Stīvs iesvilpās.
- Tur gan gāj' traki. Bagdādē.
Robs nevēlējās domāt par bombardēšanu.
-Tātad… Stīv… kurp…
- Uz Kurdistān'.
- Ko? Oho!
Viņu momentā pārņēma satraukums un nedaudz ari bailes. Irākas kurdu teritorija. Mosula! Šo pilsētu viņš nekad vel nebija apmeklējis, taču vieta noteikti bija aprakstu vērta. Irākas Kurdi- stānal
Bet tad Stivs sacīja:
- Rāmāk, rāmāk…
Satraukums tūdaļ izplēnēja. Redaktora balsi jautās savāda nots. Runa nebija par karu.
- Stīv?
- Rob, draudziņ, ko tu zin' par arheoloģij'?
Tanī brīdī virs jūras viļņiem pacēlās paraplāns.
- I'ar arheoloģiju? Neko. Un tad?
- Redz, Turcijas dienvidaustrumos… rok… Kurdu teritorijā.
- Rok?
- Jā. Diezgan interesanti. Tie vācu arheologi ir…
- Alu zīmējumi? Veci kauliņi? Nolādēts! - Robs juta pieaugošu neapmierinātību.
Slīvs iesmējās.
-Nu, nu, beidz!
-Ko?
- Nevar tak vis' Iaik' braukt uz Gāzu. Un es negrib', ka tu pakļauj sev' briesmām. Vismaz pagaidām ne. - Viņš izklausījās norūpējies, gluži kā gādīgs brālis. Visnotaļ negaidīti. - Tu es' no maniem labākajiem reportieriem. Un Bagdādē gāj' pagalam trak'. Šitād' mesl' tev uz kad' laik' pietiks. Tu ta nedoma?
Robs gaidīja. Viņš zināja, ka Stīvs nav beidzis. Un tiešām, redaktors turpināja:
SKNATNES VĀRTI
- Tādēļ es tev' ļot' laipn' lūdz' tikt uz tiem sasodītiem izrakumiem Turcijā. Ja tev nav iebildum'.
Balsī ieskanējās sarkasms, taču tas nebija ļauns. Robs sāka smieties.
- Labi, Stīv. Tu esi priekšnieks. Braukšu apskatīt tos akmeņus. Kad jādodas ceļā?
- Rīt. Faktus es aizsutis' e-pastā.
Rīt? Laika nav daudz. Robs jau saka domāt par lidmašīnām un kravāšanos.
- Keršos klat, Stīv. Paldies. Redaktors mirkli klusēja un tad sacīja:
- Bet, Rob… -Jā?
- Es runāju nopietni. Tie nav tikai… garlaicīgi veci akmeņi.
- Kā, lūdzu?
- Par to jau rakstij' ziņās. Droši vien esi palaidis garām.
- Es nelasu rakstus par arheoloģiju.
- Es gan. Tas ir moderni. -Tātad?
Jūras gaiss bija silts. Stīvs turpināja:
- Bet es gribēj' teikt… Tai vietā Turcijā vācieši atrada… Robs gaidīja plašākus paskaidrojumus.
Iestājās ilga pauze. Visbeidzot redaktors sacīja:
- Nu… tur nav tikai kauli un smiltis, Rob. Tur notiek kaut kas pavisam savāds.
Trešā nodaļa
Lidmašīnā uz Stambulu Robs no nelielas caurspīdīga plastikāta glāzītes caur salmiņu sūca vājo džinu ar toniku. Vienlaikus viņš lasīja Stīva atsūtītos materiālus un vēl citas ziņas, ko inter- netā bija atradis par izrakumiem Turcija.
Tās vietas nosaukums bija Gebeklitepe. Robs vairākkārt klusi atkārtoja šo vardu un tad nokoda gabaliņu sāļā cepumiņa.
Viņš turpināja lasīt.
Tā acīmredzot bija viena no daudzajām ļoti senajam apmetnēm, kas pēdējā laikā atraktas kurdu teritorijās Turcijā. Nevali Co- ri, Čajeni, Karahantepe. Dažas no šīm apmetnēm šķita neticami senas. Astoņus un vairāk tūkstošus gadu vecas. "Bet - vai tās tiešām ir tik senas?" Robam nebija ne jausmas. "Cik senas ir sfinksas? Un Stounhendža? Piramīdas?"
Džins ar toniku beidzās, un Robs atslīga sedeklī, lai apcerētu savu erudīcijas trūkumu. "Kādēļ es nezinu atbildes uz šādiem jautājumiem? Acīmredzot tādēļ, ka neesmu guvis universitātes izglītību." Atšķirībā no kolēģiem, kam ir dažādi Oksfordas, Londonas, Kalifornijas, Parīzes, Minhenes, Kioto, Ostinas vai vel kādas universitātes grādi, Robam bija tikai smadzenes un spēja ātri lasīt - apgūt informāciju. Skološanos viņš pameta astoņpadsmit gadu vecumā un, par spīti vientuļās mātes izmisuma asarām, noraidīja vairāku koledžu un universitāšu piedāvājumus, lai uzreiz nodarbotos ar žurnālistiku. Bet - kurš varēja viņam ko pārmest? Robs apēda vēl vienu cepumiņu. Viņam nebija izvēles. Mamma bija viena pati, tēvs - zemisks, nežēlīgs riebeklis - palika Amerika; Robs uzauga nabadzībā paša drūmākajā un tālākajā Londonas nomalē. Kopš bērnības viņš alka naudas un statusa. Viņš saprata, ka nekad nebūs tāds ka zēnībā apskaustie bagātie bērni, kuri varēja atļauties izšķiest četrus gadus narkotiku dullumā, ballītēs un nesteidzīgi kaldināt vieglu karjeru. Viņš allaž izjuta vajadzību traukties uz priekšu. Turklāt steigšus.
Šī vēlēšanās sasniegt ātrus rezultātus noteica ari viņa emocionālo dzīvi. Kad paradījās Sēlija - smaidoša, jautra un gudra -, viņš pieķērās šīs sievietes piedāvātajai laimei un stabilitātei. Drīz pēc sasteigtajām laulībām piedzima meita, un tas šķita kā signāls, ka viņš izdarījis kaut ko Ļoti Labu. Taču tieši tad viņš - lai arī par vēlu - saprata, ka straujā karjera var nonākt konflikta ar rāmo mājas dzīvi.
Lidsabiedrības El AI ekonomiskās klases sēdeklis bija pagalam neērts - kā parasti. Robs atslīga tajā un izberzēja acis. Tad viņš palūdza stjuartei vēl vienu džinu ar toniku. Sapurinātāju un atmiņas slāpētāju.
No somas pie kājām Robs izņēma divas grāmatas no labakā Telavivas grāmatveikala; viena bija par Turcijas arheoloģiju, bet otra - par senajiem cilvēkiem. Stambulā viņam būs trīs stundas laika līdz nākamajam reisam uz Šanliurfu mežonīgajos Anatoli- jas austrumos. Puse dienas, lai nodotos ātrlasīšanai.
Pirms ierašanās Stambulā Robs jau bija manāmi iereibis - un paguvis novērtēt Anatolijas nesenās arheoloģijas vēsturi. Šķita, ka viena no svarīgākajam ir vieta ar nosaukumu Čatalhejika. Tā atklata 20. gadsimta 50. gados un ir viens no senākajiem ciematiem pasaulē - varbūt pat desmit tūkstošus gadus vecs. Senās apmetnes mūrus klāja vēršu, leopardu un klijānu attēli. Klijānu tiešām bija daudz. Ļoti senas reliģijas zīmes. Ļoti savadi attēli.
Robs pētīja Čatalhejikas fotogrāfijas un izlasīja vēl dažas lappuses. Tad viņi nolaidās Stambulas lidostā; Robs sagaidīja savas somas un lauzās cauri tuklu turku uzņēmēju pūlim, apstājoties pie neliela veikaliņa, lai nopirktu amerikāņu avīzi ar pēdējām ziņām no Gebeklitepes. Tad viņš taisnā ceļā devās pie izejas uz lidmašīnu, lai gaidītu nākamo reisu. Apsēdies uzgaidāmajā telpā, viņš turpināja lasīt par izrakumiem.
Gebeklitepes mūsdienu vēsture sākusies tūkstoš deviņsimt sešdesmit ceturtajā gadā, kad amerikāņu arheologi pārmeklēja attālu Turcijas dienvidaustrumu provinci. Viņi atrada vairākus savāda izskata paugurus, ko klāja tūkstošiem salauzīta krama gabaliņu - pārliecinoša pazīme, ka šajā vietā kādreiz aktīvi rosījušies cilvēki. Taču izrakumus amerikāņu zinātnieki neturpināja. Kā vēstīja avīze: "Tagad šie puiši noteikti jūtas kā izdevēji, kuri savulaik noraidījuši pirmo "Harija Potera" manuskriptu."
Nelikdamies ne zinis par šņakuļojošo turcieti blakus sēdekli, Robs turpināja lasīt.
Trīs gadu desmitus pec amerikāņu pētījumiem vietējais gans saules nokaitētajās smiltis atrada kaut ko savādu: vairākus dīvaini tēstus akmeņus. Tie bija Gebeklitepes akmeņi.
Velreiz vairākkārt atkārtojis svešādo nosaukumu, Robs piegāja pie automāta un nopirka diētisko kolu, tad devās atpakaļ uz savu vietu un atkal pievērsās lasīšanai.
Ziņas par otrreizējo apmetnes "atklāšanu" nonāca piecdesmit kilometru attālās Šanliurfas muzeja pārziņu ausīs. Muzeja vadība sazinājās ar attiecīgo valdības ministriju, kas savukārt kontaktējas ar Vācu Arheoloģijas institūtu Stambulā. Un tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtajā gadā Turcijas varas iestādes iecēla "pieredzējušo vācu.arheologu Franci Breitneru" par izrakumu vadītāju.