- Tu doma, ka viņš atradumus noglabāja tur? Pirmsislāma ar- tefaktu velvēs?
- Ideāla vieta. Putekļainākā vieta muzeja pagrabos, tālākais nostūris. Drošs, acīm apslēpts un teju aizmirsts.
-1 -abi, - piekāpās Robs. - Taču tā ir tikai neprātīga teorija. Turklāt vāja.
- Varbūt. Un tomēr…
Robs pēkšņi visu saprata.
- Tu pārbaudīji Kiribali!
- Un tu redzēji, kā viņš reaģēja! Man izrādījās taisnība. Tajos pagrabos kaut kas ir.
Tēja bija atdzisusi. Robs izdzēra savu glāzi un paskatījās pāri galdiņam. Kristīne bija parādījusi jaunu rakstura iezīmi. Viņa izrādījās viltīga.
- Gribi aizbraukt un paskatīties? - Robs jautāja.
Kristīne palocīja galvu.
- Ja, bet tie ir slēgti un durvīm ir kodatslēgas.
- Tātad plānojam vēl vienu ielaušanos? Vai nebūs pārāk bīstami?
- Zinu.
Vējš čaukstināja liepu lapas. Tiltiņa otrā pusē stāvēja sieviete čadrā un turēja rokās bērnu, citu pēc cita skūpstīdama mazuļa sārtos, tuklos pirkstiņus.
- Kādēļ tev tas vajadzīgs, Kristīne? Kurš normāls cilvēks ļaujas tādam neprātam?
- Gribu zināt, kā un kāpēc viņš nomira.
- Es arī. Man par to maksā, tas ir mans darbs. Es gatavoju rakstu. Bet tu pamatīgi riskē.
- Es to daru… - Viņa nopūtās. - Es to daru, jo… ari viņš tā būtu rīkojies manis dēļ.
Robam prātā veidojās vēl līdz galam nenoformulēta doma.
- Piedod, Kristīne, vai jūs ar Franci… kādreiz… bijāt…
- Mīļākie? Jā. - Francūziete aizgriezās, it kā vēlētos slēpt savas jūtas. - Pirms dažiem gadiem. Viņš man deva pirmo reālo iespēju kļūt par arheologi. Šajā izcilaja vieta. Gebeklitepē. Te nav atrasti kauli, tātad osteoarheoloģe nebija vajadzīga, taču viņš mani uzaicināja, jo dievināja manu darbu. Vairākus mēnešus pēc manas ierašanās… mēs iemīlējāmies. Bet tad viss beidzās. Es jutos vainīga. Gadu starpība bija pārāk ievērojama.
- Tu pieliki punktu?
-Jā.
-Vai viņš tevi joprojām mīlēja?
Kristīne pamāja ar galvu un pietvīka.
- Manuprāt, jā. Viņš bija tik laipns un pieklājīgs! Darīja visu, lai tas netraucētu darbam. Varēja palūgt, lai es braucu prom, bet viņš tā nerīkojās. Viņam noteikti bija ļoti grūti - redzēt mani šeit un tikt galā ar savām jūtām. Viņš bija lielisks arheologs un vēl lieliskāks vīrietis. Viens no jaukākajiem vīriešiem, kādu jebkad esmu sastapusi. Paldies Dievam, mums bija daudz vieglāk, kad viņš satika savu sievu.
- Tātad tu domā, ka esi viņam parādā šo izmeklēšanu?
-Jā.
Vairākas minūtes viņi sēdēja klusēdami. Karaviri baroja karpas dīķī. Robs vēroja laivinieku uz ēzeļa, kurš soļoja lejup pa taku. Tad viņam prātā iešāvās kāda ideja.
- Domāju, ka zinu, kā vari likt pie koda.
-Kā?
- Muzeja kuratori taču ir tavi kolēģi.
- Kurdu puiši Džasams un Beshets?
-Jā. īpaši jau Beshets.
- Bet…
- Viņš tevi ir pamatīgi ieķēries.
Kristīne atkal tumši pietvīka.
- Neiespējami.
- Ir gan iespejami. Absolūti. - Robs paliecās uz priekšu. - Tici man, Kristīne, es uzreiz redzu, kad vīrietis dievina sievieti. Esmu manījis, kā viņš uz tevi blenž… kā spaniels… - Kristīne šķita aizvainota. Robs iesmējās. - Neesmu pārliecināts, ka tu apzinies, kādu iespaidu atstāj uz vīriešiem.
- Ko man iesākt?
- Ej pie viņa! Paprasi kodu! Varu saderēt, ka viņš to iedos.
Sieviete čadrā pārstāja skūpstīt savu mazuli. Tējas namiņa
viesmīlis uzstājīgi raudzījās uz viņiem, jo galdiņš bija nepieciešams citiem apmeklētājiem. Robs nolika uz galdauta naudu.
- Sadabū to kodu! Tad mēs brauksim uz muzeju un izpētīsim, kas tur atrodams. Ja neka nebūs, mēs dosimies mājās. Sarunāts?
Kristīne palocīja galvu.
-Sarunāts. - Pēc mirkļa viņa piebilda: - Rīt ir brīvdiena.
- Vēl jo labāk.
Abi piecēlās, taču Kristīne šķita vilcināmies un satraukta.
- Kas noticis? - Robs jautāja. - Kas tad vēl?
- Esmu nobijusies, Robert. Ko tik svarīgu Francis noglabājis velves un par ko mums nav pateicis ne pušplēsta vārdiņa? Kas var būt tik briesmīgs, ka tas jāslēpj? Ko tik šaušalīgu vajadzētu salīdzināt ar Čajeni galvaskausiem?
Divdesmit ceturtā nodala
*
"Vai esam nokavējuši? Atkal esam palaiduši viņus garam?"
Detektīvs Foristers lūkojās pāri akmens aplim brūni zaļajā Kambrijas tīreli. Viņš atcerējās vel kādu lietu, kura pierādījumi tika meklēti līdzīgā vietā. Slepkava bija apracis savu sievu Korn- volas tīreli. Upura galva tā arī netika atrasta, taču pat tas drausmīgais noziegums nebija tik ļauns kā tagadējais. Upurētāju banda šķita patiesi baisa - neprātīgu nežēlību papildināja izsmalcināts prāts. Briesmīga kombinācija.
Spēris soli pāri zemam koka pakāpienam, Foristers pievērsās pēdējam pierādījumam. Viņš zināja, ka banda pametusi Menas salu dažas stundas pēc slepkavības. Tikuši uz pirmā automašīnu prāmja, kas kursē no Daglasas uz Hīšemu Lenkašīrā, - krietnu laiku pirms tam, kad ostās 1111 lidostās izsludināta trauksme. Viņš to visu zināja, jo vērīgs I līšemas dokers iegaumējis melnu Toyota Landcruiser, kas pirms divām dienām agrā rītā braukusi cauri ostai un no kuras termināļa autostāvvieta izkāpuši pieci jaunekļi. Tie kopā devušies brokastīs. Dokers ari gājis uz kafejnīcu un apsēdies pie blakus galdiņa.
Foristers piegāja pie giita, pelēka akmens, kas apaudzis ar lai- mu zaļām sūnām. Izņēmis no kabatas piezīmju grāmatiņu, viņš pārlasīja dokera atbildes uz jautājumiem. "Visi puiši bija gari un jauni. Mugurā dārgas drēbes. Nez kādēļ šķita dīvaini." Šis savā- dums izraisījis jaunā dokera interesi. Reiss no Daglasas uz Ilīše- mu nebija pats populārākais maršruts. Tik agrā rīta prāmis Dagla- sa uzņēma zemniekus, kādu biznesmeni un dažus tūristus. Pieci klusējoši gara auguma jaunekļi ļoti dārgā, melnā Landcruiserl Tiesādams bekonu un olas, dokers bija mēģinājis uzsākt sarunu. Veltīgi.
Tālāk piezīmēs bija rakstīts: "Puiši negribeja runāt. Viens no viņiem izmeta tikai "labrītu", lespejams, viņš runāja ar ārzemnieka akcentu. Franču vai tamlīdzīgu. Varbūt bija itālietis, neesmu pārliecināts. Otram bija angļu aristokrāta akcents. Tad viņi gluži vienkārši piecēlās un aizgāja. It ka es butu sabojājis viņiem brokastis."
Dokers neatcerējās automašīnas numuru, taču dzirdēja vienu no jaunekļiem pieminam kaut ko līdzīgu "Kāsljigai" - bridi, kad viņi gāja ārā no kafejnīcas un devās uz automašīnu. Foristers un Boidžērs steigšus sāka meklet informāciju par šo "Kāsljigu", taču nebrīnījās, uzzinot, ka tādas vietas nemaz nav. Savukārt netālu no Hīšemas atradās Kāslriga. Visnotaļ populārs objekts.
Kāslriga ir viens no akmens apļiem Lielbritānijā, kas diezgan labi saglabājies. Tajā ir trīsdesmit astoņi dažādu izmēru un formu akmeņi, kas datēti ar trīstūkstoš divsimto gadu pirms mūsu ēras. Slavu tā ieguvusi arī ar desmit akmeņu grupu, kas veido noslēgtu četrstūri, kura nozīme "nav zināma". Savā Skotlendjarda kabinetā Foristers bija Google programmas meklētājā ierakstījis vārdus "Kāslriga" un "cilvēku upurēšana" un atklājis, ka šie jēdzieni ir cieši saistīti. Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados Kāslrigā atrasts akmens cirvis. Daži uzskata, ka tas izmantots druīdu upurēšanas rituālā. Daudzi zinātnieki apstrīd šādu apgalvojumu. Antikvāri un folkloristi uzstāj, ka upurēšanas fakts nav atspēkojams. Rituālās slepkavības tradīcijai ir senas saknes, to deviņpadsmitā gadsimta sakumā pieminējis pat slavenais vietējais dzejnieks Vērd svērts.