- Tas bija liels, četrreiz četri. Gatavais gaisa bende.
Heidens pārliecās pāri virtuves galdam.
- Kur tieši?
- Uz ceļa manas saimniecības galā. Balladūla.
- Zinu, - sarunā iejaucās Hārnabijs.
- Protams, šad un tad šeit parādās tūristi. Pludmale ir tepa- tās. Taču šie puiši bija citādi… - Speldings sašūpoja savu tējas krūzi un uzsmaidīja Heidenam. - Pieci jaunekļi. Telekoma kombinezonos.
- Kā, lūdzu? - pārjautāja Boidžērs.
Speldings pievērsās Foristera padotajam.
- Viņiem visiem mugurā bija lieli zaļi kombinezoni ar "Menas salas telekoma" zīmotnēm. Tā ir mobilo telefonu kompānija.
Iztaujāšanu pārņēma Foristers.
- Un ko viņi darija?
-Tikai klaiņoja pa maniem laukiem. Un man tas šķita savādi. Ļoti savādi. Jā. - Speldings iemalkoja tēju. - Kaut vai tādēļ, ka šeit nav torņu un uztveršanas zonas. Pilnīgs klusums! Tādēļ es sāku prātot, ko tie puiši te dara. Turklāt viņi bija tik jauni! Jau tumsa un bija vēss, tādēļ tie noteikti nebija sērfotāji.
- Vai jūs aprunājāties ar viņiem?
Zemnieks tikko jaušami pietvīka.
- Jau grasījos. Viņi taču klīda pa manu saimniecību! Es gāju klāt, bet tad viņi uz mani tā paskatījās…
- Kā tieši?
- Draudīgi. Ta… - Pietvīkums kļuva vēl tumšāks. - Riebīgi. Nikni. Tādēļ nolēmu, ka labāk turēties pa gabalu. Piekritu, mazliet gļēvulīgi. Tad es ziņās noskatījos jūsu preses konferenci un iedomājos…
Policijas prefekta vietnieks Heidens izdzēra atlikušo tēju un palūkojās vispirms uz Foristeru, tad uz Speldingu.
Nākamās pusstundas laikā viņi uzzināja visu, ko Gerijs Speldings varēja pastāstīt. Viņš sīki raksturoja svešos vīrus - visi bija gari un jauni. Mašīna - melna Toyota Landcruiser; numuru Speldings nevarēja atcerēties. Taču tas bija vismaz, kaut kāds pavediens, sīka spraudziņa. Foristers juta, ka šie varētu būt meklējamie puiši. Izlikšanās par telekomunikāciju meistariem bija labs aizsegs. Sakaru torņi bija it visur; visiem bija vajadzīgs mobilā tīkla pārklājums divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļa. Var strādāt līdz vēlai naktij, neradot nekādas aizdomas.
- Mums te nav tīkla.
Banda bija ieradusies apvidū, kur nav mobilo sakaru uztveršanas zonas. Kādēļ? Vai tā būtu viņu pirmā kļūda? Foristers sajuta pirmo cerību stariņu. Šajā darbā veiksmei bija liela nozīme. Varbūt viņam tiešām palaimēsies.
Iztaujāšana bija beigusies, tējkanna - tukša. Arā pelēko mākoņu sega bija nedaudz pašķīrusies, un salijušos laukus apspīdēja bālgana saule. Kopā ar zemnieku ejot uz Balladūlas ceļu, policisti sarāva bikšu staras uz augšu, lai nenotrieptu tās ar dubļiem.
- Lūk, tur, - sacīja Speldings. - Tur es viņus ieraudzīju.
Visi palūkojās pāri nelīdzenam, dubļainam laukam, ko apvija šaurs celiņš. Uz Boidžēru noraudzījās kāda skumja govs, aiz kuras stiepās pelēcīgu smilšu svītra un tālāk - auksti pelēka jūra, ko apmirdzēja atsevišķi žilbinoši saules stari.
Foristers norādīja uz taku.
- Uz kurieni tā ved?
- Uz jūru. Tikai uz jūru.
Kad Foristers pārrāpās pāri pēdējam žogam, viņam sekoja Boidžērs un pārējie, kuri gan neizrādīja visai lielu degsmi. Viņš nostājās vietā, kur todien bija apturēta mašīna. Ja cilvēks nolēmis doties uz pludmali, tad atstāt mašīnu šādā vietā šķita dīvaini. Līdz jūras krastam bija vēl pusjūdze. Kādēļ to nepieveikt ar mašīnu? Vai viņiem labpatikas iet kājām? Diez vai. Tātad viņiem vajadzēja kaut ko citu.
Foristers atkal uzrāpās uz žoga. Nu viņš atradās deviņas pēdas virs zemes un palūkojās apkārt. Tikai lauki, akmens sienas un smilšainas pļavas. Un jūra. Vienīgais objekts, kas šajā vietā varētu kādu piesaistīt. Laukā bija redzami vairāki uzkalniņi un atsevišķi klinšu atsegumi. Nolēcis no žoga, viņš pagriezās pret Hārnabiju, kurš pēc iešanas smagi elsa.
- Ko nozīmē tie uzkalniņi? - jautāja Foristers.
-Jā… - Hārnabijs nepārliecinoši pasmaidīja. - Jau grasījos par to ieminēties. Par to zina tikai nedaudzi, taču šie ir Balladūlas kapi. Vienpadsmitā gadsimta vikingu kapi. Tos atklāja divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados. Tika atrastas piespraudes un tamlīdzīgas lietas. Un… vel kaut kas…
- Kas tieši?
- Atrada ari cilvēka paliekas. - Hārnabijs izstāstīja par plašajiem izrakumiem kara laikā, kad cietzemes zinātnieki atrada vikingu kuģi ar rotaslietām un zobeniem, ka ari vikingu karavīra paliekas. - Tika atklātas arī liecības par cilvēku upurēšanu. Pie vikinga kājām arheologi atrada pusaugu meitenes skeletu. Doma- jams, ka viņa upurēta.
- Kā to var pateikt?
- Viņa apbedīta bez kapa piedevām, bet pirms nāves nožņaugta argaroti. Vikingiem upurēšana nebija vienaldzīga, viņi mēdza nogalināt verdzenes, lai upurētu par godu kritušajiem.
Foristers saprata, ka atsevišķajām lietām ir kaut kas kopīgs. Viņš paskatījās uz Boidžēru. Tad - uz pelēkajiem viļņiem tālumā. Tad - atkal uz Boidžēru.
- Rituālā upurēšana, - viņš beidzot noteica. - Jā. Rituālā cilvēku upurēšana. Boidžēr! Protams! - Tā kā Boidžēra seja pauda neizpratni, Foristers paskaidroja: - Padomā pats! Vīrietim noskūta galva un izrauta mēle. Uz abiem līķiem iegrieztas rituāla zīmes…
- Un tagad Balladūla, - piebilda Hārnabijs.
Mundri palocījis galvu, Foristers pārlēca pāri otram žogam un devās pie uzkalniņiem lauka vidū. Dubļi sabojāja kurpes, taču viņam bija vienalga. Vējš no pludmales atnesa viļņu šalkoņu. Mutē Foristers sajuta jūras sāls garšu. Vikingi apbedījuši jaunu meiteni, kas gājusi bojā rituālā slepkavībā. Mūsdienu slepkavas tieši šo vietu izvēlējušies savai apspriedei pirms kārtējā rituāla, kas izpildīts tikai dažas stundas vēlāk.
Pulkstenis tikšķēja. Mehānisms bija iedarbināts. Foristers ieelpoja miklo gaisu. Debesīs no saniknotās un nemierīgās Īrijas jūras puses slīdēja pelēku mākoņu gubas.
Divdesmitā nodala
Land Rover pa putekļaino ceļu traucās prom no Sogmataras atpakaļ uz galvenā Šanliurfas ceļa pusi. Divdesmit kilometri gar sen izžuvušu ūdens gultni. Kristīne raudzījās uz priekšu, koncentrējusies stūrēšanai un stingri satvērusi ātrumkārbas kloķi. Mašīnā valdīja klusums.
Robs nebija izstāstījis arheoloģei, kā, viņaprāt, būtu skaidrojami daudzie skaitļi un cipari. Par teorijas pareizību viņš pirmām kārtām vēlējās pārliecināties pats. Un tādēļ bija vajadzīga grāmata vai ari internets.
Kad viņi iebrauca pilsētā, līdz saulrietam bija palikusi viena stunda, un Šanliurfā valdīja rosība. Nonākuši centra, viņi taisnā ceļa devās uz Kristīnes dzīvokli, uzmeta noputējušās jakas uz pītā krēsla un atkrita dīvānā. Un tad Kristīne it kā starp citu pēkšņi pajautāja:
- Vai, tavuprāt, man vajadzētu doties mājup?
- Ko? Kāpēc?
- Darbs izrakumu laukumā beidzies. Pēc mēneša man pārstās maksāt algu. Tātad es varētu sēsties lidmašīnā un doties mājās.
- Nenoskaidrojot, kas noticis ar Franci?
- Jā. - Kristīne lūkojās ārā pa logu. - Viņš ir… miris. Vai tad man nevajadzētu ar to samierināties?