- Notikuma vietā mēs esam atraduši tikai de Savarija asinis, - policists turpināja. - Līdz šim bandīti nogalinājuši, kā jus teicat, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Taču šoreiz rīkojušies citādi. Viņi ir nolaupījuši sievieti un meiteni. Kāpēc? Jo grib tikt klāt jums.
Šķita, ka mutuļojoša straume kļuvusi mierīgākā. Robs uzmanīgi un gandrīz cerīgi lūkojās uz Foristeru. Šajos vārdos jautās loģika, saprātīgums. Robam gribējās, tiešām gribējās uzticēties šim cilvēkam.
- Vai jūs raksta beigās norādījāt savu e-pasta adresi? - Foristers jautāja.
- Jā, - Robs atbildēja. - Ierasta prakse. Tā ir redakcijas e-pasta adrese.
Boidžērs kaut ko pierakstīja.
- Fs uzskatu, - Foristers turpināja, - ka Džeimijs Klonkarijs drīz sazināsies ar jums. Ļoti drīz. Viņam vajadzīga "Melnā grāmata".
- Un ko man iesākt, kad viņi sazināsies ar mani?
- Nekavējoties zvaniet man. Luk, mana mobilā tālruņa numurs. - Viņš pasniedza Robam savu vizītkarti. - Mums jāpiekrāpj šie bandīti. Jārada iespaids, ka grāmata un citi jesīdu dokumenti ir pie jums.
Robs šķita apmulsis.
- Lai gan patiesībā man nekā nav?
- Viņi to nezina. Ja pārliecināsim viņus, ka jūs varat sagādāt to, kas viņiem nepieciešams, tad iegūsim laiku. Ļoti dārgo laiku, lai mēs varētu notvert Klonkariju.
Pāri Foristera plecam lūkodamies ara pa logu, Robs domāja par simtiem policistu, kas tobrīd strādāja šajā ēka. "Vairāki duči izmeklē tieši šo lietu. Viņi taču ir spējīgi atrast šo slepkavu bandu, vai ne? Par asiņainajiem, nežēlīgajiem noziegumiem tagad ir pilnas avīzes." Robam gribējās iziet lielākā telpa un uzkliegt: "Notveriet viņus! Strādājiet! Noķeriet tos neliešus! Vai tad tas ir tik grūti?"
-Jūsuprāt, kur viņi ir? - Robs jautāja skaļi.
- Daži pavedieni ir, - Boidžērs atbildēja. - Itālietim Lūkam Marsinelli ir privāta pilota licence. Varbūt viņi izmanto privātas lidmašīnas, lai tiktu ārā no valsts.
-Tie taču ir tikai bērni…
Foristers papurināja galvu.
- Taču tie nav parasti bērni. Tie ir bagātnieku bērni. Marsinelli ir bārenis, kurš saņēma mantojumā tekstilrūpniecības uzņēmumu Milānā. Neaptverami veiksmīgu uzņēmumu. Cits bandas loceklis, mūsuprāt, ir Konektikutas augsta riska ieguldījumu fonda vadītāja dēls. Šiem puisīšiem ir savi pilnvaras līdzekļi, mantotas bagātības, konti Džērsi salas banka. Viņi tiek pie jaunas mašīnas tikpat viegli kā es uzsitu knipi. Austrumanglijā ir daudzi privāti lidlauki, no kara laikiem saglabājušies amerikāņu aerodromi. Varbūt viņi izveduši jūsu meitu no valsts. Musuprat, Itālijā ir visiespējamākā vieta, jo bandā ir Marsinelli, kuram netālu no ltalijas ezeriem ir īpašums. Turklāt Klonkarija ģimene dzīvo Pikardija. Tā tiek novērota, franču un itāliešu policija tur roku uz pulsa.
Robs nožāvājās - vilšanās vai sarūgtinājuma, nevis noguruma dēļ. Šīs žāvas bija izraisījis paaugstināts adrenalīna līmenis. Robam slāpa un gribējās atpūsties, viņš jutās aizkaitināts un saniknots. Bija nolaupīti divi cilvēki, ko viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē - Lizija un Kristine. Viņas noteikti raudāja un mocījās. Ievestas Ciešanu tuksnesī. Šīs domas bija neizturamas.
Viņš piecēlās kājās.
- Labi, detektīv, es uzraudzīšu savus e-pastus.
-Lieliski. Varat man zvanīt jebkurā laikā, Latrela kungs. Kaut piecos no rīta! Es neiebilstu. - Šķita, ka policista acis uz brīdi kļuvušas miklas. - Rob, es saprotu, kādas mocības jums tagad jāizcieš. Ticiet man. - Viņš noklepojās un tad turpināja: - Klonkarijs ir augstprātīgs un psihiski slims jauneklis. Viņš domā, ka ir gudrāks par visiem pārējiem. Šadi cilvēki nespēj noturēties, nepakai- tinājuši policiju ar savu gudrību. Un tieši tādēļ mums izdodas viņus notvert.
Policista rokasspiedienā Robs sajuta nelokāmību, un tas pauda vairāk nekā tikai profesionālu pārliecību; šaja žesta jautās izpratne. Turklāt viņa skatienā varēja manīt līdzjūtību, pat sāpes.
Pateicies Robs pagriezās un devās ārā no ēkas. Gluži kā zom- bijs viņš aizgāja līdz autobusu pieturai un aizbrauca uz savu dzīvoklīti lzlingtona. Brauciens bija nogurdinošs. Šķita, ka it visur viņš redz bērnus, mazas meitenītes, kas spēlējas ar draugiem, lec klasītes, iepērkas kopā ar māti. Gribējās sekot it visām - ja nu kāda no meitenēm izrādās Lizija -, lai gan Robs apzinājās, ka tas ir smieklīgi. Un vienlaikus gribējās novērsties, neskatīties uz šim meitenītēm, jo visas atgādināja par paša meitu. Par viņas matu smaržu, kad mazā izcelta no vannas. Par uzticīgajam zilajām acīm. Robu atkal pārņēma mokošu sāpju vilnis - varens un iznicinošs.
Pārradies mājās, viņš nelikās ne zinis par neizkravātajiem koferiem un pamatīgi sarugušo pienu uz virtuves galda, bet taisnā ceļā devās pie klēpjdatora, ieslēdza to un pārbaudīja elektronisko pastu.
Neka. Robs pārliecinājās vēlreiz, taču nevienas vēstules nebija.
Viņš iegāja dušā, tad sāka ģērbties un pēkšņi sastinga. Tad ķērās pie koferiem, bet atkal palika pusceļa. Viņš mēģināja nedomāt par Liziju, bet nespēja. Viņš bija dusmīgs un uztraucies. Taču vienīgais, ko varēja darīt, - pārbaudīt elektroniskā pasta vēstules.
Bez krekla un kailām kājām viņš devās atpakaļ pie klēpjdatora un spēji sarāvās. Pirms desmit minūtēm bija pienākusi vēstule no Džeimija Klonkarija.
Nemiera un cerību pārņemts, Robs lasīja temata nosaukumu. "Tava meita."
"Vai tas bus kāds šaušalīgs līķa foto? Meitiņa bez galvas? Sadedzināta? Bet varbūt viņš paziņos, ka Lizijai nekas nekaiš?"
Spriedze un nemiers šķita neizturams. Svīzdams Robs atvēra vēstuli. Fotogrāfijas nebija. Tikai teksts. Un sākas tas pavisam kodolīgi:
"Pie mums ir tava meita, Rob. Ja gribi viņu atpakaļ, atdod mums "Melno grāmatu". Vai pasaki, kur to meklēt. Citādi viņa mirs. Sīkāk neko nestāstīšu, bet domāju, ka tava i/.tēle jau darbojas. Tava draudzene nav cietusi, taču arī viņu mēs nogalināsim, ja tu nevēlēsies sadarboties."
Robam gribējās triekt datoru pret sienu, taču viņš lasīja tālāk:
"Starp citu, izlasīju tavu rakstiņu par palestīniešiem. Ļoti aizraujošs. Sirdi plosošs. Kad esi aizmirsis savu tik paredzamo liberālismu, tad proti uzrakstīt arī šo to interesantu. Taču es šaubos, vai tu jebkad esi apsvēris izraēliešu patieso stāvokli un tā iemeslus. Vai tā ir, Rob?
Padomā! No kā tu visvairāk baidies? Kura rase tevi kaitina visvairāk? Līdz sirds dzijumiem? Atļaušos minēt, ka tie ir melnie - afrikāņi, vai ne? Man taisnība, ko? Vai tu pārej ielas pretējā puse, kad pa gabalu ieraugi melnādainus jauniešus kapucēs? Ja tā, tad zini, ka tu neesi viens, Rob. Mēs visi tā darām. Un statistika apliecina, ka bailes no melnajiem ir pamatotas - tieši viņi ielās pastrādā visvairāk noziegumu. Iespēja, ka tevi aplaupīs melnādainais, ir daudz lielāka nekā tā, ka tev uzbruks baltais, japānis vai korejietis, - ja ņemam vērā melno ļautiņu īpatsvaru iedzīvotāju sastāvā.
Bet - padomā dziļāk!
Esmu lasījis tavus rakstus un zinu, ka neesi muļķis. Politika tu varbūt arī esi pilnīgs idiots, taču muļķis ne. Tādēļ padomā! Kuras rases pārstāvji nogalina visbiežāk? Kura no cilvēces rasēm ir visnāvējošākā?
Gudrie, vai ne?
Palūkosim. Tu baidies no melnādainajiem. Bet - cik cilvēku patiesība ir nogalinājuši afrikāņi? Afrikāņu armijas? Afrikāņu va- rasiestades? Dažus tūkstošus? Varbūt vairākus desmitus tūkstošu? Visā Āfrikā! Redzi? Ja skaita uz vienu cilvēku, afrikāņi nemaz nav tik bīstami. Viņi ir absolūti haotiski, nespēj iedibināt paši savu valdību, taču globālā mēroga nav bīstami. Bet tagad ņemsim arabus. Viņi tik tikko sāk apgūt datorus. Kopš piecpadsmitā gadsimta viņi nav spējuši veiksmīgi uzbrukt nevienam pretiniekam. Vienpadsmitais septembris bija viņu labākais mēģinājums divsimt gadu laikā nogalināt lielāku daudzumu cilvēku. Bojā gāja trīs tūkstoši. Amerikāņi tos iznīcinātu vienā minūtē. Ar tālvadības pults palīdzību.