Pie kultūras centra atradās pārsteidzošs attēls - tas bija pāva eņģelis Meleks Tauss. Pirmo reizi to ieraudzījis, Robs nespēja atrauties vismaz desmit minūtes. Tas bija savādi rāms zīmējums - pa pusei dēmons, pa pusei dievs, kritušais eņģelis ar krāšņu smaragdzaļu un akvamarīna krāsas asti. Ar tūkstoš acu asti.
Jesīdi centrā bija piesardzīgi, taču diezgan draudzīgi. Ūsaini viri pasniedza viņam tēju un pistacijas. Pāris vietējo pat runāja vājā angļu valoda, bet daudzi prata vāciski. Paši jesīdi skaidroja, ka iemesls ir spēcīga jesīdu kustība Vācijā.
- Visur mus nīcinājuši, šeit mums nav nākotnes. Tagad mums palīdzēt var tikai kristieši…
Taču vienu jesīdi nebija ar mieru apspriest - savas ticības nianses. Tiklidz Robs sāka jautāt par "Melno grāmatu", Šanliurfu, sandžaku vai Meleka Tausa pielūgšanu, vīru sejās parādījās drūma, nicinoša izteiksme vai piesardzīga neizpratne. Ūsaiņi tūdaļ saīga un vairs nepasniedza šķīvīšus ar pistācijām.
Arī pati Laleša bija jauka. Izrādījās - Robs šķendējās pats par savu nezināšanu un pārāk steidzīgo braukšanu uz šo pilsētu -, ka patiesība Lalešā neviens nedzīvo. Tā ir svēta pilsēta šī vārda visdziļākajā nozīmē - noslēpumaina eņģeļu pilsēta pašām svētākajam lietām: svētajiem gariem, senajiem tekstiem, godājamām svētnīcām. Ciematos apkārt Lalešai valdīja rosība un kņada, taču tikai jesīdi devās uz pašu svēto pilsētu, lai lūgtos vai pateiktos dieviem, vai izpildītu svētku rituālus, kas nezinātājam nebūtu saprotami.
Patiesību sakot, jesīdu ticībai nepiederīgajam nokļūt Laleša būtu ļoti grūti un varbūt pat bīstami. Katrā ziņā Robu uz turieni vest neviens nevēlējās. Pat tad, ja tika piedāvāti simts dolāri. Taksometru šoferi tikai neuzticīgi lūkojās uz naudu un strupi, noliedzoši atbildēja: "Lai"
Desmitajā vakarā Robs jau bija gatavs padoties. Viņš bija atlaidies sava viesnīcas numura gultā. Pilsētā dunēja troksnis un kņada. Piegājis pie loga, viņš nolūkojās pari betonētājiem jumtiem un tumšajām, līkumotajām alejām. Karstā Irākas saule rietēja aiz pelēki zeltainajiem Zāgrosa kalniem. Vecas sievas sārtos lakatos kāra veļu līdzās milzīgiem satelīta šķīvjiem. Starp minaretiem Robs varēja saskatīt daudzu baznīcu torņu smailes. "Varbūt gnos- tiķu baznīcas. Varbūt mandaistu vai Asīrijas kristiešu, varbūt kal- deju dievnams. Šajā vieta ir daudz senu sektu."
Aizvēris logu, lai nedzirdētu aicinājumu uz vakara lūgšanu, Robs atgriezās gultā un paņēma mobilo telefonu. Viņš uzmekleja labu kurdu tīklu un piezvanīja uz Angliju. Pēc dažiem gariem signāliem Sēlija pacēla klausuli. Robs domāja, ka bijusī sieva runās kā parasti - aprauti, taču pieklājīgi. Bet Sēlija šķita savādi sirsnīga un laipna. Jau tūdaļ noskaidrojās šī noskaņojuma iemesls - viņa iepazinusies ar Roba "jauno draudzeni" un ir sajūsma par to. Sēlija atzina, ka viņai patīk Kristīne, un viņš acīmredzot nācis pie prāta, ja sācis satikties ar īstu sievieti, nevis tām muļķa zaķenēm.
Robs iesmējās un pateica, ka nekad nav uzskatījis Sēliju par zaķeni. Uz mirkli iestājās klusums, un tad smieties sāka arī Sēlija. Kopš šķiršanās viņi kopā smējās pirmo reizi. Viņi vēl mazliet papļāpāja - kā nebija darījuši jau ļoti ilgi. Un tad bijusī sieva iedeva klausuli meitai. Izdzirdējis Lizijas balsi, Robs pēkšņi noskuma. Meitiņa izstāstīja, ka bijusi zooloģiskajā dārzā un redzējusi "zīvniekus", un tagad protot pacelt rokas virs galvas. Robs klausījās, un viņu vienlaikus pārņēma gan prieks, gan bēdas. Kad Robs pateica Lizijai, ka nul viņu, meita lūdzās, lai tētis brauc mājās. Tad viņš pajautāja, vai meita satikusi francūzieti vārdā Kristīne. Lizija atbildēja apstiprinoši un pastāstīja, ka viņai un arī mammai šī sieviete ļoti iepatikusies. Atzinis, ka tas ir lieliski, Robs aizsūtīja meitai gaisa buču un nolika klausuli. Sajūta bija mazliet savāda - mīļotā iedraudzējusies ar bijušo sievu, taču tas bija labāk par abpusēju naidu. Turklāt tas nozīmēja, ka meitu viņa prombūtnes laikā pieskata vairāk cilvēku.
Pēkšņi viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt pienācis laiks atgriezties mājās. Varbūt vajadzētu gluži vienkārši iet prom no darba. Raksts neizdevās tāds, kādu viņš iecerējis. Uz Lalešu aizbraukt nesanāca, turklāt nešķita, ka tas būtu iespējams. Jesīdi izrādījās pārāk stūrgalvīgi, bet viņš neprata arābu vai kurdu valodu tik labi, lai pierunātu vietējos pārvarēt senos aizspriedumus.
Vai gan varēja gaidit, ka sešus tūkstošus gadu senas ticības noslēpumiem iespējams piekļūt, paklaiņojot pa aizvēsturisku pilsētu un sveicinoties ar vārdu "Salaam"? Visi plāni bija izjukuši, visas cerības ruka un bruka. Dažkārt tā notika. Dažkārt raksts gluži vienkārši neizdevās.
Paķēris durvju atslēgu, Robs izgāja no viesnīcas numura. Bija karsts, un viņam gribējās rūpes aizskalot ar alu. Uz ielas stūra bija jauks bāriņš. Kad Robs atkrita ierastajā plastmasas krēslā "Sulei- mana kafejnīcas" āra terasē, jau pazīstamais iestādes īpašnieks Ra- vazs atnesa atvēsinātu turku alu un šķīvīti ar zaļajām olīvām. Garam slīdēja Dahūkas ielu dzīve. Iespiedis pieri plaukstās, Robs atkal domāja par rakstu. Atsaucis atmiņā paša apņēmību un sajūsmu, kas bija pārņēmusi Izobelas mājā, viņš prātoja, ko patiešām vēlas. "Kādu noslēpumainu priesteri, kas visu izskaidrotu; varbūt kādu slepenu templi ar šaušalīgiem zīmējumiem uz. sienām. Vēl mirgojošas eļļas lampiņu liesmas. Un, protams, pāris sātana pielūdzēju, kas staro laimē par to, ka tiek fotografēti." Taču žurnālista sapnis nerealizējās; ta vietā viņš malkoja Efesas alu un klausījās bezgaumīgu kurdu popmūziku, kas skanēja no blakusesošā veikala. 'Tikpat labi es varētu sēdēt Šanliurfā. Vai Londonā."
- Labvakar!
Robs pacēla galvu. Līdzās galdiņam stāvēja jauns vīrietis. Mugurā viņam bija tīri džinsi un labi izgludināts krekls. Puisim bija apaļa seja. Viņš izskatījās pēc izglītota cilvēka. Varbūt pat pēc savādnieka. Pēc pārtikušā un laipna savādnieka. Robs aicināja Kar- vanu - tā sauca šo vīrieti - apsēsties.
Karvans pasmaidīja.
- Esmu jesīds.
-Un…
- šodien es gāju uz jesīdu kultūras centru, un dažas sievietes man izstāstīja par jums. Par amerikāņu žurnālistu, kurš grib uzzināt par Meleku Tausu.
Mazliet apmulsis, Robs palocīja galvu.
- Viņas pateica, ka esat apmeties šeit, - Karvans turpināja, - taču drīz brauksiet prom, jo neesat sevišķi laimīgs.
- Es neesmu nelaimīgs. Tikai… sagrauts.
- Kāpēc?
- Jo britu avīzei gatavoju rakstu par jesīdu reliģiju. Saprotiet, par to, kam jūs ticat. Taču neviens man par to nestāsta, tādēļ jūtos mazliet vīlies.
- Jums jāsaprot, kādēļ tā notiek. - Savilcis seju nopietna izteiksmē, Karvans paliecās uz priekšu. - Tūkstošiem gadu mūs ir kāvuši un slepkavojuši tieši mūsu ticibas dēļ. Musulmaņi mūs no galina, tāpat hinduisti un tatāri. Visi domā, ka mēs pielūdzam Sai- tānu jeb velnu. Mus nogalina un ved prom. Pat Sadams mūs kāva, pat mūsu tautieši kurdi, kā ari sunnīti un šiīti. Visi.
- Tieši tādēļ jau gribu rakstīt par jums! Uzrakstīt patiesību par jesīdu ticību.
Karvans sarauca pieri, it kā par kaut ko domātu. Viņš klusēja vairāk nekā minūti un tad teica: