Derja no konditorejas izstrādājumu veikala sudrabotās kastes izņēma nākamo baklavas devu. Robs prātoja, vai nenomirs no pārēšanas. Francis tobrīd žestikulēdams sarunājās ar saviem padotajiem.
-Ja tā nav apbedīšanas svētnīca vai komplekss, kas tad tā ir? Cilvēku apmetnes tur nav, ari no domestikācijas ne miņas. Tātad tas ir templis, par to mēs esam vienisprātis. Bet - kads templis? Noteikti tas ir templis senčiem, mirušajiem medniekiem. Ne?
Pārējie divi eksperti paraustīja plecus.
- Un tās nišas, - Francis turpināja. - Kam tās domātas, ja ne kauliem?
- Fs piekritu Francim, - pienākusi sacīja Kristīne. - Domāju, ka mednieku mirstīgās atliekas tika nogādātas uz Gebekli, kur notika ekskarnācija…
Robs atraugājās, taču ļoti pieklājīgi.
-Piedodiet. Ekskarnācija?
- Kauli tika atbrīvoti no miesas, - Francis paskaidroja. - Zoro- astrieši joprojām tā dara. Daži uzskata, ka zoroastrisms nācis no šejienes.
- No šī reģiona nākušas praktiski visas reliģijas, - bilda Kristīne. - Ekskarnācija ir apbedīšanas process, kura laikā mirstīgās atliekas tiek nogādātas īpašā vietā un atstātas zvēru vai plēsīgu putnu ziņā. Kā jau Francis teica, šādi rituāli joprojām novērojami zoroastriešu reliģiskajās grupās, Indijā. Viņi tās sauc par debesu bērēm - līķi tiek atstāti debesu dieviem. Patiesība daudzās agrīnās Mezopotamijas reliģijās pielūgti dievi, kas attēloti kā klijāni un ērgļi. Kā asiriešu dēmons, ko redzējām muzejā.
- Ļoti higiēniska apbedīšanas forma. Ekskarnācija. - To sacīja Ivans, jaunākais eksperts un paleobotāniķis.
Francis mundri palocīja galvu un teica:
- Lai vai kā… Kas zina, varbūt kauli vēlāk pārvietoti. Vai nonākuši citā vietā, kad pati Gebekli tika aprakta. Tādejādi varētu izskaidrot skeletu trūkumu vietā, kur patlaban rokam.
- Ko jus ar to gribat teikt? - Robs jutās samulsis. - Gebeklitepe tika aprakta?
Nolicis tukšo šķīvi uz spodrinātās parketa grīdas, Francis pacēla galvu. Seja vīdēja apmierināts smaids - it kā viņš tikko būtu uzzinājis kādu satriecošu tenku.
- Tā, mans draugs, ir pati lielākā mīkla! Un ta nav pieminēta rakstā, kuru jūs lasījāt!
Kristīne iesmējās.
-jums būs ekskluzīvs materiāls, Rob!
- Apmēram astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras… - Francis uz mirkli apklusa, lai panāktu lielāku iespaidu. - …visa Gebeklitepe tika aprakta. Apglabāta. Pilnība pārklāta ar zemi.
- Ka… jus to zināt?
-Šie pauguri ir mākslīgi radīti. Zemes slāņi nav nākuši klat pamazām. Viss tempļa komplekss astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras apzināti paslēpts zem augsnes tonnām.
- Oho! Satriecoši.
- Vēl interesantākas ir aplēses, cik daudz darbaspēka tas prasījis. Un apziņa, cik bezjēdzīgs bijis šis pasākums.
-Jo…
- Padomājiet, cik daudz pūļu vajadzējis, lai šādu templi izbūvētu! Uzslietu Gebekli akmens apļus, iekaltu tajos attēlus, frizēs un skulptūras. Tas prasījis gadu desmitus, varbūt pat simtus. Un noticis laikā, kad cilvēka mūžs nebija ilgāks par divdesmit gadiem. - Francis noslaucīja lūpas salvetē. - Mēs iztēlojamies, ka tempļa būves laikā mednieki un vācēji dzīvojuši netālu, ādām klātās teltīs. Pamazām iztērējot vietējos pārtikas krājumus. Paaudze pēc paaudzes. Turklāt bez keramikas, zemkopības, darbarīkiem, tikai ar kramu…
- Varbūt, - sacīja Kristīne, nostājusies tuvāk, - esam jau nogurdinājuši Robu?
Žurnālists pacēla roku.
- Nē, tas nebūt nav garlaicīgi. Patiešam! - Viņš runāja no sirds. - Lūdzu, Franci, turpiniet!
- ]nwohl. Kā redzat, mēs esam sadūrušies ar mīklu, neizprotamu, sarežģītu miklu. Ja šiem pirmatnējiem cilvēkiem bija vajadzīgi gadu simti, lai uzceltu templi, svētnīcu mirušajiem, apbedīšanas kompleksu, kāda velna pēc to divus tūkstošus gadu vēlāk apklāja ar zemi? Šī zemes pārvietošana noteikti bija tikpat smaga kā Gebekli būve. Vai ne?
- Jā. Tad kādēļ viņi to darīja?
Francis ar abām rokām uzsita sev pa augšstilbiem.
- Lūk! Mēs to nezinām! Neviens to nezina. Mēs to apstiprinājām tikai šomēnes, tādēļ vēl nav bijis laika visu rūpīgi apsvērt. - Viņš plati pasmaidīja. - Fantastiski, vai ne?
Derja piedāvāja Robam vēl vienu pudeli Efesas alus. To paņēmis, viņš pateicās Franča sievai. Viņam patika šis vakars. Viņš nekad nebija domājis, ka arheoloģija var but tik aizraujoša un noslēpumaina. Robs aizdomājās par aprakta tempļa mīklu, vēroja Kristīni, kas sarunājās ar kolēģiem dzīvojamās istabas otrā galā, un pēkšņi viņu pārņēma smieklīgs greizsirdības velniņš, kuru viņš tūdaļ apslāpēja.
"Esmu šeit ieradies, lai rakstītu, nevis patētiski un muļķīgi iemīlētos." Un raksts acīmredzot būs daudz aizraujošāks, nekā sākuma licies. Senākais templis pasaulē. Atrasts netālu no vecākās pilsētas pasaulē. To būvējuši cilvēki laikā, kad vēl nebija izgudrots ritenis; akmens laikmeta cilvēki, kas apveltīti ar dižu meistarību…
'Tad vēl bija tā neolīta katedrāle, kurdu Karnaka, turku Stoun- hendža…" Robs iztēlojās savu rakstu, kurš rindkopu pēc rindkopas tapa prātā. "Pēc tam viss templis apzināti aprakts zem seno smilšu tonnām, paslēpts uz visiem laikiem gluži kā šaušalīgs noslēpums. Un neviens nezina, kādēļ tas noticis."
Viņš pacēla galvu. Izrādījās, ka žurnālista sapņiem viņš ļāvies aptuveni desmit minūtes. Bija iegrimis darbā. Viņam patika šī profesija. Viņš bija laimīgs cilvēks.
Vakars tuvojās kulminācijai. Kāds sadabūja vecu ģitāru, un visi nodziedāja vairākas dziesmas. Pēc tam vēl pēdējo reizi tika salieta rakija; tad vēl pēdējo reizi… Robs saprata, ka ir par daudz iedzēris. Lai nebutu jākrīt kaunā, aizmiegot Franča dzīvojamā istabā uz koka grīdas, viņš nolēma doties mājup, tādēļ piegāja pie loga, ieelpoja svaigu gaisu un gatavojās atvadām.
Ielas jau bija kļuvušas klusākās. Parasti Šanliurfa pie miera devās vēlu naktī, jo ļaudis gulēja karstajās pēcpusdienas stundās. Pulkstenis rādīja gandrīz divus nakti, bet pat Šanliurfa valdija miers. Troksni radīja tikai trīs vīri, kuri stāvēja zem Franča Breitnera nama elegantajiem logiem un dziedāja savādu dziesmu, kas drīzāk atgādināja klusu skandēšanu. Vel dīvaināk šķita tas, ka sev priekšā viņi bija nolikuši nelielu steķu galdiņu ar trim mirgojošām svecēm.
Apmēram pusminūti Robs vēroja virus un sveču liesmas. Tad viņš pagriezās un dzīvojamās istabas tālākajā stūrī ieraudzīja Kristīni, kura sarunājās ar Derju. Robs ar mājienu aicināja arheologi pie sevis.
Kristīne izliecās āra pa logu un paskatījās uz trim vīriem, taču neko neteica.
- Skaista, vai ne? - Robs klusi sacīja. - Himna vai reliģiska dziesma?
Taču tad viņš ieraudzīja Kristīnes seju - tā bija bāla un saspringta.
Sieviete šķita parbijusies.
Devītā nodala
Robs atvadījās, un Kristīne devās viņam līdzi.
Vīri zem logiem jau bija nopūtusi sveces, nojaukuši galdiņu un grasījas doties prom. Viens no viņiem atskatījās uz Kristīni - izteiksme viņa seja bija neizdibināma.
"Varbūt," Robs domāja, "ielu apgaismojuma trūkuma deļ ir grūti saprast, kas vīram prātā." Tālumā vientuļi ierējās suns. Mēness spīdēja augstu virs tuvējā minareta. Robs saoda riebīgu notekūdeņu smārdu.