KALA MOZAMISAUKTA KALA MEZRA SAUKTA KĀRLA GEŠA SAUKTA REREKA DŽAINA VARHAZA SAUKTA PŪCE>» VECUMS APM 16-18 G»> 173-176 CM»>48-52 KG»> MATI MELNI ACIS ZAĻAS ĀDA BRŪNA»>PILSONĪBA NA VZINĀMA>>>IEKĀPUSI REISĀ NR 832 AR OMĀNAS PAS1> > >ATRAST UN AIZTURĒT> >> UZSKA TĪT PA R BRUŅOTU
UN ĀRKĀRTĪGI BĪSTAMU»> IZMANTOT JEBKURUS LĪ DZEKĻ US> > >A TKĀR TOJU> > > 1ZMA NTO T JEBKUR US LĪDZEKĻUS»>BIĻETĒ NORĀDĪTĀ VIETA 38F>»AAE LIDOSTAS VADĪBA BRĪDINĀ TA>» GATAVA AIZTURĒT PĒC IER»> PUNKTS
Sings nespēj tam ticēt.
Tieši tam viņš ir gatavots: šim, tagad.
Lielākā daļa aģentu visu savu darba mūžu tā arī nesaņem šādu ziņu. Smagākais pārkāpums, ar ko parasti jātiek galā gaisa satiksmes drošības aģentam, ir piedzēries pasažieris vai nikns ģimenes strīds, vai, sliktākajā gadījumā, trakais; kas izsaka nepamatotus draudus.
Taču šis ir pavisam cits gadījums.
Sings pārbauda ieroci standarta Glock 19. Tajā ir gumijas lodes. Makstī ir arī viena aptvere ar kaujas patronām. Viņš pārbauda elektrošoka ierīci. Uzlādēta. Viņš pārbauda roku dzelžus, kas noslēpti pa rokai.
Viņš ieskatās spogulī. Piepūš vaigus. Labi, viņš domā, ejam. Viņš atver durvis un atrod tuvāko lidojuma pavadoni. Viņi zina, kas viņš ir un kāpēc ir lidmašīnā. Sings izstāsta, ka grasās aizturēt kādu personu un tas jāpaziņo kapteinim. Lidojuma pavadone ir pieredzējusi. Tāpēc, lai nemodinātu aizdomas ne mērķī, kas varētu iet garām, ne citos pasažieros, stjuarte sāk gatavot Singam tasi kafijas un iedod paciņu cepumu. Viņš atver cepumus, ēd. Kad kafija ir gatava, viņa to pasniedz aģentam. Viņš dzer melnu kafiju.
Vīrietis atspiežas pret leti un izturas nepiespiesti. Stjuarte piezvana kapteinim un brīdina viņu. Viņa apzvana arī pārējos lidojuma pavadoņu darba iecirkņus. Sings saka: „Aizmugurējā kambīze,” un viņa brīdina tās personālu.
Stjuarte noliek klausuli. Aģents pabeidz dzert kafiju un iedod viņai krūzīti. Viņš pagriežas un pa eju soļo uz lidmašīnas pakaļgalu. Uzlicis vienu roku uz elektrošoka ierīces, otru uz roku dzelžiem. Pistole ir viegli aizsniedzama.
EILINA KOPA
Beluiso ezers, Lombardija, Itālijas Alpi, 1549 m virs jūras līmeņa
vEilina liek vienu kāju priekšā otrai. Itālijas Alpi slejas ap viņu kā paši dievi, ar baltiem matu cekuliem tie tiecas pretī debesīm.
Viņa kāpj augstāk, augstāk, augstāk, ātri, veikli. Viņa svīst, smagi elso, kājas deg.
Kājās ir tūristu zābaki, līdzi mugursoma, pār plecu pārmests košs virves ritulis, vienā rokā spieķis. Pie alpīnisma iekāres pieāķēts pilns atsaišu un karabīņu, ieliktņu un frendu komplekts. Zilā CamelBak dzeršanas sistēmas caurulīte kā čūska izvijas pār mugursomas pleca lenci.
Ja kāds viņu redzētu, noturētu par ļoti jaunu alpīnisti. Asu izjūtu meklētāju. Meiteni, kas dara, ko grib, nerēķinoties ar citiem.
Un faktiski viss ir taisnība.
Tikai tuvumā nav neviena, kas varētu Eilinu redzēt. Turklāt viņa ir sagatavojusies daudz nopietnāk, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Viņai līdzi ir munīcija, tēmēklis un snaipera šautene, kas spēj nonāvēt no divu jūdžu attāluma. Mugursoma sver 130 mārciņu, tikpat, cik viņa pati. Viņai tas ir tīrais nieks. Viņa ir trenējusies ar lielāku svaru stāvākā slīpumā. Viņa nav tikai parasta alpīniste: viņa ir slepkava, trāpīga snaipere, pacietīgs sātans ar jutīgu rādītājpirkstu.
Bet Eilina ir arī apjukusi.
Noraizējusies.
Dusmīga.
Pēc visa, ko viņa bija uzzinājusi par tēvu, savu dzīvi un dzimtas vēsturi, bija patīkami palikt vienai, svaigā gaisā, izaicināt sevi fiziski. Kaut brīdi aizmirst īso ciemošanos mājās Kvīnsā.
Eilina laužas pa meža taku no Beluiso ezera līdz 1835 metru augstumam, kurp ved vectēva koordinātas. Uz vietu, kur nomira viņas tēvs.
Nē. Kur viņu nogalināja.
Viņa mēģina iztēloties Deklanu, kurš rāpās šajā pašā kalnā, cieši turēdams rokās zīdainīti Eilinu. Viņš atkāpjas no Beigu spēles. Dodas kaut ko meklēt, kaut ko, kas, viņaprāt, varētu mainīt viņu, mainīt Beigu spēli, mainīt pasauli. Viņa cenšas to iztēloties, bet nespēj. Viņa nav redzējusi nevienu tēva fotogrāfiju. Viņai tēvs ir tikai vārds un kapakmens.
Eilina nezina, ko atradīs, ja vispār kaut ko. Tomēr zina, ka netālā ieleja ir slavena ar mazu aizvēsturisku alu kopu. Alās ir zīmējumi. Ļoti seni zīmējumi, kuros attēlotas visādas dīvainas lielas. Šo attēlu jēga un nozīme ir bezgalīgu strīdu temats. Vieni domā, ka tie ir kosmosa kuģi, citi ka dievi, vēl citi ka tie ir tikai cilvēki. Skaidri nezina neviens. Tāpat kā tik daudz ko citu pasaulē.
Neviens nezina.
Mums nav jāzina. Eilina atceras vārdus, ko tik bieži skandināja opaps. Viss, vienmēr, viņa atminas keplera 22b vārdus.
Tas ir tik mulsinoši.
Eilina mēģina izslēgt prātu.
Nespēj.
Viņa iedomājas, ka visas pasaules liktenis ir atkarīgs no bariņa pusaudžu, kuri visi ir nāvīgi un visi grib viņu nogalināt.
Augšā, augšā, viņa turpina ceļu. Alpi ir satriecoši skaisti. Eilinai allaž paticis uzturēties brīvā dabā. Vienu no labākajām nedēļām mūžā viņa pavadīja Ņujorkas štatā, ložņājot pa Vestpointas mežiem kara akadēmijas manevru laikā. Viņa darbojās uz savu roku, bez atļaujas, nevienam nezinot. Tolaik viņai bija 15 gadu. Viņa bija jaunāka par visiem kadetiem. Mazāka un fiziski vājāka, bet gudrāka un ātrāka.
Viņa sagūstīja divus kadetus no pretējām pusēm un trīs dienas noturēja atsevišķās nometnēs. Viņas metodes bija tik neparastas un dīvainas mednieku slazdi, no vīnstīgām un sprunguļiem izveidotas saites,
psihotropo sēņu tinktūras ka abi kadeti viņu noturēja par dēmonu vai sen pazudušo Hudzonas ielejas mežoni. Eilina atbrīvoja abus kadetus, taču turpināja sekot viņu gaitām. Viens sajuka prātā un pēc gada pakārās. Otrs pabeidza apmācību un pašlaik dienē Kabulā.
Viņa bieži domā par pirmo kadetu, par vājprātu, kuru viņa tam izraisīja. Viņa ar to nelepojas, taču kaut kas šajā apstāklī, fakts, ka viņa par to bija atbildīga, rada apbrīnu. Viņas spēks, kontrole, spēja tā rotaļāties ar cilvēka dzīvību. Eilina prāto, vai to pašu keplcrs 22b un viņa brāļi jūt pret cilvēci. Un tēvs, vai viņš bija līdzīgs tam kadetam? Vai domas par Beigu spēli aptumšoja viņa prātu?
Eilina apstājas blakus augstai priedei. Priekšā slejas robains pelēku klinšu mūris. No augšas plūst auksts gaiss, taču viņas āda ir sakarsusi, mitra un slidena. Viņa iedzer no caurulītes uz pleca un cieši skatās uz tumšo plaisu, kas sadala klinti. Meitene izņem GPS ierīci un pārbauda koordinātas. Viņa noņem alpīnisma iekāri un ļauj mugursomai noslīdēt zemē. No somas gurnu jostas tīkliņkabatas viņa izķeksē galvai piestiprināmu lukturīti. No augšstilbam piesprādzētās maksts izvelk mednieka dunci. Viņa skatās uz plaisu, kas, ja taisnība viņai un opapam, ved alā. Viņa dodas pretī tumsai un, sasniegusi ieeju, sper soli iekšā.
Zeme ir 4 540 000 000 gadu veca. Sugu izmiršana notiek periodiski. Uzskata, ka mūsdienās izmirst 15 000 līdz 30 000 sugu gadā, tātad nākamo 100 gadu laikā pazudīs 15 līdz 20 procenti sugu. Krīta-terciāra masveida izmiršanas laikā izzuda līdz pat 75 procentiem sugu. Permastriasa masveida izmiršanas laikā gāja bojā līdz pat 96 procentiem sugu.
Kāds piesit Kalai pie pleca. Viņa atbīda no acīm debeszilo galvas lakatu un atver acis. Cilvēks, kurš sēž blakus un biksta viņas plecu, nav tas pats, kuram līdzās viņa iemiga. Vieta pie ejas blakus jaunajam vīrietim ir tukša.