdzināja. Jā, es mācībās cietu sāpes, kā jau visi, taču neko tādu, kas bija jāpārcieš tev.
Man patīk dzīve, un es grasos dzīvot. Tu Spēlē uz nāvi. Es Spēlēju uz dzīvi. Arī citi Spēlētāji Spēlē uz dzīvi. Arī citi Spēlētāji Spēlē uz nāvi. Bet ne tā kā tu. Es domāju, ka tu starp visiem 12 esi unikāls. Pat ja iemesli ir groteski, ļauni un perversi, tu esi unikāls. Neaizmirsti to.
Tu esi ciets, jo tevi veidojusi cieta izturēšanās. Taču ar mani tu biji maigs. Arī tas ir tevī. Laipnība. Empātija. Dāsnums. Tas viss ir tevī.
Tu gulēji tik rāmi un apmierināti, kad es gāju prom. Es vēlējos, kaut vīrietis, kurš guļ gultā, būtu tas pats, kurš Spēlē Beigu spēli.
Turpini Spēlēt, kā uzskati par pareizu. Es tevi nenosodīšu. Ienīsti mani, ja citādi nevari, bet zini, ka es tevi nemūžam neienīdīšu. Un, ja tas kādreiz būs nepieciešams, es par tevi cīnīšos. Es tev apsolu. Es ļoti atvainojos, no visas sirds atvainojos. Paturi to mazumiņu, ko esmu tev no sevis atstājusi šajā aploksnē. Ja es varētu atstāt vairāk, es būtu to darījusi. Daudz vairāk.
— Cijoko
Aņs lasa vēstuli vēl un vēl, un vēl. Raustīšanās tikmēr netraucē. Šie talismani viņu sargās. Pieskatīs viņu. Pavadīs līdz galam, lai kāds tas būtu. Viņš zina, ka pastāvīgi glabās tos pie sevis. Un viņš nekavējoties pieņem divus lēmumus. Pirmais: ja viņa nenosoda viņu, tad viņš nenosodīs viņu. Otrais: ja viņa grib Spēlēt uz dzīvību, tad viņš darīs visu, kas viņa spēkos, lai palīdzētu.
Viņš ieslēdz datora monitoru, atver termināli un sāk rakstīt. Melnie saraksti nosūtīti visām attiecīgajām aģentūrām gandrīz katrā pasaules valstī. Tie tikai gaida paroli, lai acumirklī atvērtos. Viņš uzraksta, nospiež ievades taustiņu, atliecas atpakaļ un skatās, kas
notiek.
Parole ir pavisam vienkārša:
CHIYOK.OTAK.EDA.
Tā, mīļotā, ir mana mīlestības vēstule tev.
liet pārējos, īpaši tos, kuri pašlaik ir gaisā, gaida milzīgs pārsteigums.
DŽ* dĪpaks sings
Qarar Airways reiss Nr. 832, vieta 12E No: Sjiaņa Uz: Dubaija
Dž. Dīpaks Sings jūt, ka sāk vibrēt dienesta viedtālrunis. Viņš iebāž roku žaketē un izņem telefonu, ievada kodu un izlasa steidzamo paziņojumu.
ĀRKĀRTAS PAZIŅOJUMS»>01:34:35,9 PĒC GR1N1ČAS LA 1 KA» >TRAUKSMF. TRAUKSME TRAUKSME>»RĪKOTIES NEKA VĒJOTIES> > > ĪPAŠA JA M A ĢENTA M DŽDSINGA M ĢUATAR A1RWAYS REISĀ NR 832 CZX>DXB»>SEVIŠĶI SLEPENI>»ATKĀRTOJU>»SEVIŠĶI SLEPENI>»PUNKTS
Sings ievēro protokolu. Izslēdz telefonu, pieceļas no savas vietas pie starpsienas salona vidū un iet uz tualeti. Viņam brīdi jāpagaida, līdz atveras durvis un no tualetes iznāk meitene. Viņš ieet kabīnē, aizver un aizslēdz durvis.
Aizņemts.
Viņš atkal pārvelk ar pirkstu telefonam, atver lietotni, ievada drošības kodu. Parādās glītas, tumšādainas, zaļacainas, austrumnieciskas meitenes fotogrāfija.