Выбрать главу

-    Menas salas bezastainie kaķi. Jā.

Jaunais Boidžērs palūkojās ārā pa telts durvīm uz lielo, balto ēku.

-    Kādēļ mūsu bandīti uzstājušies arī šeit?

-    Dievs viens zina. Un kāpēc tas pats simbols? - Foristers iemalkoja kafiju. - Ko vēl mēs zinām par šo upuri? Ar kriminālis­tu runāji?

-Jahtu dizainers. Strādāja augšstāvā.

-   Svētdienā?

Boidžērs palocīja galvu.

-   Jā. Parasti brīvdienās šeit neviena nav. Bet viņš strādājis svēt­dienā.

-Tātad viņam gluži vienkārši nepaveicās?

Atglaudis blondos matus no gaišzilajām acīm, Boidžērs sacīja:

-   Tāpat ka tam vīram Kreivenstrītā. Arī šis varbūt izdzirdēja troksni.

-   Tad nonāca lejā, un musu mīļie slepkavnieki nolēma šo no­vākt, bet galvu nostiprināt zemē ka kroketa vārtiņus. Un puisis nomira.

-    Nelāgi.

-    Kā ar novērošanas kamerām?

-    Nekā. - Boidžērs paraustīja plecus. - Es noskaidroju, ka vi­sas kameras bijušas izslēgtas.

-   Protams. Tāpat likvidēti visi pirkstu un apavu nospiedumi. Tie puiši ir traki, taču nav muļķi. Gluži preteji.

Izejot no telts un sīkajā lietutiņa mirkšķinot acis, Foristers pa­lūkojās uz māju. Ēka bija žilbinoši balta. Nesen krāsotā. Vietējiem jurniekiem labi redzams objekts. Izvietota augstu virs mola un os­tas, balta, pilij līdzīga celtne. Detektīvs nopētīja cietokšņa mūra izrobojumus un uz augšu bīdāmos logus, mēģinot saprast, kas saista astoņpadsmitā gadsimta namu Londonā ar astoņpadsmi­tā gadsimta namu Menas salā. Un pēkšņi viņu pārņēma atjaus- ma. Kaut kas šajā ēkā bija nepareizs. Tā nemaz nebija tik sena. Foristeram bija pietiekamas zināšanas arhitektūrā, lai saprastu, ka ķieģeļu mūrējums ir pārāk kārtīgs, logi gandrīz jauni - ielikti ne vairāk ka pirms desmit vai divdesmit gadiem. Šī ēka bija da­žādu stilu apvienojums, turklāt ne sevišķi veiksmīgs. Viņš no­sprieda, ka slepkavām tas bijis zināms. Mūsdienās rekonstruētas ēkas modernais interjers nebija aiztikts, savukārt dārzs pamatīgi izrakņāts. Acīmredzot nelieši atkal kaut ko meklējuši, taču šoreiz ārā, nevis mājā. Droši vien zinājuši, kur meklēt un kur noteikti nevajag meklet.

Acīmredzot viņiem zināms pietiekami daudz.

Lai pasargātos no dzestrā lietus, Foristers saslēja apkakli.

četrpadsmitā nodala

9

Kad viņi iekapa Kristīnes Land Rover automašīnā, jau krēsloja. Sastrēgumstundas laiks. Pēc pārsimt metriem viņi bija spiesti ap­stāties pilnībā, lespruduši starp daudzām citām mašīnām.

Kristīne atslīga sedeklī un nopūtās, ieslēdza radio un tūdaļ at­kal izslēdza. Tad viņa palūkojās uz Robu.

-   Pastāsti man par Robertu Latrelu!

-   Ko, piemēram?

-    Par darbu. Dzīvi. Saproti…

-   Tas nav nekas interesants.

-   Tomēr pamēģini!

Viņš pārstāstīja Kristīnei pēdējās desmitgades notikumus. Par precībām ar Sēliju un meitiņas piedzimšanu; par sievas sānsoli; par neizbēgamo šķiršanos.

Arheoloģe klausījās ļoti uzmanīgi.

-   Vai tu joprojām dusmojies?

-    Nē. Arī pats esmu par to atbildīgs. Redzi, daļēji tā bija arī mana vaina. Es vienmēr biju prom no mājas. Viņa jutās vientuļa… Un es viņu zināmā mērā joprojām apbrīnoju…

-   Kā, lūdzu?

-   Es apbrīnoju Sēliju, - Robs paskaidroja. - Viņa apgūst advo- kata profesiju. Tam vajadzīga uzņēmība. Un smadzenes. Nevar teikt, ka es viņu ienistu… - Viņš paraustīja plecus. - Taču mēs… esam pārāk atšķirīgi. Un apprecējāmies pārāk jauni.

Palocījusi galvu, Kristīne apjautajās par Roba ģimeni Ameri­kā. Viņš īsumā izstāstīja par savām īru un skotu saknēm, senču aizceļošanu uz jutas štatu tūkstoš astoņsimt astoņdesmitajā ga­da un mormonismu.

Beidzot Land Rover varēja braukt uz priekšu. Robs paraudzī­jās uz Kristīni.

-    Un kur ir tavas saknes?

Satiksmes straume pamazām kļuva arvien brīvāka. Kristīne no­spieda pedāli un palielināja automašīnas ātrumu.

-   Esmu ebreju izcelsmes francūziete.

To Robs bija nojautis pec šīs sievietes uzvārda - Majēra.

-   Puse manas ģimenes gāja bojā holokaustā, taču Francijas eb­rejiem kara laika klajās salīdzinoši labi.

-   Pastāsti par saviem vecākiem!

Izrādījās, ka viņas māte bijusi augstskolas pasniedzēja Parī­zē, bet tēvs skaņojis klavieres. Viņš miris pirms piecpadsmit ga­diem.

-   Patiesība, - Kristīne piebilda, - nedomāju, ka viņš pārāk aiz­rāvās ar klavieru skaņošanu. Lielākoties viņš sēdēja mūsu Parī­zes dzīvokli. Un strīdējās.

-   Izklausās, ka viņš bijis ļoti līdzīgs manam tēvam. Un manē­jais bija īsts nelietis.

Kristīne palūkojās uz Robu. Viņai aiz muguras automašīnas logā bija redzamas debesis - violeti safīrzilā krāsā. Dievišķs tuk­sneša krēslas stundas skats. Viņi jau bija izbraukuši no Šanliur- fas.

-   Tu teici, ka tavs tēvs bijis mormonis?

-Jā.

-    Reiz es biju Soltleiksitijā.

-    Ak tā?

-   Tolaik es strādāju Teotivakanā Meksika. Un brīvdienās de­vos uz Statiem.

Robs iesmējās.

-   Soltleiksitijā?

-   Jūtas štatā. - Kristīne pasmaidīja. - Tu taču saproti. Kanjon- lendsā. Nacionālajā Arku parkā.

-   Jā. - Robs palocīja galvu. - Tas jau skan loģiskāk.

-    Skaistas ainavas. Bet mums vajadzēja lidot ar pārsēšanos Soltleiksitijā…

-Garlaicīgākā pilsēta visa Amerikā!

Land Rover automašīnu apdzina armijas smagais auto ar tur­ku karavīriem kravas nodalījumā. Ieraudzījis Kristīni, viens no ka­ravīriem pavēcināja roku un plati pasmaidīja, taču viņa par šā­diem uzmanības apliecinājumiem nelikās ne zinis.

-   Ar Ņujorku nevar salīdzināt, taču man patika.

Robs aizdomājās par Jutu un Soltleiksitiju. Vienīgās atmiņas bija par drūmām svētdienām un gājieniem uz milzīgu mormoņu katedrāli. Uz Tabernākulu.

-   Savādi, - Kristīne turpināja, - taču ļaudis smejas par mor­moņiem. Bet…

-Jā?

-   Soltleiksitijā ir vienīgā lielā Amerikas pilsēta, kur es jutos ab­solūti droša. Varēju piecos no rīta staigāt pa ielu, un neviens pat negrasījās man uzbrukt. Mormoņi neuzbruk cilvēkiem. Man tas patīk.

-Taču viņi ēd šausmu lietas… un valkā poliestera bikses.

-Jā, jā. Un dažās Jūtas štata pilsētās nevar nopirkt kafiju. Tas esot sātana dzēriens. - Kristīne klusi pasmaidīja. Pa atvērto auto­mašīnas logu ieplūda siltais tuksneša gaiss. - Taču es runāju no­pietni. Mormoņi ir jauki cilvēki. Draudzīgi. Tādus viņus padara reliģija. Kādēļ ateisti vīpsnā par ticīgajiem, ja ticība padara cilvē­kus sirsnīgākus?

-   Tu esi ticīgā, vai ne?

-Jā.

-   Es neesmu.

-   Tā jau man likās.

Abi sāka smieties.

Robs atslīga sēdekli un vērās horizontā. Viņi brauca garām be­tona būdai, ko viņš bija redzējis jau agrāk. Ta bija nolīmēta ar tur­ku politiķu afišām.

-    Vai esam jau nonākuši līdz pagriezienam?

-Jā, tūdaļ būsim.

Tuvojoties krustojumam, Kristīne nospieda gāzes pedāli. Robs apcerēja Kristīnes ticību - viņa bija teikusi, ka apmeklē Romas ka­toļu baznīcu. Robu tas mulsināja. Viņu joprojām mulsināja dau­dzas ar Kristīni Majeru saistītas lietas, piemēram, mīlestība pret Šanliurfu - par spīti vietējo patriarhālajai attieksmei pret sievie­tēm.

Land Rover nogriezās no asfaltētā ceļa. Tagad viņi absolūtā tumsā kratījās pa grumbuļaino ceļu. Automašīnas starmešu gais­mā bija saskatāmi atsevišķi krūmāji un kailas klintis. Kada stei­dzīga gazele. Ciematiņš, ko izgaismo atstatu izvietotas laternas. Tumsā Robs saskatīja ari minareta apveidu. Tik tikko bija uzlēcis mēness.