- Nesaprotu. Lizija taču ir pie savas mātes.
- Sēlija daudz strādā, - nopūties skaidroja Robs. - Un studē. Gatavojas advokāta eksāmeniem. Es gribētu, lai kads cilvēks, kam varu pilnība uzticēties… arī pieskatītu manu meitiņu. Tu taču dzīvosi pie savas masas, vai ne? Kemdenā? - Kristīne palocīja galvu, un Robs turpināja: - Tā ir tikai nieka trīs jūdzes no Sēlijas mājas. Man butu daudz vieglāk, ja es zinātu, ka tu atrodies līdzās. Tu varētu man rakstīt e-pasta vēstules. Vai piezvanīt. Es paskaidrošu Sēlijai, kas tu esi. Iespējams, viņa pat priecāsies par palīdzību. Varbūt…
Iešalkojās priedes. Kristine pamāja ar galvu.
- Aizbraukšu apraudzīt viņu. Labi. Un rakstīšu tev vēstules katru dienu… kamēr tu būsi Irākā.
Kad Kristīne izrunāja vārdu "Irāka", Robu pārņēma baiļu drebuļi. Tas bija patiesais iemesls, kādēļ viņš vēlējas, lai Kristīne aprauga meitiņu, - viņš uztraucās par sevi. "Vai es atgriezīšos? Vai atgriezies spēšu būt īsts tēvs?" Pašnāvniece Bagdādē bija saindējusi viņa atmiņas. "Toreiz man paveicās; varbūt otrreiz tik viegli nebūs. Ja neatgriezīšos, tad gribu, lai meita satiek un iepazīst sievieti, kuru es mīlu."
Irāka. Robs atkal nodrebēja. Šis vārds, šķiet, iemiesoja visas briesmas, ar kurām viņam būs jāsastopas. Nāves pilsētas. Vietas, kur nocērt galvu. Province, kur viri skandē reliģiskus tekstus, seni akmeņi un šaušalīgi atradumi. Spridzinātājas pašnāvnieces ar koši sarkanam lūpām.
Kristīne paspieda viņa roku.
Nākamajā rītā Robs piecēlās, nemodinājis Kristīni. Viņš atstāja zīmīti uz naktsgaldiņa, tad apģērbās, atvadījās no Andreas, apskāva Izobelu, pabužināja kaķi un pa saules apspīdētu taku devās uz piestātni.
Pēc divdesmit četrām stundām - izmantojis prāmi un taksometru, parsēdies no vienas lidmašīnas otrā un piecietis nogurdinošu braucienu ar vēl vienu taksometru no Mardinas lidostas - viņš ieradās kņadas pārņemtā Irākas un Turcijas robežpunktā Haburā. Tajā valdīja smogā tīts haoss, ko radīja smagās automa- šinas, armijas tanki, nepacietīgi uzņēmēji un saniknoti kājāmgājēji ar iepirkumu somām.
Bija vajadzīgas piecas tveicējošas stundas, lai šķērsotu robežu. Divas no šīm stundām viņu iztaujāja turku robežsargi. Kas viņš ir? Kāpēc dodas uz Irāku? Vai ir saistīts ar kurdu nemierniekiem? Vai grasās intervēt Kurdu strādnieku partijas biedrus? Varbūt viņš gluži vienkārši ir muļķis? Pārgalvīgs tūrists? Taču nelaist pāri robežai viņu nedrīkstēja. Robam bija vīza, dokumenti, fakss no redaktora. Beidzot viņš tikai atlaists. Barjera pacēlas, un viņš pārkāpa pāri neredzamai līnijai. Pirmo viņš pamanīja plīvojošu sarkanzaļu karogu ar saulstaru simbolu - brīvās Kurdistā- nas karogu. Irānā šis karogs bija aizliegts, savukārt Turcijā par tā ievešanu draudēja cietumsods. Bet šeit, Irākas kurdu autonomajā provincē, tas uz skaidri zilo debesu fona plīvoja lepni un brīvi.
Robs paraudzījās uz dienvidiem. Uz viņu skatījās bezzobains vīrs, kas sēdēja uz koka sola. Kāds suns čurāja uz vecas automašīnas riepas. Ceļš vijās ap dzelteniem un saules izdedzinātiem pakalniem Mezopotāmijas līdzenumu virzienā. Uzmetis pleca somu, Robs devās pie apskretuša un aprūsējuša zila taksometra.
Neskuvies šoferis nīgri palūkojās uz viņu. Izrādījās, ka pie vienīgā transportlīdzekļa stūres sēž vienacis. Robam gribējās smieties, taču viņš savaldījās, pieliecās pie atvērta loga un teica: - Salumu alcikum. Es vēlos braukt uz Lalešu.
Trīsdesmit otrā nodala
9
Nelielajā stacija Hjūgo de Savarijs noīrēja taksometru. Jau pēc dažam minūtēm viņš traucās pa krāšņo Dorsetas apkārtni, kas grima maija plaukumā. Ziedēja vilkābeles un nekoptas ābeles. Sil- tajas, priecīgajās debesīs slīdēja milzu mākoņi.
Taksometrs brauca pa ceļu, ko ieskāva lieli dižskābarži, un apstājās pie milzīgas muižas ar neregulāras formas spārniem un skaistiem akmens skursteņiem. Visapkārt namam kombinezonos ģērbušies policisti pārmeklēja pļavas, bet citi tobrīd nāca ārā pa durvīm, vilkdami nost gumijas cimdus. De Savarijs samaksāja taksometra šoferim, izkāpa no auto un ievēroja norādi ēkas priekša: "Kenfordas skola." Vilciena viņš uz ātru roku bija uzmeklējis informāciju, ka skola šajā ēkā ierīkota nesen - ja ņem vērā tās seno vēsturi.
Muiža tika datēta ar sakšu laikiem, kad tai piederēja plašas tuvējā Kenfordmegnas ciemata teritorijas. Taču no tiem laikiem saglabājusies tikai normaņu baznīca un "četrpadsmita gadsimta Džona Gaunta virtuve". Pārējas ēkas daļas celtas astoņpadsmitajā gadsimtā vai deviņpadsmitā gadsimta sākumā, taču ari tas ir ļoti skaistas. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados ta pārveidota par skolu. Muižu ieskauj parks, tā atrodas Stouras upes krastā. Par spīti brīnišķīgās dienas svelmei, de Savarijs spēja novērtēt svaigo gaisu - acīmredzot upe bija patiešām tuvu.
- Profesors de Savarijs! - Tas bija detektīvs Foristers. - Priecājos, ka varējāt atbraukt uzreiz.
De Savarijs paraustīja plecus.
- Neesmu pārliecināts, ka varēšu jums palīdzēt.
Foristers pasmaidīja, taču profesors manīja, cik detektīvs patiesībā ir noguris.
"Cik briesmīga ir šī slepkavība?" pratoja de Savarijs. Pa telefonu Foristers bija minējis, ka tajā jaušami "atsevišķi upurēšanas elementi". Tieši tādēļ profesors piekrita braukt. Bija atmodināta viņa profesionālā interese un pārdomas, vai šie notikumi - cilvēku upurēšana mūsdienās - varētu derēt par tēmu nākamajai grāmatai. Varbūt no tā iznāktu pat televizijas raidījumu sērija.
- Kad atrasts līķis? - viņš jautāja.
- Vakar. Tīrā veiksme. Ir beidzies semestris, tādēļ skola slēgta. Te uzturas tikai apkopējs. Upuris. Taču šajās dienās atvests kāds sūtījums… sporta aprīkojums. Ziņkārīgs puisis nodomājis, ka te kaut kas notiek, un iebāzis savu degunu.
- Viņš atrada līķi?
- Nabaga zeņķis! Viņam joprojām tiek sniegta palīdzība. - Foristers paskatijas profesoram acīs. - De Savarija kungs…
- Sauciet mani par Hjūgo.
- Skats ir visnotaļ nepievilcīgs. Esmu policists, redzējis daudzas briesmīgas lietas, taču šī…
- Turpretī es esmu tikai nevainīgs lektoriņš no akadēmiķu pulciņa? - De Savarijs pasmaidīja. - Lūdzu, Mark! Es vairāk nekā desmit gadus esmu pētījis sātanistu kultus un psihopātu izpausmes. Esmu pieradis skatīt arī diezgan nepatīkamas lietas. Turklāt esmu spēcīgs vīrietis; vismaz es tā ceru. Pa ceļam uz šejieni es apēdu Southivest Trains piedāvāto garneļu sviestmaizi.
Policists neiesmējās. Pat nepasmaidīja. Tikai vienaldzīgi palocīja galvu. Profesors jau atkal ievēroja izmocīto izteiksmi Foriste- ra sejā. Viņš noteikti redzejis kaut ko briesmīgu. Pirmo reizi de Savariju pārņēma ļaunas priekšnojautas.
- Nestāstīju jums par visu, ko nāksies ieraudzīt, - nokremšļo- jies iesāka detektīvs, - lai lieki neuzvedinātu uz pārsteidzīgiem secinājumiem. Es gribu dzirdēt godīgu viedokli par notiekošo. Bez jebkādiem iepriekšējiem pieņēmumiem…
Ārdurvis atvēra padevīgs konstebls. Aiz tām atradās parastas angļu skolas foajē: neskaitāmi saraksti ar kara laikā kritušo puišu vārdiem; godalgu vitrīna un ziņojumu dēļi, vairāki haotiski izvietoti mākslās darbi, ko vairākās paaudzēs deldējuši un bojājuši garāmskrienoši skolas puikas, pārmetuši pār pleciem regbija apavus. De Savarijam tas uzjundīja nostalģiju. Viņš atcerējās savus skolas gadus Stovā.
Foajē tālākajā galā atradās milzīgas durvis. Tās bija ciet un tika apsargātas. Foristers palūkojās uz de Savarija kurpēm un iedeva pāri velkamu plastikāta čību.