- Jā… - Robs atbildēja, paraustījis plecus, - daži noteikti ir.
- Dolāri un eiro! - Puisis neatlaidās. - Dolāri un mārciņas! - Atkal plats smaids. - Labi, rīt jūs aizvedīšu. Uz kurieni?
-Gebeklitepe. Vai zināt, kur tas ir?
Klusums. Robs mēģināja vēlreiz.
- Gebeklitepe.
Šoferis klusēdams spēji apturēja automašīnu ielas malā.
- Jusu viesnīca, - viņš skarbi noskaldīja. Smaids sejā pēkšņi bija izplēnējis.
- Ē… tu man' rit gaidīs'? - jautāja Robs, pārslēgdamies uz vienkāršu ļaužu valodu. - Radevan?
Jauneklis palocīja galvu, palīdzēja Robam aiznest somas līdz viesnīcas lievenim un tad atgriezās pie taksometra.
-Jūs sakat… jūs grib' uz Gebeklitepi?
-Jā.
Radevans sarauca pieri.
- Gebeklitepe ir slikta vieta, Roba kungs.
Robs stāvēja viesnīcas durvis un jutās ka lirema Stokera romāna "Drakula" varonis.
- Ei, tie ir tikai izrakumi, Radevan! Varēsi mani aizvest?
Nospļāvies uz ielas, Radevans iesēdās taksometra un izliecās
ārā pa logu.
- Deviņos no rīta.
Jau pēc mirkļa taksometrs bija nozudis smacīgajā Šanliurfas ielu kņadā.
* * *
Nākamajā rītā pēc brokastīm - cicti vārītām olām, aitas siera un trim datelēm - Robs iekāpa taksometrā un brauca ārā no pilsētas. Pa ceļam žurnālists apjautājas Radevanam, kāpēc viņam ir tāda attieksme pret Gebekli.
Sākumā šoferis šķita īdzīgs, raustīja plecus un kaut ko burkšķēja. Kad ceļi kļuva tukšāki un apkārtējā ainavā parādījās arvien vairāk apūdeņotu lauku, viņš pamazām kļuva runīgāks.
- Tā nav laba vieta.
- Pastāsti!
-Gebeklitepe varētu būt bagāta. Kurdi varētu kļūt turīgi.
-Bet?
Radevans dusmīgi izpūta jau trešās cigaretes dūmus.
- Palūko uz šo vietu, uz šiem cilvēkiem!
Robs paskatījās ārā pa logu. Viņi brauca garām ciematiņam ar kleķa mājām, atklātām kanalizācijas sistēmām un netīriem bērneļiem, kas rotaļājas līdzās drazu kaudzēm. Bērni māja garāmbraucējiem. Aiz ciemata stiepās kokvilnas lauks, kur putekļos un neciešamā karstumā sievietes lavandas krāsas lakatos vāca ražu. Robs atkal pievērsās šoferim.
Tas skaļi novaidējās.
- Kurdi ir nabagi. Es ir taksists. Protu valodas! Bet - tikai taksists.
Žurnālists palocīja galvu. Viņš zināja, kā nav paveicies kurdiem. Sadalīta tauta.
- Turku valdība tur mus nabadzībā…
- Skaidrs, - attrauca Robs. - Bet es nesaprotu, kā tas saistīts ar Gebekli tepi.
Taksometra vadītājs izmeta cigaretes galu ārā pa logu. Viņi atkal bija atklātā lauka, un sagrabējusī Toyota kratījās pa grambaino zemes ceļu. Tālumā vīdēja zilganas kalnu virsotnes, ko aizplīvuroja karstuma viļņi.
- Gebeklitepe varētu būt kā piramīdas vai… Stounhendža. Taču viņi klusē. Te varētu but daudz, daudz tūristu, kas maksātu kurdiem naudu, bet - nē. Turku valdība saka "nē". Viņi pat nav izlikuši zīmes vai izbūvējuši ceļu! Baigais noslēpums. - Ieklepojies Radevans nospļāvās ārā pa logu un tad aizvēra to, lai pasargātos no ceļa putekļiem. - Gebeklitepe ir slikta vieta, - viņš atkārtoja un apklusa.
Robs nezināja, ko teikt. Zemie dzeltenbrūnie pauguri viņam priekša šķita bezgalīgi vijamies uz Sirijas pusi. Turpat bija redzams vēl viens kurdu ciematiņš ar slaidu brūnu minaretu, kas gluži kā cietuma uzrauga tornis pacēlās pāri rievotajiem metāla jumtiem. Robs gribēja iebilst, ka, iespējams, kurdiem traucē pašu tradīcijas, izolētība un reliģija, taču nebija pārliecināts, vai Radevans ir noskaņots klausīties.
Tālāk viņi brauca klusēdami. Ceļš kļuva arvien sliktāks, un pustuksnesis - arvien draudīgāks. Beidzot Radevans iegrieza kārtējā likumā, un Robs ieraudzīja savrup augošu zīdkoku, kas slējās zilgmes pielietajās debesīs. Pamājis ar galvu, Radevans pavēstīja:
-Gebekli.
Jau nākamajā mirklī viņš spēji nobremzēja, pagriezās savā sēdeklī un pasmaidīja - labais garastāvoklis acīmredzot bija atgūts. Tad viņš izkāpa no mašīnas un kā īstens šoferis atvēra durvis Robam. Žurnālistu tas samulsināja - viņam tādi smalki pakalpojumi nebija vajadzīgi.
Radevans iekāpa atpakaļ taksometrā, paņēma avīzi un sāka pētīt lielu futbolista fotogrāfiju. Viņš acīmredzot bija sagatavojies gaidīt. Robs atvadījās un noteica:
-Trīsstundas. Varbūt.
Taksometra vadītājs pasmaidīja.
Pagriezies Robs devās augšup kalnā un atri sasniedza virsotni. Trīsdesmit kilometrus aiz muguras tālumā stiepās putekļaini ciemati, tuksnesis un izdedzināti kokvilnas lauki. Priekšā vīdēja aizraujoša aina. Izkaltuša klajuma vidū atradās septiņi it kā pēkšņi izauguši pauguri. Ap lielāko rosījās dučiem strādnieku un arheologu, kas stiepa spaiņus ar akmeņiem un nopietni rakņājās pa zemi. Apkārt bija redzamas teltis, buldozeri un teodolīti.
Robs gāja tālāk, juzdamies kā iebrucejs. Kāds no racējiem pārtrauca darbu un pagriezās pret nācēju. Vīrs manāmi uztraucās, taču tad pienāca labsirdīgs, apmēram piecdesmit gadus vecs eiropietis. Robs pazina Franci Breitneru.
- Wilkommen, - jautri uzsauca vācietis, it kā jau sen būtu pazīstams ar Robu. - Jūs taču esat žurnālists no Anglijas, vai ne?
-Jā.
- Jums ļoti laimējies.
Ceturtā nodaļa
Svēta Tomasa slimnīcas foajē valdīja ierastā kņada. Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors Marks Foristers lauzās cauri steidzīgu medmāsu straumei un pļāpīgu piederīgo pūlim. Jau trešo reizi pagājis garam vecai kundzei ratiņkrēslā, no kura riteņiem pilēja ūdens, detektīvs prātoja, vai vispār izdosies kaut ko nokārtot.
Viņam vajadzēja apraudzīt sakropļoto vīru. Smags uzdevums. Četrdesmit divos gados, no kuriem desmit nostrādāti detektīva amatā, redzēts daudz nelāgu ainu, taču šajā lietā bija kaut kas īpaši draudīgs.
Pamanījis Intensīvās terapijas bloka noradi, Foristers mundri devās augšā pa kāpnēm, aizgāja līdz reģistratūrai, pavēcināja savu dienesta apliecību piemīlīgas meičas deguna priekšā - un saņēma atbildi, ka nāksies pagaidīt.
Pēc dažam sekundēm parādījās ķinietim līdzīgs ārsts, kurš vilka nost gumijas cimdus.
- Doktors Sins?
- Inspektors Foristers?
Detektīvs palocīja galvu un pastiepa plaukstu rokasspiedienam. Ārsts vilcinājās, kā gatavodamies pavēstīt Jaunas ziņas. Fo- risteru pārņēma viegla panika.
- Vai viņš joprojām ir dzīvs?
-Jā. Pagaidām.
- Kas īsti notika?
Doktors lūkojās kādā punktā pāri Foristera plecam.
- Absolūta glosektomija.
- Kā, lūdzu?
- Viņam pilnībā izgriezta mēle, - nopūties paskaidroja ārsts. - Ar kaut ko līdzīgu dzirklēm…
Foristers paskatījās uz plastikāta durvju pusi.
- Jēziņ! Jau dzirdēju, ka nav lāgā, bet… - Kaut kur aiz šīm durvīm atradās viņa vienīgais liecinieks. Joprojām dzīvs. Taču bez mēles.
Ārsts šūpoja galvu.
- Zaudēts ārkārtīgi daudz asiņu. Turklāt ne tikai pēc mēles izgriešanas. Brūces iegrieztas ari krūtīs. Un noskūta galva.
- Tātad jūs domājat, ka…
- Es domāju, ka rezultāts būtu vēl ļaunāks, ja nelieši nebūtu iztraucēti. - Ārsts nopētīja Foristeru. - Proti, ja neatskanētu mašīnas signalizācija, viņi to cilvēku būtu nogalinājuši.
Detektīvs nopūtās.
- Slepkavības mēģinājums.
- Policists esat jūs. - Doktors Sins kļuva nepacietīgs.