Выбрать главу

-    "Dažādos avotos atšķiras asiņainā ērgļa rituāla detaļas, ta­ču būtiskākie elementi ir vieni un tie paši. Vispirms upurim uz­šķērž muguru gar pašu mugurkaulu. Dažkārt vispirms tiek nodī­rāta ada. Tad upurim pie mugurkaula tiek ielauztas ribas - ar āmuru vai dunci. Sadragātas ribas tiek izplestas kā putna spār­ni, atklajot skatienam pelēcīgās plaušas. Kamēr tās tiek izrautas no krūškurvja un pārmestas upurim pār plecu, viņš ir pie pilnas samaņas. Šajā brīdī upuris atgadina ērgli ar izplestiem spārniem. Nereti milzīgajās brūcēs tiek iekaisīta sāls. Agri vai vēlu iestājas nāve - no asfiksijas vai asiņu zuduma, vai parastas sirdstriekas, ko izraisa šoks. Iru dzejnieks Šeimuss Hīnijs aprakstījis asiņainā ērgļa rituālu savā poēmā "Vikingu Dublina": "Ar miesnieka pār­liecību viņi izpleš tavas plaušas un uzliek šos siltos spārnus tev uz pleciem.""

Jauneklis aizcirta grāmatu un nolika to uz ēdamgalda. De Sa­varijs drebēja bailēs. Un Klonkarijs plati pasmaidīja.

-    "Agri vai vēlu iestājas nāve." Noskaidrosim, vai tā ir, profe­sor de Savarij?

Profesors aizvēra acis. Bija dzirdams, kā aiz muguras rosās pā­rējie jaunekļi. Pārbijies de Savarijs bija refleksīvi iztukšojis pūsli un atvieglojies, un tagad nāsis kaitināja nepatīkama izkārnījumu smaka. Jaunie vīrieši sačukstējās. Un tad de Savarijs sajuta pir­mās nežēlīgās sāpes - mugurā tika iedurts duncis, ko lēni vilka uz leju. Panikas pārņemts, viņš gandrīz izvēmas 1111 sašūpojās krēslā. Puiši smējās.

Tad ierunājās Džeimijs Klonkarijs:

-   Ribas tev nāksies pārlauzt ar visparastākajām knaiblēm. Bai­dos, ka mums nav rituālam piemērota āmuriņa…

Atkal smiekli. Tad de Savarijs sadzirdēja krakšķi un sirds ap­vidū sajuta triecienu - it ka būtu sašauts. Profesors atskārta, ka cita pēc citas tiek ielauztas viņa ribas. Tās ieliecās un salūza.

Krak! It ka pārtrūktu kaut kas ļoti nospriegots. Vel viens krakšķis; tad vel viens. Apkārt mutes vikšķim parādījās vēmekļi. De Sava­rijs lūdzās, kaut aizrītos ar paša vēmekļiem un tūdaļ iestātos nāve.

Taču viņš vel nebija miris. Profesors skaidri juta, ka Klonkarijs rakņājas pa viņa krūškurvi. Pārņēma sirreāla sajūta, ka viņam tiek izrautas plaušas. Spējas sāpes apliecināja, ka tās jau izvilktas ārā. Paša plaušas plīvoja pār pleciem - slidenas un karstas. Paša plaušas… Gaisā jautās savāds smārds - it ka ar zivs un metāla piegaršu. Tā oda viņa plaušas. De Savarijs gandrīz zaudēja sa­maņu.

Bet pilnībā nezaudēja vis. Bandīti bija lieliski pastrādājuši, jo prata uzturēt viņu pie dzīvības un samaņas. Lai ciešanas būtu lielākas.

De Savarijs spogulī vēroja, kā meitene un Kristīne tiek izvilk­tas ārā 110 istabas. Aizvestas. Bandīti posās prom, atstājot de Sa­variju vienu. Nomiršanai. Ar salauztām ribām un izrautām plau­šām.

Aizcirtās durvis. Nelieši bija aizgājuši.

Joprojām piesiets pie krēsla, de Savarijs centās apslāpēt sāpju viļņus un izmisumu. "Es grasījos aprunāties ar Kristīni, taču ne­paguvu. Un tagad es nomiršu. Nav neviena, kas varētu mani glābt."

Tanī brīdi viņš pamanīja, ka pavisam tuvu uz galda, līdzās grāmatai par vikingiem, atrodas pildspalva. Varbūt varētu ar muti to aizsniegt. Kaut ko uzrakstīt. Lietderīgi izmantot pēdējos savas dzīves mirkļus.

Kad viņš paliecās uz priekšu, acīs sariesās sāpju asaras. Ska­tiens pievērsās paša rakstītas grāmatas nosaukumam.

"Hjūgo de Savarijs. Ziemeļnieku dusmas."

Trīsdesmit astotā nodala

Robs sēdēja kriminālmeklēšanas vecākā inspektora Foristera kabinetā Skotlendjardā. Logs bija vaļā, un pa to svilpoja dzestrs vējš. Bija neierasti auksta, mitra un apmākusies diena. Robs do­māja par savu meitu un centās apvaldīt dusmas un izmisumu.

Taču dusmas un izmisums bija ļoti spēcīgi. Šķita, ka viņš stāv, lidz augšstilbiem iegrimis varenā ūdens straumē. Ik bridi viņš va­rēja zaudēt līdzsvaru, savaldīšanos un noslīkt savās emocijās. Gluži tāpat kā cilvēki, kas iekļuvuši Āzijas cunami slazdā. "Jāsa­koncentrējas, lai noturētos."

Viņš bija izstāstījis policistiem visu, ko zināja par jesīdiem un "Melno gramatu". Foristera palīgs Boidžērs stāstījumu pierakstī­ja, savukārt pats detektīvs skatījās Robam tieši acīs. Kad žurnā­lists beidza runāt, Foristers nopūtās un sagrozījās krēslā.

-    Ir visnotaļ skaidrs, kā un kāpēc viņas nolaupītas.

Boidžērs palocīja galvu. Robs drūmi noteica:

-   Vai tiešām?

Par meitas nolaupīšanu Robs uzzināja tikai pirms dažam stundām - kad piezemējās Hītrovā pēc lidojuma no Stambulas.

Viņš bija steidzies taisnā ceļā uz bijušās sievas māju un pēc tam - pie policistiem. Lidz ar to viņam nebija laika apdomāt, kā tas varē­ja notikt.

Policists atbildēja:

-    Acīmredzot Klonkarijs pirms dažām dienām izlasījis jūsu rakstu avizē.

-   Laikam gan… - Šie vārdi šķita tukši un bezjēdzīgi. Viss šķita tukšs un bezjēdzigs. Viņš atsauca atmiņa Kristīnes pieminēto asī­riešu apzīmējumu ellei: Ciešanu tuksnesis.

Tieši tur viņš bija nonācis. Ciešanu tuksnesi.

-    Viņi acīmredzot uzskata, Latrela kungs, - policists turpinā­ja, - ka jums ir kaut kas zināms par "Melno grāmatu". Tādēļ viņi meklējuši informāciju par jums, noskaidrojuši bijušās sievas ad­resi. Jus taču kādreiz tur dzīvojāt, vai ne? Tur bijāt deklarējies?

-   Ja. Es joprojām esmu deklarējies tur.

-   Tātad viņi pavisam viegli tikuši pie adreses un vairākas die­nas novērojuši māju. Gaidījuši un vērojuši.

-   Tad parādījās Kristīne… - Robs klusi iesāka.

Sarunā iejaucās Boidžērs.

-   Un atviegloja viņiem dzīvi. Abas sievietes un meitene devās uz Kembridžu, bandīti viņām sekoja. Pēcpusdienā jūsu draudze­ne aizveda meiteni uz attālu lauku māju. Uz pašu nepiemērotāko vietu pasaulē!

-    Iespējams, viņi par de Savariju bija dzirdējuši jau agrāk, - Foristers piebilda. - Šis cilvēks sarakstījis vairākas grāmatas par upurēšanu un Elles uguņu klubu. Klonkarijs tās noteikti ir izlasī­jis. Vai ari redzējis profesoru televīzijā.

-Tad… - Robs joprojām šūpojas pelēcīgaja straumē, taču cen­tās sakopot domas. - Viņi gaidīja netālu no lauku mājas. Zināja, ka uzreiz sagūstīs gan Kristīni, gan manu meitu.

-   Ja, - piekrita Boidžērs. - Droši vien gaidījuši stundām ilgi un tad ielauzušies mājā.

Robs pievērsās Foristeram.

-   Viņai jāmirst, vai ne? Manai meitai jāmirst, ja? Viņi taču no­galina visus!

Foristers sarāvās un papurināja galvu.

-    Nē… tā nemaz nav. Mēs pagaidām vēl neko īsti nezinām…

-    Izbeidziet!

-    Ludzu.

-    Nē! - Robs jau kliedza. Piecēlies viņš veltīja policistiem ne­gantu skatienu. - Kā jūs varat tik mierīgi apgalvot, ka "mēs pa­gaidām vel neko īsti nezinām"? Jūs pat iedomāties nevarat, ko tas nozīmē, detektīvi Jums nav ne jausmas! Manu meitu nolaupījuši kaut kādi nolādēti slepkavas! Es zaudēšu savu vienīgo bērnu.

Boidžērs ar mājienu mudināja Robu nomierināties. Apsēsties un nomierināties.

Apzināti lēni izelpojis, Robs atskārta, ka sarīkojis scēnu, taču viņam tas nerūpēja. Viņš nespēja kontrolēt savas emocijas un gri­bēja no tām atbrīvoties. Bridi pastāvējis, acīm dusmās zibsnījot, viņš atkal apsēdās.

-   Es zinu, ka jums ir ļoti grūti to aptvert, - detektīvs Foristers turpināja, - taču pagaidām, cik mums zināms, bandīti nav noda­rījuši neko ļaunu ne jūsu meitai Lizijai, ne Kristīnei Majērai.

Drūmi palocījis galvu, Robs klusēja. Viņš baidījās, ka var iz­lauzties vārdi, ko vēlāk nāksies nožēlot.