Francūziete atzinās, ka ļoti ilgojas pēc Roba, un tas atklāja, ka skumst pēc viņas. Tad abi beidza sarunu. Viegliem soļiem iedams atpakaļ uz viesnīcu, Robs domāja par pusdienām. Un pēkšņi - brīdī, kad viņš lika .telefonu kabatā, - prāts aptvēra kādu sakritību. "De Savarijs. Kembridža. Slepkavības."
Pusi noslēpumu viņš joprojām nebija noskaidrojis. To pusi, kas saistīta ar britiem. Stāsts vēl nebija pabeigts. Vien pavirzījies uz priekšu.
Pirmīt juties laimīgs un apmierināts, Robs atkal kļuva satraukts un alku pārņemts. Dedzīgi vēlējās ķerties pie darba. Gatavs nākamajam solim. Vairāk nekā gatavs. Raizējās, ka viņa prombūtnē notiks kaut kas svarīgs. Vajadzēja traukties uz Londonu pēc iespējas ātrāk. Varbūt izdosies dabūt biļeti uz jauno reisu ar pārsēšanos Stambulā. Varbūt varēs noīrēt lidmašīnu…
Robu pārņēma jauns nemiera vilnis.
Trīsdesmit sestā nodaļa
Foristers un Boidžērs vērās Stiksas upē.
- No skolas laikiem es atceros, - sacīja Boidžērs, - ka Stiksa ir upe pazemē. Tai jātiek pāri, lai nokļūtu mirušo valstība.
Detektīvs lūkojās drēgnajā dzelmē. Stiksa nebija pārāk plata, taču strauja gan un līkumoja pa seno gultni, tālāk nogriežoties ap klinšainu stūri un nozūdot alās un aliņās. Piemērota vieta, lai atvadītos no šīszemes dzīves. Ainā neiederejās vienīgi veca Kcttlc čipsu paka pretējā krasta.
- Protams, - turpināja gids, - Stiksa ir tikai nosaukums. Patiesībā tā ir mākslīgi rakta. To iecerēja baronets Frānsiss Dešvuds, kad tika pārveidotas alas. Taču jāpiebilst, ka šajā kaļķa un krama alu sistēmā ir ari daudz īstu upju un strautu. Nebeidzams labirints.
Gids Kevins Biglstons atglauda pagaros brūnos matus un uzsmaidīja policistiem.
- Vai parādīt arī visu pārējo?
- Lūdzu.
Biglstons sāka ekskursiju pa Elles uguņu alām, kas atradās sešu jūdžu attāluma no Dešvuda muižas Rietumu Vikomā.
- Nu re, - gids teica, - esam klāt.
Viņš pacēla lietussargu, it kā vadītu turistu grupu. Boidžērs nosprauslājās, un Foristers veltīja padotajam brīdinošu skatienu. Viņiem šis puisis bija vajadzīgs. Lai plāns izdotos, viņiem bija vajadzīgs ikviens, kurš Rietumu Vikomā gatavs sadarboties.
-Tātad, - turpināja Biglstons, kura apaļā seja alu tumsā gandrīz nebija saskatāma, - ko mēs zinām par astoņpadsmitā gadsimta Elles uguņu klubu? Kāpēc viņi tikās tieši šeit? Šajas auk- stajas un mitrajās alās? Sešpadsmitajā gadsimtā Eiropā radās dažādas slepenas biedrības, piemēram, rozenkreicieši. To biedri bija brīvdomātāji, okultisma pētnieki, ticības noslēpumu izzinā- taji. Astoņpadsmitajā gadsimtā šo biedrību elites locekļi aizrāvās ar ideju, ka Svētajā zemē var atrast pierādījumus, tekstus un materiālus, kuri apliecinātu kristietības vēsturisko un teoloģisko bāzi. Varbūt pat visu lielāko reliģiju bāzi. - Gids atkal pacēla lietussargu. - Protams, antiklerikālisma un revolucionārā sekularisma laikmeta tas bija pārdrošs sapnis. Taču ar šīm leģendām un tradīcijām pietika, lai nomocītu vienu otru bagātu vīru… - Viņš aizgāja līdz tiltam, kas šķērsoja Stiksu, un pagriezās. - Atsevišķi atšķirīgu uzskatu cilvēki Anglijas aristokrātijas aprindās aizrāvās ar šīm baumām. Viens no viņiem, otrais barons Ledespensers, Frānsiss Dešvuds, astoņpadsmitajā gadsimtā pat devās uz Turciju, lai noskaidrotu patiesību. Viņš atgriezās tik saviļņots, ka dibināja pirmo Dīvānu klubu un pēc tam arī Elles uguņu klubu. Un viens no Elles uguņu kluba raisons d'etrebija iedibinātās reliģijas kritika un atspēkojums.
- Kā gan to var zināt? - iejaucās Foristers.
- Ir neskaitāmi pierādījumi, kas atklaj Dešvuda nicīgo izturēšanos pret ortodoksālo ticību. Piemēram, viņš pieņēma moto Fay cc que voudras jeb "Dari, ka gribi". To viņš aizņēmies no diženākā satīriķa Rablē, kurš asi kritizēja baznīcu. Šo moto divdesmitajā gadsimtā aizguva okultists Alisters Kraulijs, un tagad to lieto sā- tanisti visā pasaule. Dešvuds to ierakstīja Medmenemas abatijas ieejas arkā. Tā bija sagrauta abatija netālu no šejienes, ko Dešvuds īrēja ballīšu rīkošanai.
- Tieši tā, kungs, - sacīja Boidžērs, lūkodamies acis Foristeram. - Es to šorīt redzēju.
Biglstons aicināja viņus tālāk un turpināja savu runu.
- Tūkstoš septiņsimt piecdesmit otrajā gadā Dešvuds devās vēl vienā ceļojumā uz austrumiem, šoreiz uz Itāliju. Slepus, neviens īsti nezināja, kurp viņš aizbraucis. Viena teorija apgalvo, ka viņš nonācis Venēcijā, lai iepirktu grāmatas par maģiju. Citi eksperti uzskata, ka Dešvuds apmeklējis Neapoli, lai apskatītu romiešu bordeļa izrakumu vietu.
- Kāpēc tas viņam bija vajadzīgs?
- Dešvuds bija ļoti juteklisks vīrietis, detektīva kungs! Rietumu Vikomas dārzos apskatāma Priapa statuja. Tas bija grieķu dievs, kurš cieta no mūžīgas erekcijas.
Boidžērs sāka smieties.
- Nevajadzēja tik daudz lietot "Viagru".
Gids šo repliku nelikās dzirdam.
- Zem Priāpa statujas Dešvuds skulptoram lika iegravēt vārdus Peni Tento Non Penitenti. Tas nozīmē: "Stingrs penis, nevis pe- nitenciārijs." Tādējādi, Foristera kungs, tiek apstiprināta viņa noliedzošā attieksme pret kristietību un reliģisko morāli. Nekādas grēku nožēlošanas. - Viņi raitā solī devās prom pa galveno alu. Biglstons ar lietussargu iedūra miklajā gaisā, it ka atgaiņātos no laupītājiem. - Skatieties šurp! Kā minējis Horācijs Volpols, mazākajās alās izvietotas gultas, lai brāļi varētu izpriecāties ar jaunam meičām. Dešvuda laikā seksa pārpilnas ballītes alās bija ierasta lieta. Tāpat kā iedzeršanas. Dzirdētas ari baumas par velna pielūgšanu, grupveida masturbēšanu un tā tālāk.
Viņi bija nonākuši līdz lielākai alai, kas ieguvusi gotiskas un reliģiskas aprises - tā bija gluži vai ņirgāšanās par baznīcu.
Biglstons pacēla lietussargu gaisa.
- Tieši virs mums ir Svētā Lorensa baznīca, ko būvējis tas pats Frānsiss Dešvuds. Baznīcas griesti ir precizi tādi paši kā sagrautajam Saules templim Sīrijas pilsētā Palmīrā. Frānsiss Dešvuds bija aizrāvies ne tikai ar senajām mistērijām, bet arī ar senajiem saules kultiem. Taču - kam viņš patiesībā ticēja? Tas ir diskutabls jautājums. Daži apgalvo, ka viņa politiskos un reliģiskos uzskatus var rezumēt šādi: Lielbritānijā jāvalda elitei un šai elitei jāpiekopj pagānu reliģija. - Gids pasmaidīja. - Taču ar šiem uzskatiem mierīgi sadzīvoja arī netiklība, dzērāju orģijas, aizskaroša zaimošana un tā tālāk. Un tādēļ mēs nonākam līdz galvenajam jautājumam: kāds bija patiesais kluba mērķis?
- Kā domājat jūs? - vaicāja Foristers.
- Ta vien liekas, ka jūs gaidāt īsu atbildi! Baidos, ka tas nav iespējams, detektiv. Mēs zinām tikai to, ka Elles uguņu kluba ziedu laikos tajā iestājās Lielbritānijas sabiedrības ievērojamākās personas. Tiešām, līdz tūkstoš septiņsimt sešdesmit otrajam gadam Medmenemas brāļi, kā viņi sevi dēvēja, dominēja britu valdības un tādējādi arī topošās britu impērijas augstākajos ešelonos. - Biglstons devās atpakaļ cauri alam uz automašīnu stāvlaukuma pusi un vienlaikus turpināja stāstījumu: - Tūkstoš septiņsimt sešdesmit otrajā gadā par kluba pastāvēšanu uzzināja ari plašāka sabiedrība. Atklājās, ka tā biedru vidū ir gan premjerministrs, gan finanšu ministrs, gan vairāki lordi, augstmaņi un ministri. Tas nozīmēja, ka šis klubs kļuva par palamu aristokrātu izlaidībai un pagrimumam. - Biglstons iesmējās. - Pēc šī skandāla daudzi slavenākie biedri, piemēram, Volpols, Vilkss, Ilogarts un Bendžamins Franklins nolēma izstāties no kluba. Pēdējā Elles uguņu kluba sapulce tika sasaukta tūkstoš septiņsimt septiņdesmit ceturtajā gadā.