Выбрать главу

Gluži ka soda izpilde.

Viens no kurdiem lēni un uzmanīgi atvēra galvenās muzeja ieejas durvis. Roba prātu pārņēma atmiņu ainas. Viņa dzīves tik­ko aizritējušās savādās stundas: Urfas ielās nokautās kazas, vīri melnas svētku biksēs, viņu ielaušanās muzejā. Un tad - kluss zī­daiņa kliedziens, kad viņš aprakts dzīvs pirms divpadsmit tūk­stošiem gadu.

I'ie durvīm stāvošais kurds pamāja saviem biedriem. Tātad gaiss bija tīrs.

-   Ej! - vadonis uzkliedza Robam. - Ej mašīnā!

Vīri grūstīdami stūma Robu pāri tveices pārņemtam un mē­ness apspīdētam stāvlaukumam. Automašīnai ar kritušu vīģu pē­dām uz vējstikla bija pievienojušies vel trīs braucamie. Ļoti ve­cas, daudz cietušas vietējo mašīnas - tas noteikti nebija policijas transports. Robs juta, kā izplēn pēdējais cerību stariņš.

"Acīmredzot kurdi plāno aizvest mūs tālu prom. Varbūt ārā no pilsētas. Uz kādu pamestu zemnieka māju. Tur mūs pieķēdēs krēs­liem." Robs iztēlojās, kā nošņakst duncis, kad tas pāršķeļ viņa ba­rības vadu. Allāhu Akbar. Viņš aizgaiņāja šo domu. "jāsaglabā ve­selais saprāts. Jāglābj Kristīne. Jāglābjas pašam - meitas vārdā."

Meita!

Vainas apziņa šķēla Roba sirdi ka stikla lauska. "Mana meita Lizija! Es taču vēl vakar apsolīju, ka pēc nedēļas būšu mājās! Nu izskatas, ka mes vairs neredzēsimies. Stulbums. Stulbums. Stul­bums!"

Kāds stingri pieskārās viņa galvai, spiežot pieliekties, lai va­rētu ielocīties apdriskātajā automašīnas aizmugures sēdekli. Robs pretojās - bija sajūta, ka šis ceļš vedis pretī nāvei. Pagriezies viņš ieraudzīja Kristīni un dunci viņai pie rīkles. Viņu vilka uz. citu mašīnu. Te vairs nekas nebija uzsākams.

Pēkšņi kāds iesaucas:

-Stāt!

Šķita, ka gaiss sastingst. Automašīnu stāvlaukumu pielēja spo­žas gaismas.

-Stāt!

Gaismas bija žilbinošas. Robs juta, ka laukuma tagad ir kriet­ni vairak cilvēku. Sirēnas. Sarkanas un zilas gaismas. Mežonīgs troksnis. Policija. "Vai tā ir policija?" Viņš izrāva roku no sagūs- tītāja tvēriena, aizsedza acis ar plaukstu un vērās zibsnlgajā gais­ma…

Tas bija Kiribali ar divdesmit vai trīsdesmit policistiem, kas skrēja uz stāvlaukuma pusi. Tie pieplaka pie zemes, ieņēma po­zīcijas, nomērķēja. Taču tie nebija parasti policisti. Šiem mugurā bija melni, pusmilitāri tērpi un rokās - automāti.

Kiribali turku valodā kliedza uz kurdiem. Un kurdi kāpās at­pakaļ. Tas, kurš stāvēja Robam vistuvāk, nometa savu vecmodīgo pistoli zemē un pacēla rokas. Kristīne atbrīvojās no sagūstītājiem un skriešus metās drošībā pie policistiem.

Robs soļos devās pie Kiribali. Sī vīra seja pauda nicinājumu, un viņš izgrūda:

- Sekojiet man!

Strupām kustībām mudināti, Robs ar Kristīni tika aizvesti pie liela, jauna BMW, kas stāvēja netālu no muzeja teritorijas. Kiriba­li pavēlēja abiem sēsties aizmugure, bet pats iekārtojās priekšējā sēdeklī un pagriezās.

-    Es vedu jūs uz lidostu.

-    liet… - Robs iesāka. Viņam sāpēja savainotā seja.

-    Es aizbraucu uz jūsu dzīvokli un uz viesnīcas numuru, - Kiribali sacīja. - Un tie izrādījās tukši! Pilnīgi! Uzreiz sapratu, ka esat devušies uz šejieni. Jūs esat tādi muļķi! Absolūti muļķi! - BMW traucās pa platu, laternu apgaismotu ceļu. Kiribali turku valodā sarunājās ar šoferi, kurš paklausīgi kaut ko atbildēja. Tad policists sadrūmis palūkojās uz Robu. - Bagāžnieka ir jūsu so­mas. Pases. Klēpjdatori. Pārējo mēs nosūtīsim vēlāk. Jūs jau šova­kar pametīsiet Turciju. - Viņš pasniedzās uz aizmuguri. - Jūsu biļetes. Uz Stambulu un pēc tam uz Londonu. Vienā virzienā. Uz šīvakara reisu.

Kristīne mēģināja protestēt, taču spēja vien drebelīga balsī sto­mīties. Kiribali nievājoši palūkojās uz viņu un atkal pārmija da­žus vārdus ar automašīnas šoferi. Viņi jau bija nonākuši pilsētas nomalē. Līdzenais pustuksnesis blāvi sudrabotajā mēnessgaismā šķita kluss.

Lidostā šoferis izsniedza viņiem somas. Nelielajā lidostas ēkā Kiribali novēroja, kā viņi reģistrējas, un tad norādīja uz izlidoša­nas zonu.

-   Ceru, ka mēs vairs nekad netiksimies. Ja atgriezisieties, kur­di var jūs nogalināt. Ja arī tā nenotiks, es jūs noteikti iemetīšu cie­tumā. Uz ļoti ilgu laiku. - Sasitis papēžus kā pavēles izpildei ga­tavs prūšu virsnieks, Kiribali uzmeta abiem vēl pēdējo nikno un nicinošo skatienu un devās prom.

Robs ar Kristīni izgāja drošības pārbaudi un iekāpa lidmašī­nā. Ta pacēlās gaisā. Robs atslīga sēdeklī. Ķermenī pulsēja sāpes un adrenalīns. Tagad bija skaidrs, kādas emocijas viņu plosa. Bai­les un kvēls niknums. Tās pašas izjūtas, kuras bija pārņēmušas pēc bumbas sprādziena Irākā. Robs sasprindzināja un atkal at- slābināja žokļa muskuļus. Lūpa joprojām smeldza, zobs bija no­lauzts. Viņš mēģinaja nomierināties, taču domas auļoja kā neprā­tīgas. "Nekas vēl nav beidzies. Es esmu žurnālists. Labs žurnā­lists. Tas ari viss. Jāatbrīvojas no dusmām, nelietderīgā niknuma. No pazemojuma sajūtas. Ja puiši domā, ka var mani nobiedēt ar pistolēm un dunčiem, tad viņi rūgti maldās. Es sagatavošu savu rakstu. Mani neviens nenobiedēs. Tikai jānomierinās." Taču pa­tiesībā Robam gribējās kliegt. Viņš palūkojās uz Kristīni.

Pirmo reizi kopš brīža, kad tika sasista urna ar bērna līķiti, ar- heoloģe uzrunāja tieši viņu. Klusi, bet skaidri:

-    Kanaānieši. -Ko?

-   Tā rīkojās senie kanaānieši. Viņi apraka savus bērnus. Dzī­vus. - Viņa pagriezās un skatījās taisni uz priekšu. - Krūkas.

Divdesmit astotā nodaļa

Robs nolika telefonu un nopētīja garlaicības mākto pūli Stam­bulas lidostā. Viņš veselu stundu bija runājis ar savu meitu. Tā bija laimes, pļāpašanas, ilgu un prieka pilna stunda. Tad nogur­dinošas un kaitinošas desmit minūtes viņš runāja ar meitenes mā­ti. Izrādījās, ka bijusī sieva ved Liziju uz laukiem, kur meitene pa­vadīs divas nedēļas. Ja arī viņš nekavējoties kāptu lidmašīnā, meitu satikt neizdotos.

Viņi bija ieradušies pusnaktī un pārguruši mazliet nosnaudās lidostas uzgaidāmajā telpā. Robs izberzēja acis. Miegs nebija pa­līdzējis atslābināties. "Nespēju noticēt visam, kas ar mani atga­dījies. Tada notikumu ķēde! Ko tagad iesākt?"

-    Ei, puis! - Kristīne vicināja diētiskās kolas kārbas. - Iedo­mājos, ka tev noderēs.

Pateicies un paņēmis kolu, Robs attaisīja kārbu. Ledainais šķidrums koda pāršķeltajā lupā.

-   Vai mājās viss kārtībā, Robert?

-   Jā… - Viņš vēroja, ka ķiniešu uzņēmējs spēcīgi atkrēpojas at­kritumu urnā. - Nē. Patiesībā ne. Ģimene…

-    Ak tā. - Kristīne mierīgi lūkojās pāri uzgaidāmajai telpai. - Vai redzi? Viss ir kā parasti! Starbucks. McDonalds… Nemūžam nepateiksi, ka pirms dažām stundām mus gandrīz nolaupīja.

Robs saprata, ko viņa ar to gribējusi teikt. Nopūties viņš skumji vērās izlidošanas tablo. Reiss uz Londonu bija jāgaida vēl neskai­tāmas stundas. Viņš tiešām nevēlējās atrasties šajā lidostā un no­sist laiku. Taču arī mājup doties negribējās, ja reiz meitas tur nav. Kāda tam būtu jēga? Viņš vēlējās pabeigt rakstu. Redaktoram viņš jau bija izstāstījis pēdējo notikumu gaitu, gan izlaižot nepatīka­mākās detaļas. Stīvs divas reizes bija nolamājies un tad pajautā­jis, vai Robam viss kārtībā. Tas bija atbildējis, ka jutas labi. Par spīti visam. Tad Stīvs vilcinādamies piekrita, ka Robs turpina darbu:

-Ja vien tev izdodas izvairīties no šāviena galvā.

Redaktors pat bija apsolījis, ka parskaitīs Roba kontā mazliet vairāk naudas, lai viņš varētu visu nokārtot. Tātad kompass rā­dīja vienā virzienā. Neatkāpties. Nepadoties. Iet uz priekšu. No­dot rakstu.