Выбрать главу

-    Kungs!

Boidžērs bija izskrējis no būdiņas, un viņam sekoja visi tris policisti.

-    Kungs! Lielais Stars stāvlaukumā! Tikko!

Foristers, spēji atguvis enerģiju, metās pakaļ Boidžēram un bru­ņotajiem policistiem - visi skrēja ap stūri uz automašīnu lauku­ma pusi. Visapkārt tam viņi bija ierīkojuši signalizāciju, kas ie­laušanas gadījumā raida gaismas starus. Alu ieeja slīga žilbinošā gaismā.

Tukšā automašīnu stāvlaukuma vidu atradās liela, jauna, spī­dīgi melna BMW. Logi bija aptumšoti, taču Foristers iekšā saska­tīja palielus stāvus.

Policisti nomērķēja uz automašīnu. Foristers no Boidžēra pa­ņēma megafonu un dārdinošā balsi paziņoja:

-   Stat! Jūs esat bruņotu policijas spēku ielenkumā! - Viņš cen­tās saskaitīt, cik cilvēku sēž automašīnā. "Pieci vai varbūt seši?"

Melnajā BM W sodošie pat nepakustējās.

-    Kāpiet āra no mašīnas! Ļoti lēni. Nekavējoties.

Taču automašīnas durvis palika ciet.

-   Jūs atrodaties bruņotu policijas spēku ielenkumā. Jums jā­kāpj ārā no mašīnas. Nekavējoties.

Policisti notupās un nomērķēja vēl precīzāk. Šofera puses dur­vis lēnām vērās vaļā. Foristers paliecās uz priekšu, lai pirmais ieraudzītu bandītus.

Uz betona notinkšķēja sidra kārbas skārds. Šoferis izkāpa. Ap­mēram septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecs, acīmredza­mi piedzēries un tikpat acīmredzami pārbijies. Parādījās vēl divi cilvēki - pacēluši drebošas rokas. Ari septiņpadsmit vai astoņpa­dsmit gadus veci. Ap kaklu abiem bija krāsainas serpentīna len­tītes. Vienam uz vaiga bija košsārtas lūpu krāsas nospiedums. Ga­rākais puisis apčurājās, un viņa džinsu priekšā parādījās milzīgs urīna traips.

Bērni. Tikai bērni. Nerātni studenti. Varbūt meklē asas izjūtas šajās alās.

-   Nolādēts! - Foristers nošņāca. - Nolādēts! - Nospļāvies viņš turpināja sodīties, bet pēc tam pavēlēja Boidžēram arestēt palaid­ņus. Par kaut ko. Vienalga, atrast kādu ieganstu. Par braukšanu dzērumā. - Jēziņ!

Juzdamies kā idiots, Foristers slāja atpakaļ uz būdiņu. Viņu apmuļķojis kaut kāds Klonkarijs! Jaunais psihopāts atkal izspru­cis sveikā; viņš bija parak gudrs, lai iekristu tik vienkāršās lama­tās. "Kas tālāk? Kuru viņš nogalinās nākamo? Un kā viņš to iz­darīs?"

Prātā detektīvam iešāvās pēkšņa un šausmīga doma. "Pro­tams!"

Aizskrējis līdz policijas auto, Foristers paķēra savu jaku un sa­meklēja mobilo telefonu. Trīsošām rokām viņš nospieda numuru, pielika aparātu pie auss un gaidīja signālu. "Lūdzu, lūdzu!" Fo­risters dedzīgi skaitīja lūgšanu, kaut nebūtu nokavējis.

Taču izsauktais abonents klausuli necēla.

Trīsdesmit septītā nodaļa

Kad Hjugo dc Savarijs pamodās, mīļotais jau bija gandrīz iz­gājis pa durvim. Kaut ko burkšķēdams par antropoloģijas lekciju Svētā Jāņa koledžā.

Nogājis pirmajā stāvā, de Savarijs ieraudzīja, ka pievilcīgais mīļākais virtuvē atstājis ierasto nekārtību: visur izbārstītas mai­zes drupačas, pa lapām sadalītu laikrakstu Guardian, pa šķīvi iz­ziestu marmelādi un izlietne iemestos brokastīs dzertās kafijas bie­zumus. Taču de Savarijam nebija iebildumu. Viņš bija laimīgs, jo draugs šorīt viņu uzmodināja ar kaislīgu skūpstu. Viņiem tiešām veidojās lieliskas attiecības. Turklāt ši diena solījās būt veiksmī­ga - bez garlaicīgām sapulcēm Kembridžā vai Londonā, bez sva­rīgiem telefona zvaniem. šo dienu viņš varēs pavadīt lauku mā­jas dārzā, pašķirstīt dokumentus un pārlasīt pāris nepublicētu tēžu. Varēs ļauties lasīšanai un domāšanai. Vēlāk varēs aizbraukt līdz Grāntčesterai, izpildīt dažus neatliekamus pienākumus un nopirkt grāmatas. Trijos pēcpusdienā paredzēta vienīgā tikšanās - ar bijušo studenti Kristīni Majēru, kura ieradīsies kopā ar sava drauga meitu, šis draugs žurnālists uzrakstījis intriģējošu mate­riālu avīzē The Times - par jesīdiem, "Melno grāmatu" un savādo vietu ar nosaukumu Gebeklitepe. Pa telefonu Kristīne bija teikusi, ka vēlas aprunāties par to, kā viņas drauga raksts saistīts ar slep­kavībām Anglijā.

De Savarijs gaidīja šo tikšanos - vēlējās parunāt par šo tema­tu un ļoti alka redzēt Kristīni. Viņa bija viena no spožākajām, ie­mīļotākajam studentēm un, šķiet, veiksmīgi strādājusi Gebeklite­pē. Ja spriež pēc satriecošākajiem fragmentiem avīzes rakstā, darbs bijis lielisks, taču vienlaikus ari šaušalīgs.

Desmit minūtēs de Savarijs nokopa brokastu paliekas un tad uzrakstīja īsziņu savam mīļotajam: "Vai tiešām nav iespējams no­griezt šķēli maizes, nesagraujot virtuvi? Hjugo."

Kamēr viņš skaloja prom izlietne atstātos kafijas biezumus, pie­nāca atbilde. "Nenodedzini manu ciemu, labi? Man jānokārto gala eksāmeni."

Skaļi iesmējies, de Savarijs sāka prātot, vai ir iemīlējies Endrū Heloranā. De Savarijs apzinājās, ka tas ir muļķīgi, jo puisis bija tikai divdesmit vienu gadu, bet viņš pats - četrdesmit piecus ga­dus vecs. Taču Endrū bija tik pievilcīgs, tik valdzinoši bezbēdīgs! Šķita, ka viņš ik ritu gluži vienkārši uzmet drebes plecos un jau izskatās nevainojams. Īpaši ar īsi apcirptajiem matiem, kas bur­vīgi papildināja tumši zilās acis. Turklāt de Savarijam patika ie­spēja, ka Endrū satiekas ari ar citiem vīriešiem. Kārtiņa sinepju sviestmaizei nekaitēja. Sīks greizsirdības velniņš…

Paņēmis dokumentus un grāmatas, viņš izgāja dārzā. Diena bija brīnišķīga, teju mulsinoši jauka, to piepildīja saldas putnu dziesmas un reibinošā maija beigās ziedošo augu smarža. Lai ari māja atradās diezgan nomaļus, de Savarijs saklausīja Kembridž- širas pļavās smejamies bērnus.

Viņš mēģināja koncentrēties darbam un lasīt garu, diezgan zi­nātnisku nedēļas žurnāla The Times l.iteraiy Supplement rakstu par vardarbību ka angļu kultūras sastāvdaļu. Taču rīta saule mudi­nāja prātu pievērsties domām, kas pēdējā laika nelika mieru. Do­mām par bandu, kas noslepkavojusi vairākus cilvēkus dažādās Lielbritānijas vietās, un tās saikni ar neparastajiem notikumiem Turcijā.

Pacēlis no zāliena saules sasildīto telefona aparātu, de Sava­rijs apsvēra iespēju piezvanīt kriminālmeklēšanas vecakajam in­spektoram Foristeram, lai apjautātos, kā policijai veicies Rietumu Vikomas alās. Pārdomājis viņš atkal nolika telefonu. De Savarijs bija pārliecināts, ka banda noteikti parādīsies tajās alās. Ja no­ziedznieki aizrautīgi meklē "Melno grāmatu", tad Elles uguņu alas viņus noteikti ieinteresēs. Taču nevarēja zināt, vai policijai izdosies izlikt slazdus. Tas bija riskants pasākums, taču reizēm risks attaisnojās.

Saule jau pamatīgi karsēja. De Savarijs nometa dokumentus ze­mē, izstiepās guļamkrēslā un aizvēra acis. Bērni attālajās pļavās joprojām smējās. Viņš domāja par jesīdiem. "Acīmredzot tas žur­nālists Robs Latrels kaut ko uzodis. Jesīdu "Melnajā grāmatā" no­teikti atklāta kāda būtiska informācija par neparasto templi Ge­beklitepē, kas viņu reliģijā un viņu senčiem šķitis tik ļoti svarīgs." Domājot par publikāciju laikrakstā The Times, de Savariju pārņē­ma nemiers. "Ari bandīti to noteikti ir lasījuši. Viņi nav muļķi. Raksts netieši apliecina, ka Robs Latrels uzzinājis kaut ko svarī­gu par "Melno grāmatu". Viņš pieminējis arī Kristīni. Tātad ie- spejams, ka pēc kāda laika bandīti painteresēsies ari par šo pārī­ti." De Savarijs apņēmās brīdināt Kristīni, ka viņai varētu draudēt briesmas. "Robam un Kristīnei jāuzmanās - līdz brīdim, kad ban­da tiks notverta."

De Savarijs pacēlās no guļamkrēsla un paņēma kopēto diser­tācijas eksemplāru. "Bailes no pūļa: trakulības un uzdzīve paval- donības laikmeta Londonā". Ābele viņam aiz muguras čivināja putni. Viņš lasīja un šo to pierakstīja piezīmēs, atkal lasija un pie­rakstīja.