Viņi bija nonākuši šaurā klinšu koridora, kas no alu sistēmas veda uz ieeju un biļešu kasi. Sienas bija klātas sīkām lāsītēm.
- Kopš tā brīža Elles uguņu alas gadsimtiem ilgi tika atstātas bez uzraudzības, taču allaž glabājās kā sāpīgas un dažkart mokošas atmiņas. Tomēr nedomāju, ka tas jebkad atklās savu beidzamo noslēpumu, jo kluba biedri to paņēmuši līdzi kapā. Tiek uzskatīts, ka pēdējais ordeņa vadītājs Pols Vaitheds trīs dienas pirms nāves pavadīja, sadedzinot visus svarīgākos dokumentus. Tatad atbildi uz jautājumu, kas patiesībā noticis šajās alās, mēs varam meklēt… elles ugunis!
Gids apstājās. Boidžērs pieklājīgi aplaudēja. Biglstons palocījās un paskatījās pulksteni.
- Velns, jau gandrīz seši! Man jāsteidzas! Ceru, ka rītdienas plāns izdosies, kungi. Divpadsmitais baronets ļoti labprāt palīdzētu policijai notvert tos briesmīgos slepkavas.
Viņš aizskrēja pa gudronēto celiņu un nozuda aiz kalna nogāzes. Boidžērs ar Foristeru lēna solī aizgāja līdz policijas automašīnai, kas bija atstāta ozolkoka ēnā.
Pa ceļam viņi apsprieda savu plānu. Hjūgo de Savarijs pa telefonu un elektroniskajā pastā bija iegalvojis Foristeram, ka banda noteikti apmeklēs Elles uguņu alas, jo tieši tur - Elles kluba fenomena epicentrā - jāmeklē "Melna grāmata", ko Volijs atvedis no Svētās zemes.
Bet - kad banda dosies uz alām? Foristers bija secinājis, ka viņi savus melnos darbus veic tā, lai neviens to neredzētu. Kreiven- strita tas notika nedēļas nogales pusnaktī; Kenfordas skolā - brīvlaika agrā rīta stundā.
Tatad policija varētu izlikt slazdu. Foristers bija apciemojis pašreizējo Rietumu Vikomas muižas īpašnieku, divpadsmito barone- tu Edvardu Frānsisu Dešvudu, tiešo Elles uguņu lorda pecteci, un saņēmis atļauju uz vienu dienu slēgt alas. Par šādu soli tika izplatīts oficiāls paziņojums, ka "baroneta kāzu jubilejas svinību dēļ uzticamajam Rietumu Vikomas darbinieku kolektīvam tiek piešķirta brīvdiena". Paziņojums tika ievietots visās vietējās avi- zēs un svarīgākajās interneta vietnēs. Skotlendjardam pat bija izdevies pierunāt BBC, lai sagatavo nelielu ziņu sižetu, koncentrējot uzmanību uz šis vietas skandalozo vēsturi un pieminot īslaicīgo slēgšanu. Tādējādi Elles uguņu alas bus absolūti tukšas. Un slazdā ielikta ēsma.
"Vai banda parādīsies? Esam spēruši riskantu soli," Foristers prātoja, taču tā bija viņu vienīga cerība. Kamēr Boidžērs pa lauku ceļiem stūrēja uz viesnīcas pusi, Foristers juta, ka grimst pesimisma.
Bez šī vienīgais pavediens bija Kenfordas skolas novērošanas kameras fiksētais Klonkarija attēls. Pārējās kameras bandīti bija sabojājuši, pārgriežot kabeļus, taču vienu palaiduši garām, un tās izplūdušajā attēlā bija redzams, kā Klonkarijs soļo pa skolas gaiteni. Iedams garām, viņš veltījis kamerai ledainu skatienu. It kā zinātu, ka tiek filmēts. Un viņam būtu vienalga.
Foristers graudainajā attēlā bija skatījies stundām ilgi, cenšoties izprast jaunekļa domu gājienu. Tas izrādījās grūti, jo šis cilvēks bija spējīgs novilkt ādu sasietam, dzīvam upurim; cilvēks, kurš ar prieku izgriež otram mēli un aprok vēl pulsējošu galvu zemē; cilvēks, kurš ir gatavs uz jebko.
Puisis bija pārsteidzoši pievilcīgs, ar augstiem vaigu kauliem un gandrīz austrumnieciskām acīm, stūrainu un uzkrītošu profilu. Nez kāpēc šo iezīmju dēļ viņa nežēlība šķita vēl briesmīgāka.
Boidžērs novietoja automašīnu stāvlaukumā. Viņi bija apmetušies Haivikomas "Brīvdienu viesnīcā", netālu no M40 šosejas. Nakts bija saraustīta. Foristers pēc vakariņām izsmēķēja marihuānas cigareti, taču arī tā nepalīdzēja iemigt. Visu nakti sapņos viņam rādījās alas, kailas sievietes un ugunīgas ballītes; maza meitenīte smejošu pieaugušo vidū - meitenīte, kas apmaldījusies alās un sauc pēc tēva.
Viņš pamodās agri, ar izkaltušu muti. Paliecies pāri gultai, viņš paņēma telefonu un piezvanīja Boidžēram, pamodinot jaunekli. Abi aizbrauca uz savu Portakabin firmas pārvietojamo štābu.
Nelielā būdiņa bija nomaskēta aiz kalna, pa gabalu no galvenās ieejas alās. Tajās neviena nebija. Biļešu kase bija slēgta. Deš- vudu muižā nebija nevienas dzīvas dvēseles - visi darbinieki izbaudīja brīvdienu.
Līdz ar Boidžēru un Foristeru būdiņā sēdēja vēl trīs policisti, kuri pēc kārtas pētīja novērošanas kameru attēlus. Diena bija karsta, skaidra un ideāla. Stundām ritot, Foristers lūkojās ārā pa lodziņu un domāja par laikraksta Tinies lasīto publikāciju, kas veltīta jesīdiem un "Melnajai grāmatai". Šķita, ka žurnālists Turcija pieķēries vēl vienam šī savadā notikuma pavedienam.
Vakarā Foristers bija vēlreiz pārlasījis šo rakstu un tad piezvanīja de Savarijam, lai uzklausītu viņa viedokli. De Savarijs apstiprinā- ja, ka arī lasījis rakstu, un piekrita, ka tas ir neparasts un aizraujošs, turklāt atklājusies vēl kāda saikne. Rakstā pieminētā žurnālista draudzene, francūziete, kādreiz bijusi de Savarija studente un laba paziņa. Un viņa pieteikusies apciemot savu profesoru.
Detektīvs Foristers apjautājās de Savarijam par šo sievieti un noskaidroja, kas isti saista Turciju ar Angliju. Turieni un šejieni. Jesīdu piepešās bailes un Klonkarija pēkšņo nežēlības uzplūdu. De Savarijs piekrita uzdot francūzietei vairākus jautājumus, un tobrīd Foristers atkal sajuta cerību stariņu. Varbūt izdosies pārkost šo cieto riekstu. Kopš sarunas bija pagājušas piecpadsmit stundas, un optimisms šķita izplēnējis. Nekas nenotika.
Foristers nopūtās. Boidžērs pārstāstīja kadu piedauzīgu atgadījumu, kas piemeklējis kolēģi peldbaseinā. Visi smējās. Kāds salēja visiem kārtējo kafijas devu. Diena smagi vilkās uz priekšu, un gaiss būdiņā šķita smacējošs. "Kur tie puiši pazuduši? Ko viņi šobrīd dara? Vai Klonkarijs tikai spēlējas ar mums?"
Pār viņiem nolaidās silti liega krēsla. Skaidrs un rāms maija vakars. Foristers, kaudamies ar drūmam domām, devās pastaigā. Pulkstenis rādīja jau desmit, bet banda tā ari nebija parādījusies. Plāns izrādījies neveiksmīgs. Detektīvs lēni soļoja tumsā un vērās mēnesī. Ar kurpes purngalu paspārdīja vecu Appletise pudeli. Domāja par savu meitu. Abuļis. Abuļis. Abuļis, tēti. Sirdi pildīja skumjas. Viņš centās nomākt sajūtu, ka zaudējis dzīves mērķi, ka nez no kurienes uzradušās negantas dusmas un visapkārt valda tikai bēdas.
"Varbūt vecajam seram Frānsisam Dešvudam taisnība. Kur tad ir tas Dievs? Kādēļ Viņš pieļauj tik šausmīgas lietas? Kādēļ Viņš pieļauj nāvi? Kādēļ Viņš pieļauj, ka mirst bērni? Kādēļ Viņš ļauj pasaulē nākt tādiem cilvēkiem kā Klonkarijs? Dieva nav. Nekā nav. Ir tikai alās apmaldījies bērns un klusums."