Pēc trim stundām viņš bija beidzis. Uzvilcis kurpes, viņš sēdās pie sava sporta auto stūres un aizbrauca līdz Grāntčesterai. Stundu patīkami pavadijis grāmatnīcā, viņš devās uz datoru veikalu un iegādājās vairākas tintes kasetnes printerim. Tad viņš atcerējās, ka drīz jātiekas ar Kristīni, tādēļ piestāja lielveikalā un nopirka svaigu limonādi un trīs groziņus ar zemenēm. Viņi varēs sēdēt dārzā, tvert sauli un mieloties ar zemenēm.
Braukdams atpakaļ uz māju, de Savarijs dungoja kādu melodiju. Baha "Koncertu divām vijolēm un orķestrim". Tā bija lieliska muziķa. De Savarijs nolēma kādudien lejupielādēt jaunu šī koncerta versiju.
Nākamo stundu viņš savā kabinetā meklēja informāciju Google programmā. Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm. Tā bija Kristīne - smaidīga, saulē iedegusi un ar eņģelim līdzīgu gaišmatainu meitenīti pie rokas. De Savarijs prieka staroja - viņš allaž bija uzskatījis, ka iemīlētu Kristīni, ja vien nebūtu gejs. Šī sieviete bija īsts sapņu tēls, seksīga, taču atturīga un savā ziņa arī šķīsta. Un, protams, ļoti apdāvināta un gudra. Šis iedegums viņai ļoti piestāvēja. Tāpat kā meitenīte līdzās.
Kristīne uzlika roku mazajai uz pleca.
- Tā ir Lizija, Roberta meita. Viņas mamma pilsētā apmeklē kursus… un es šodien esmu viņas audžumāte!
Meitene mīlīgi pakniksēja, it kā stāvētu karalienes priekšā, tad ieķiķinājās un svinīgi paspieda de Savarija roku.
Sekojot profesoram dārzā, Kristīne jau stāstīja visraibākās baumas, tenkas un teorijas - it kā viņi atkal atrastos de Savarija kabinetā Karaļa koledžā. Viņa smējās un aizrautīgi pļāpāja par arheoloģiju un milestību, par Satonhū un Džeimsu Džoisu, par Pulenkas valdnieku un seksa nozīmi.
Dārzā de Savarijs salēja limonādi un piedāvāja meitenēm zemenes. Kristīne dzīvi stāstija par Robu, un viņas acīs jautās romantisms. Vel kādu bridi viņi runāja par šo žurnālistu, un meitenīte pavēstīja, ka gaida tikšanos ar teti, jo viņš atvedīšot lauvu un lamu. Tad Lizija apjautājās, vai varētu izmantot datoru, un de Savarijs labprāt atļāva, ja vien meitene paliek viņu redzeslokā. Iegājusi māja, Lizija apsēdās pie vaļējā divvērtņu loga un iegrima datorspēlē.
De Savarijs nopriecājās, ka varēs daudz brīvāk aprunāties ar Kristīni, jo gribēja apspriest vēl kaut ko.
- Tātad, Kristīne, - viņš iesāka, - izstāsti man par Gebekli! Izklausās neticami.
Veselu stundu jaunā arheoloģe galvenajos vilcienos ieskicēja notikumus Turcijā. Kad viņa beidza, saule jau skāra attālo koku galotnes. Profesors papurināja galvu. Viņi apsprieda savādos apbedījumus, tad pievērsās Elles uguņu klubam un "Melnajai grāmatai". Tā bija ierasta saruna, kurā iesaistīti divi līdzīgi domājoši cilvēki ar vienādām interesēm literatūrā, vēsturē, arheoloģijā, mākslā. De Savarijam šī diskusija ļoti patika. Vēl Kristīne it kā starp citu izstāstīja, ka mēģinājusi izklāstīt Robam dižā īru modernista Džeimsa Džoisa daiļrades pamatus, un de Savarijam iemirdzējās acis. Viņš nolēma atklāt Kristīnei vienu no savām jaunākajām teorijām.
- Zini, Kristīne, viendien es atkal pārlasīju Džeimsu Džoisu, un mani pārsteidza…
- Kas?
-Grāmatā "Māksliniekā portrets jaunībā" ir kāda vieta… Man iešāvās prātā…
-Kas?
- Kā, lūdzu?
- Kas tur bija?
Beidzot ari de Savarijs saklausīja - aiz muguras atskanēja dobjš troksnis. Mājā. Savāds, skaļš un draudīgs būkšķis.
De Savarijs tūdaļ iedomājās par Liziju. Viņš piecēlās un pagriežas iešanai, bet Kristīne jau metās profesoram garām. Nometis limonādes glāzi zāle, viņš steidza sievietei pa pēdām. Tanī brīdī atskanēja kaut kas vēl šausmīgāks - apslāpēts kliedziens.
Kristīni profesors atrada vairāku jaunekļu rokās. Puiši bija tumšos džinsos un slēpotāju maskās. Tikai vienam vīrietim - pievilcīgam tumšmatim - seja bija atklāta. De Savarijs viņu uzreiz pazina - bija redzējis Foristera sūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, kurai pievienots attēls no kādas novērošanas kameras.
Tas bija Džeimijs Klonkarijs.
Profesoram gribējās kliegt - tik absurda bija ši situācija. Bandītiem bija dunči un šaujamieroči. Viens no tiem bija nomērķēts uz viņu. "Vājprāts! Te ir Kembridžšīra. Brīnišķīga maija pēcpusdiena. Es tikko lielveikalā pirku zemenes. Pa ceļam uz mājām svilpoju Baha koncerta motīvu. Un tagad mana mājā ielauzušies bruņoti psihopāti!"
Jaunā arheoloģe mēģināja kliegt un izrauties, bet tad viens no puišiem spēcīgi iesita sievietei pa vēderu. Viņa beidza locīties un ievaidējās. Ieplestajās acīs jautās negantas dusmas. Viņa palūkojās uz de Savariju - skatiens pauda bailes.
Garākais no visiem - Džeimijs Klonkarijs - pavēcināja pistoli uz de Savarija pusi.
- Piesieniet viņu pie krēsla!
Runas veids liecināja, ka cilvēks ir izglītots, un tas šķita vēl biedējošāk. Pēkšņi de Savarijs atskārta, ka no virtuves skan apslāpētas raudas. Tā bija Lizija, un viņa raudāja. Tad šņuksti vairs nebija dzirdami.
Divi bandīti piesēja de Savariju pie krēsla. Mutē profesoram tika iebāzta sviedraina lupata, ko tik stingri pielīmēja, ka viņam saka asiņot priekšzobiem piespiestās lupas. Taču ne jau sāpes uztrauca de Savariju. Lielākas bažas sagādāja veids, kā viņš tika piesiets ēdamistabas krēslam - tā, ka faktiski sēdēja otrādi, jāteniski, ar krūtīm pret koka atzveltni. Ari potītes un rokas viņam tika cieši sasietas, bet zods sāpīgi atsists pret krēsla malu. Smeldza viss ķermenis. Viņš nevarēja pakustoties. Nevarēja saskatīt ne Kristīni, ne Liziju - ausis uztvēra tikai klusu šņukstēšanu otrā istabā. Bet tad viņa prātu satricināja aiz muguras stāvošā Džeimija Klonkarija vārdi:
- Vai esat kādreiz dzirdējis par asiņaino ērgli, profesor de Sa- varij?
Uzrunātais noelsās un, vairs nespēdams noturēties, sāka raudāt. Asaras plūda pār vaigiem. De Savarijs noprata, ka bandīti viņu nogalinās, bet nespēja apjēgt, ka tas tiks izdarīts tik nežēlīgā veidā.
Džeimijs Klonkarijs pienāca tuvāk un ieskatījās profesoram acis. Parasti bālā, taču pievilcīga puiša seja bija nedaudz pietvīkusi.
- Protams, ka esat dzirdējis par asiņaino ērgli, vai ne? Galu galā jūs taču sarakstījāt grāmatu! Visnotaļ satriecošu stāstu par vēsturi. "Ziemeļnieku dusmas". - Klonkarijs atklāti ņirgājās par profesoru. - Par vikingu rituāliem un ticējumiem. Diezgan šausmīgs gabals, ja drīkstu tā izteikties. Taču, manuprāt, tas ir jūsu paņēmiens tirāžu celšanai… - Jauneklis turēja grāmatu rokā un citēja: - "Bet tagad mēs esam nonākuši līdz vienam no atbaidošākajiem jēdzieniem vikingu nežēlības annālēs - līdz tā sauktajam asiņainajam ērglim. Daži zinātnieki šaubās, vai tik šaušalīgs upurēšanas rituāls vispār eksistējis, taču vairaki teksti sāgās un skaldu poēmās apliecina pretējo, proti, asiņainā ērgļa rituāls tomēr ir pastāvējis. Tā bija autentiska ziemeļnieku upurēšanas ceremonija." - Klonkarijs uzsmaidīja de Savarijam un turpinaja: - "Kā vēsta norvēģu avoti, bēdīgi slaveno asiņainā ērgļa rituālu izpildīja vairākiem ievērojamiem cilvēkiem, tostarp Nortambrijas valdniekam Ellām, Norvēģijas valdnieka Skaistmata dēlam Halv- danam un Anglijas karalim Edmundam."
De Savarijs juta iekšās savadu spiedienu un prātoja, vai spēs noturēties neapslapinājies.
Klonkarijs pāršķīra lappusi un turpināja lasīt: