- Un tagad…
- Tagad es aizvedīšu jūs atpakaļ uz Turciju. Aizvedīsim jūs līdz robežai, lai varat lidot mājup un visiem izstāstīt par mums. Pavēstīt, ka mēs neesam sātanisti. Atklāt mūsu skumjo pagātni. Stāstīt visu, kas uz sirds. Tikai nemelot.
Jesīdi stāvēja pie loga un kaut ko klaigāja. Durvis atsprāga vaļā, un telpā ienāca vairaki cilvēki. Robu atkal sāka grūstīt, tikai šoreiz mērķtiecīgi un mierīgi. Iedams cauri templim, viņš palūkojas uz altari - galvaskauss bija nozudis. Jau nākamajā brīdī viņš nonāca saulē. Bērni uz viņu rādīja ar pirkstiem. Robs vēroja sievietes, kuras skatījās uz viņu, aizlikušas plaukstu priekšā mutei. Viņš tika aizvests līdz Ford pikapam.
Šoferis bija gatavs darbam. Roba soma jau atradās uz pasažieru sēdekļa, taču viņa rokas joprojām bija sasietas. Divi vīri palīdzēja viņam iekāpt kabīnē. Līdzās viņam apsēdās tumsnējs bārdainis, jaunāks par Karvanu. Spēcīgs, muskuļots un kluss. Puisis grasījās sēdēt starp Robu un automašīnas durvīm, tātad Robam atlika vidējais sēdeklis.
Ford sāka braukt, ar riteņiem saceļot smilšu šaltis. Pēdējais, ko Robs redzēja Lalešā, bija Karvans bērnu pulciņa vidū, līdzās koniskajam tornītim. Viņa sejā jautās bezgalīgas skumjas.
Tad Laleša nozuda aiz kalna nogāzes. Automašīna traucās uz Turcijas robežas pusi.
Trīsdesmit piektā nodaļa
Haburā ticis pāri Turcijas robežai, Robs tūdaļ piezvanīja Kristīnei un tad ielēca taksometrā, lai dotos uz tuvējo Mardinas pilsētu. Septiņas mokošas stundas vēlāk viņš rezervēja viesnīcas numuru, atkal piezvanīja Kristinei un meitai. Izrādījās, ka viņš ir tik noguris, ka aizmiga ar telefonu rokā.
Nākamajā rītā viņš piesēdās pie klepjdatora un vienā paņēmienā - veikli, kaismīgi - uzrakstīja savu stāstu.
"Kurdistānas kultu gūstā".
Robs saprata, ka ātra rakstīšana nedomājot ir vienīga iespēja. Notikušajā bija tik daudz pretrunīgu elementu, ka, iedziļinoties pārdomās un mēģinot radīt konsekventu stāstījumu, varēja apmaldīties detaļu un nebeidzamu sānceļu labirinta. Turklāt raksts izskatīsies sadomāts, ja viņš pārāk mocīsies. Stāsts bija tik neparasts, ka tam jāizklausās vienkāršam un izjustam. Kā reportāžai no notikumu vietas. Ļoti patiesam. Gluži kā garai un pārsteidzošai anekdotei, kas tiek stāstīta pie kafijas tases. Tā nu Robs piesēdās un viena rāvienā visu uzrakstīja. I'ar Gebeklitepi un krūkām muzejā, par jesīdiem, eņģeļu kultu un Meleka Tausa pielūgšanu, par Lalešas ceremonijām, galvaskausu uz altāra un "Melnās grāmatas" noslēpumu. Stāstu paspilgtināja nežēlība un slepkavība, turklāt tam bija lieliskas beigas: viņš guļ zemē, ar maisu galvā, netīrā ēciņā Kurdistānas kalnos un domā, ka tūdaļ mirs.
Rakstīšanai nācās atvēlēt piecas stundas. Pa šo laiku viņš ļoti koncentrējās un tik tikko atrāva acis no ekrāna.
Sešās minūtēs pārbaudījis pareizrakstību, Robs pārkopēja rakstu zibatmiņā, izgāja no viesnīcas un devās taisnā ceļa uz inter- neta kafejnīcu. Tur viņš pa elektronisko pastu nosūtīja rakstu Stīvam, kurš to ar nepacietību gaidīja.
Tad nervozēdams Robs sēdēja pie datora interneta kafejnīcā un cerēja, ka drīz Stīvs piezvanīs. Ara spīdēja spoža Mardinas saule, taču iekšā bija teju tikpat auksts ka drūmās kapenēs. Kafejnīcā bez Roba atradās tikai viens puisis, kurš dzēra mazliet duļķainu gāzētu ūdeni un nodarbojās ar kādu datorspēli. Puisis bija uzlicis milzīgas austiņas un tobrīd ar virtuālu AK-47 caurumoja kādu virtuālu briesmoni.
Robs pievērsās savam ekrānam. Nez kādēļ paskatījās, kāds laiks gaidāms Spānijā. Ierakstīja Google meklētājā savu vardu un tad arī Kristīnes vārdu. Uzzināja, ka viņa ir autore sadaļai "Kanibālisma liecības ledus laikmeta Basku zemes neandertāliešu kopienās", kas ievietota nesenajā "Amerikas arheoloģijas" pielikumā. Atrada viņas fotogrāfiju - kādas mazpazīstamas balvas saņemšanas ceremonijā Berlīnē.
Pētīdams attēlu, Robs atskārta, cik ļoti ilgojas pec Kristīnes. Pēc meitas viņš ilgojās vairāk, taču ari pēc Kristīnes skuma. Alka pieklājīgas sarunas, smaržu aromāta, graciozitātes. Alka viņas smaida mīlēšanās laikā, it kā viņa sapņotu par kādu ļoti jauku pagātnes notikumu.
Iezvanījās mobilais telefons.
- Robij!
- Stīv… - Sirds sāka auļot. Robam tas nepatika. - Tātad?
- Tātad, - atsaucās redaktors, - nezinu, ko lai saka…
- Tev nepatika? - Robs saguma.
Klusums.
- Ne-e, sasodītais maita! Man ļoti patika!
Robs juta, ka atkal ir spārnos. Stīvs smējās.
- Jeziņ, Rob! Es taču tevi sūtīju pēc sasodīta vēstures gabala. Domāju, ka tu lieliski atpūtīsies. Bet tu kļuvi par slepkavības liecinieku un satanistu uzbrukuma upuri. Atradi akmens laikmeta zīdaini krūkā un dažus sātana pielūdzējus. Tu… tu… tu… - Stivs izklausījās aizelsies. - Tad tu brauc uz Irāku, satiec puisi, kas tevi aizved uz svēto pilsētu, kur ļautiņi pielūdz sasodītu balodi, un pats savām acīm redzi, kā viņi klanās kaut kādam cit- planētiešu galvaskausam. Tad ieskrien jezeri un mēģina tevi nodurt, bet pēc tam izstāsta, ka viņi ir tiešie Ādama un Ievas pēcnācēji.
Noklausījies Robs izplūda smieklos. Tie bija ļoti skaļi - tik skaļi, ka briesmoņa pieveicējs pie otra datora pacēla galvu un uzsita pa savām austiņām, lai pārliecinātos, vai tās nav sabojājušās.
- Tātad tu uzskati, ka stāsts ir labs? Centos būt godīgs pret jesīdiem… Varbūt pārāk godīgs, taču…
- Tas ir vairāk nekā labs! - Stīvs viņu pārtrauca. - Un arī priekšniekam patika. Liksim rītdienas numura atvērumā, bet ievadu publicēsim pirmajā lapā.
- Rītdienas?
- Ja. Pa taisno uz tipogrāfiju. Saņēmām arī tavas bildītes. Esi lieliski pastrādājis.
-Jauki. Tiešām…
-Sasodīti lieliski, es zinu. Kad taisies atgriezties?
- Īsti neesmu pārliecināts… Saproti, es mēģināšu tikt uz pirmo reisu, taču visas vietas jau rezervētas. Bet divdesmit stundas garš brauciens uz Ankaru mani nevilina. Domāju, ka nedēļas nogale noteikti būšu Londonā.
- Labs puisis. Ieskriesi birojā, un es tev izmaksāšu pusdienas. Varbūt pat aiziesim uz īstu restorānu. Apēdlsim kādu picu.
Robs iesmējās un atvadījās no sava priekšnieka. Tad viņš norēķinājās ar interneta kafejnīcas īpašnieku un izgāja Mardinas ielās.
Tā izrādījās jauka pilsēta. Redzētais liecināja, ka vieta ir nabadzīga, taču ar vēsturisku gaisotni. Tika apgalvots, ka tā pastāvējusi jau plūdu laikos, tajā bija romiešu būvētas ielas, bizantie- šu celtņu paliekas un sīriešu zeltkaļu darbnīcas. Savadas ielas, kas vijas zem namiem. Taču Robam bija vienalga - viņam pietika vēstures un austrumnieku fantāziju. Viņš gribēja uz mājām - uz. vēso, moderno, lietaino, skaisto, tehnoloģijām bagato, eiropeisko Londonu. Lai apskautu meitu un noskūpstītu Kristīni.
Stāvēdams maiznīcas durvīs, viņš piezvanīja Kristīnei. Vienas dienas laikā viņš bija zvanījis jau divas reizes, taču katra saruna šķita debešķīga. Klausuli viņa pacēla uzreiz. Robs pavēstīja, cik veiksmīgi viss beidzies redakcijā, bet Kristīne savukārt atzina, ka vēlas viņu redzēt Anglijā. Viņš apsolīja, ka brauks, tiklīdz tas būs iespējams, un mājās atgriezīsies ne vēlāk kā pec piecām dienām. Tad Kristīne pastāstīja, ka joprojām tiekas ar viņa meitu un abas sadraudzējušās. Sēlija pat apjautājusies, vai viņa vēlētos palīdzēt Lizijas pieskatīšana. Proti, Sēlijai plānoti dienu gari jurisprudences kursi Kembridžā, tādēļ Kristīne piekritusi palikt ar Roba meitu. Viņas grasījās pavadīt dienu pie sena Kristīnes drauga un pasniedzēja de Savarija. Protams, ja Robam nav iebildumu. Viņa velējās aprunāties ar de Savariju par vairākām slepkavībām Anglijā, jo šis kungs zinot itin visu, ar ko nodarbojas policija. Savukart Lizija labprāt apskatītu govis un aitas.