- Piemēram?
- Volija tēvs bija Ričards Čepels Volijs. īri viņu sauca par Kapelu dedzinātāju Voliju.
-Jo…
- Viņš bija Īrijas angļu aristokrātijas pārstāvis. Protestants. Un mēdza dedzināt Īrijas katoļu baznīcas. Ar visiem dievlūdzējiem.
-Jautā, un tev taps atbildēts.
- Hm, jā. - Hārnabijs plati pasmaidīja. - Un šis Kapelu dedzinātājs bija Īrijas Elles uguņu kluba biedrs. Tā bija īstu huligānu banda pat pēc tā laika standartiem.
- Labi. Bet kā palika ar viņa dēlu Jeruzalemes Voliju?
Harnabijs sadrūma. Zālē bija iestājies tāds klusums, ka Foristers varēja saklausīt lietus bungošanu pa rūtīm.
- Toms Volijs bija karaļa Džordža laikmeta uzdzīvotājs. Tikpat brutāls un nežēlīgs kā tēvs. Bet tad kaut kas notika. Viņš atgriezās Īrija no ilga ceļojuma uz Jeruzalemi. Tādēļ jau viņu arī iesauca par Jeruzalemes Voliju. Pēc pārrašanās mājās viņš šķita pilnīgi mainījies. Salauzts.
Foristers sarauca pieri.
- Kā to saprast?
- Mums zināms tikai tas, ka no ceļojuma Jeruzalemes Volijs atgriezās ka pilnīgi cits cilvēks un uzbūvēja savādo Svētās Annas fortu. Viņš uzrakstīja memuārus, kuros lasāms pārsteidzoši daudz nožēlas. Un tad viņš nomira, atstādams mantojumā pili un neskaitāmus parādus. Kas par apburošu dzīvi! Absolūti apburoša! - Hārnabijs uz mirkli apklusa. - Piedodiet, Foristera kungs, es laikam par daudz runāju. Dažkart es aizraujos. Vietēja folklora ir mana kaislība. Es vadu radioraidījumu par šī novada vēsturi.
- Nevajag atvainoties. Tas ir ļoti interesanti. Man ir vēl kāds jautājums. Vai no senās ēkas kaut kas ir palicis?
- Nav. Tik tiešām nav. Viss tika sagrauts. - Hārnabijs nopūtās. - Tie taču bija septiņdesmitie gadi! Viņi būtu nogrāvuši arī Svētā Pāvila katedrāli, ja vien saņemtu atļauju. Tiešām. Kads kauns! Ja ēka būtu saglabājusies kaut dažus gadus ilgāk, to iekonservētu.
- Tātad nekas nav palicis?
- Nē. Lai gan… - Hārnabija seja satumsa. - Kaut kas tomēr…
-Kas?
- Bieži esmu prātojis… Ir kāda leģenda. Visnotaļ savāda. - Hārnabijs paņēma savu maisiņu. - Es jums parādīšu.
Kungs gāzelēdamies devās uz durvju pusi, un Foristers sekoja viņam dārzā. Brāzmainajā, aukstajā vējā un smalkaja lietū. Pa kreisi pie policijas telts Foristers ieraudzīja Boidžēru. Garām kopā ar savu komandu gāja CNN žurnāliste. Foristers norādīja uz Endželu Dārvilu un ar lūpu kustībām atdarināja vārdus: "Aprunājies un noskaidro, ko viņa zina." Boidžērs pamāja ar galvu.
Hārnabijs smagiem soļiem devās pāri salijušajai pļavai, kas atradās pilij līdzīgā nama priekšā. Vietā, kur sākās dzīvžogi un sienas, virs notupās, it kā grasītos nodoties dārza darbiem.
- Redzat?
Foristers nometās līdzās un nopētīja miklo, tumšo augsni.
Radiožurnālists pasmaidīja.
- Vai saprotat? Šeit augsne ir tumšāka nekā tur.
Tiesa. Šķita, ka augsne mazliet maina krasu. Pie pils ta bija kūdraināka un tumšāka nekā tālāk no ēkas.
- Nesaprotu. Ko tas nozimē?
- Tā ir īru zeme, - atbildēja Hārnabijs, šūpodams galvu.
- Kā, lūdzu?
- Augsne. Tā nav no šejienes. Iespējams, tā ir no Īrijas.
Detektīvs samirkšķināja acis. Lietus bija pieņēmies spēkā, taču viņš par to nelikās ne zinis. Prātā arvien straujāk virmoja dažādi apsvērumi par izmeklējamo lietu.
- Lūdzu, stāstiet!
- Volijs bija impulsīvs cilvēks. Reiz viņš saderēja, ka pa otrā stāva logu uzlēks zirgam mugurā un paliks dzīvs. Tā ari notika, bet zirgs gāja bojā. - Hārnabijs iesmejās. - Lai nu paliek. Leģenda vēsta, ka neilgi pirms pārcelšanās uz Menas salu viņš iemīlējies īrietē. Un sastapies ar problēmu.
- Kādu?
- Līgavas laulību līgumā bija minēts, ka viņa drīkst dzīvot tikai uz īru zemes. Bija tūkstoš septiņsimt astoņdesmit sestais gads, un Volijs tikko bija iegādājies šo namu. Viņš cieši apņēmās vest sievu uz šejieni, pat par spiti līgumam. - Harnabijam mirdzēja acis.
Foristers iegrima domās.
-Jus gribat teikt, ka viņš pārveda uz šejieni tonnām īru zemes? Lai sieva varētu dzīvot uz īru zemes?
- Tieši tā. Viņš atveda uz Menas salu kuģa kravu ar augsni un tādējādi izpildīja savu solījumu. Vismaz tā stāsta…
- Tātad nams būvēts uz īru zemes, - sacīja Foristers, pieskar- damies ar plaukstu miklajai, tumšajai augsnei, kas lietū bija kļuvusi gluži melna. - Un tagad ši augsne ir te?
- Ļoti iespējams.
Celdamies kājās, Foristers sāka prātot, vai slepkavas zinājuši fto savādo leģendu. Droši vien zinājuši, jo namu likuši mierā un taisna ceļā devušies meklēt vienīgo autentisko "Volija untuma" palieku. Zemi, uz kuras tas celts.
Detektīvs vēlējās uzdot vēl vienu jautājumu.
- Labi, Hārnabija kungs, no kurienes šī augsne nākusi?
- Droši to nezina neviens. Taču… - Žurnālists noņēma brilles, lai noslaucītu stikliņus. - Taču… savulaik es izstrādāju teoriju, ka tā nākusi no Monpeljē nama.
- Kas tas tāds?
- irijas Elles uguņu kluba galvenā mītne, - mirkšķinādams acis, atbildēja Hārnabijs.
Septiņpadsmitā nodala
Robs ar Kristīni nonāca viņas dzīvojamā rajonā un spēji apturēja automašīnu uz tuvējā ielu stūra. Kāpjot ārā no mašīnas, Robs palūkojās uz visām pusēm. Ielas galā bija mošeja ar slaidiem un augstiem minaretiem, ko apgaismoja bāli zaļi prožektori. Tālumā līdzās milzigam, melnam BM VV strīdējās divi ūsaini viri uzvalkos. Abi veikli uzmeta skatienu Robam un Kristīnei un atkal iegrima savā niknajā sarunā.
Kristine gāja Robam pa priekšu putekļainā moderna dzīvojamā nama gaiteni. Lifts bija aizņemts vai nedarbojās, tādēļ viņi trīs kāpņu posmus pieveica kājām. Dzīvoklis bija liels, plašs un patīkams, turklāt tikpat ka nemēbelēts. Grāmatas kārtīgās kaudzēs bija sakrautas uz pulētās koka grīdas vai ari sarindotas plauktos pie sienas. Vienā dzīvojamās istabas pusē atradās liels metala rakstāmgalds un ādas dīvāns. Pretējā stūrī bija redzams pīts krēsls.
- Man nepatīk krami, - Kristīne paskaidroja. - Māja ir vieta dzīvošanai.
- Lekorbizje.
Pamājusi ar galvu, Kristīne pasmaidīja. Ari Robs atplauka smaidā. Viņam patika dzīvoklis. Tas līdzinājās… Kristīnei. Vienkāršs, intelektuāls, elegants. Robs nopētīja lielo fotogrāfiju pie sienas - taja attēlots kāds savāds, drupu ieskauts tornis no oranži zeltainiem ķieģeļiem, bet fona vidēja tuksnesis.
Abi apsēdās līdzās uz dīvāna, Kristīne paņēma rokās piezīmju bloknotu. Tā kā viņa atkal saka šķirstīt Breitnera apkricelētās lapas, Robs bija spiests pajautāt:
- Tātad, kas ir viengraudkvieši?
Taču Kristīne neklausījās un, pietuvinājusi bloknotu acīm, murmināja:
- Karte… Cipari… šeit un šeit… Orra Kt'Iler… Varbūt…
Atbildi Robs tā arī nesagaidīja. Istabā jautās vēja pūsma - logi uz ielu bija vaļa. Bija dzirdamas balsis. Viņš piegāja pie loga un paraudzījās lejup.
Ūsaiņi slaistījās vairs ne tālumā, bet zem Kristīnes nama logiem. Honda motociklu veikala durvīs pretējā ielas pusē stāvēja kāds vīrietis tumšā siltā vējjakā. Kad Robs izliecās pa logu, ūsaiņi pacēla galvas un klusēdami vērās viņā. Gluži vienkārši skatījās. "Ar ko tas varētu draudēt?" Tad Robs nosprieda, ka ir ļāvies paranojai. "Nevar taču būt, ka visa Šanliurfa seko mums; šie vīri ir tikai… vīri. Tā ir tikai sagadīšanās." Viņš aizgriezās no loga un paskatījās istabā.