Dženisa domīgi palocīja galvu.
- Interesanti. Laikam jau slepkavas itin bieži atgriežas nozieguma vietā, vai ne? - Viņa paraustīja plecus. - Taču šī lieta ir visnotaļ savāda. Kāpēc dzīvot tādā vietā? Pie kaujas laukiem? Varbūt tā ir sagadīšanas. Varbūt viņi tādējādi vēlas godāt savus senčus. Par to vajadzētu aprunāties ar antropologu.
Ārste devās tālāk kristāla galerijā. Divas meitenes sēdēja sakrustotām kājām uz grīdas ar zīmēšanas bloknotiem klēpī un krāsu podiņiem blakus. "Laikam mākslas studentes," Foristers no- ______ Toms Nokss
sprieda. Viena no viņām bija ķīniete, koncentrējoties samiegusi acis, lai uzmanīgi nopētītu piecus savādus iekonservētus cilvēka embrijus - deformētus piecīšus.
- Man šķiet, - Dženisa Edvardsa turpināja, pievērsusies Foristeram, - ka ar upurēšanu zināmos apstakļos var aizrauties cilvēki, kas pārmantojuši slepkavniecisku psihozi.
- Ko tas nozīmē?
- Es domāju, ka var pārmantot psihozi, kas disponē cilvēku uz. galēju nežēlību. Kā tāda tieksme var izdzīvot, ja runājam Darvina terminiem? Vēsture apliecina, ka tendence uz necilvēcīgu nežēlību ne vienmēr ir ļaunums. Piemēram, ja asinskāri un brutalitāti ievirza pareizās sliedēs, to var pielāgot izmantošanai.
-Kā?
-Ja, piemēram, ģimenei ir militāristu tradīcijas, visnežēlīgāko atvasi var taisnā ceļā sūtīt uz armiju, kur agresija un alkas izliet asinis ir nepieciešamas.
Viņi pagāja garām studentēm. Tālāk ceļš galerija veda gar vairākiem paraugiem, kas uzskatami parāda embrija attīstību no četrām nedēļām līdz deviņiem mēnešiem. Tie bija ļoti labi iekonservēti un peldēja šķidrumā kā sīciņi citplanētieši bezsvara apstākļos. Jau pašās agrīnākajās stadijās sejām bija cilvēku vaibsti. Šķita, ka viņi taisa grimases un kliedz. Bez skaņas.
Ieklepojies Foristers ielūkojās piezīmju bloknotā.
- Tatad, Dženisa, ja šiem puišiem ir slepkavas un sadista gēns, līdz šim tas bijis apslēpts? Britu impērijas vēsturiskās attīstības dēļ, tā sakot? Tādēļ, ka mums nepārtraukti bijis jākaro?
- Varbūt. Taču mūsdienās šāda tieksme ir problemātiska. Smēķēšanas aizliegumu un smalku bumbu laikmetā spēcīgai agresijai ir maz iespeju izpausties. Ja mūsdienās nogalina, tad lielākoties pastarpināti. Bet nu parādījies Džeimijs Klonkarijs, kuru varētu nosaukt par "ģenētikas slavenību". Viņš no senčiem mantojis sadista gēnu, kas izpaužas visnežēlīgākajā veida. Ko viņš varētu iesākt ar saviem talantiem? Ja neskaita slepkavošanu? Es saprotu, cik grūtas dilemmas priekšā viņš ir. Piedodiet, ja tas skan pārāk cietsirdīgi.
Foristers pētīja attiecīga šķidrumā uzglabātu cilvēka smadzeņu pusi. Tās atgādināja savītušu, vecu ziedkāpostu. Līdzās bija norāde - "datora izgudrotāja" Čārlza Bebidža smadzenes.
- Un ko varat teikt par dziņu upurēt? Vai esat pārliecināta, ka to nevar mantot?
- Iespējams, ka senos laikos ši gēnu grupa tiešām mudinājusi upurēt cilvēkus. Proti, reliģiski noskaņotā sabiedrībā, kurā radīti apstākļi šādiem rituāliem.
Bridi apdomājis dzirdēto, Foristers no kabatas izņēma kādu papīra lapu - izdrukātu elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta Robam Latrelam. Detektīvs parādīja tekstu Dženisai, kura to atri izlasīja.
- Antisemītisms. Jā, jā. Visnotaļ izplatīts psihozes simptoms, īpaši tad, ja upuris ir ļoti apdāvināts. Vājāka rakstura psihopāti uzskata, ka citplanētieši dzīvo tosteros, turpretī gudrs cilvēks, jūkot prātā, sajūt daudz interesantākas lietas un procesus. Un antisemītisms ir bieži sastopams simptoms. Esat dzirdējis par matemātiķi Džonu Nešu?
- Puisi, par kuru uzņemta filma "Brīnišķīgais prāts"?
- Viņš ir viens no izcilākajiem mūsdienu matemātiķiem. Manuprat, saņēmis Nobela prēmiju. No divdesmit līdz trīsdesmit gadu vecumam slimoja ar šizofrēniju un bija ka apmāts ar antisemītismu. Uzskatīja, ka ebreji ir visur, ka tie pārņēmuši pasauli. Inteliģence nepasargā no bīstamas sajukšanas prātā. Nacistu līderu vidējais intelektuālās attīstības koeficients bija ap simt trīsdesmit astoņi. Ļoti augsts.
Paņēmis papīra lapu, Foristers to salocīja un ielika atpakaļ kabatā. Viņam bija atlicis vēl viens jautājums. Drosmīgs solis. Un viņš to spēra.
- Varbūt varat man palīdzēt vēl kādā lietā. Kad atradām nabaga de Savariju, izrādījās, ka viņš ir uzrakstījis kādu vardu. Vienu vienīgu vārdu grāmatas pirmajā lappusē, kura bija piesūkusies ar asinīm.
- Kā, lūdzu?
- Viņš bija rakstījis ar muti. Paņēmis pildspalvu mutē, taču rakstot klepojis asinis.
Ārste noskurinājās.
- Šausmas!
Foristers palocīja galvu.
- Tādēļ nav jābrīnās, ka uzrakstītais ir tik tikko izlasāms.
- Skaidrs…
-Taču liekas, ka tas ir vārds Undish.
- Undish?
- Undish.
- Man nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt.
Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors nopūtās.
- Meklējot informāciju, es noskaidroju, ka Polija ir tāda nāves, tas ir, smagā metāla grupa.
- Skaidrs… Un tā ir atbilde uz jūsu jautājumu, vai ne? Vai tad sātanistu kulta piekritēji neaizraujas ar to šausmīgo mūziku? Gotu metālu vai kaut ko tamlīdzīgu?
-Jā, - Foristers piekrita. Dženisa jau devās uz izeju, garām veciem, tumšiem dēļiem, kas notriepti ar secēšanas paliekām. Detektīvs sekoja. - Kādēļ lai tāds cilvēks kā de Savarijs interesētos par nāves metāla grupu? Un kādēļ viņš to vārdu uzrakstījis mums? Ja laika bija atlicis vien tik daudz, lai uzrakstītu vienu vārdu, ja viņš cietis milzu mokas, kādēļ rakstīt kaut ko lādu?
Doktore Edvardsa ieskatījās pulksteni.
- Piedodiet, man jāiet. Vēl viena tikšanās. - Sieviete pasmaidīja. -Ja vēlaties, nākamnedēļ varam tikties parasto iemeslu dēļ. Piezvaniet manai sekretārei!
Atvadījies Foristers devās lejup pa kāpnēm, garām plintiem, pjedestāliem un drūmiem medicīnā slavenu cilvēku krūšutēliem un atvieglots i/gāja saules pielietaja Blūmsberi rajona ielā. Saruna ar Dženisu bija raisījusi vairakas aizraujošas idejas, un tagad tās vajadzēja apsvērt. Nekavējoties. Ārstes izteikta frāze "godāt savus senčus" bija uzjundījusi pārdomas. Dziļas. Šie vārdi sasaucas ar Roba Latrela rakstu avīzē The Times. Ari tajā bija minēti senči un dzīvesvietas izvēlēs problēma.
Viņš devās uz Holbornas metro staciju, nepacietības pilns ieka- pa vilcienā un atri vien šķērsoja pārpildītās Viktorijas rajona ielas ar daudzajiem veikaliem. Nonācis Skotlendjardā, viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un iebrāzās savā kabinetā. Tik spēji, ka noteikti apgāztu mirušās meitas fotogrāfiju, ja vien tā jau nebūtu noguldīta uz. rakstāmgalda.
Ieslēdzis datoru, Foristers Google meklētājā ierakstīja vārdus "senči aprakts mājas".
Un atrada. Saņēma balvu. Dabūja, ko bija meklējis; to, kas pieminēts laikraksta publikācijā.
Čajeni un Čatalhejika. Divas apmetnes Turcijā netālu no Gebeklitepes.
Pats būtiskākais Foristeram šķita apraksts par to, kas glabājās zem mājām un citām celtnēm. Jo - apmetņu iedzīvotāji rituālu upuru kaulus apraka zem savām mājām. Tātad šie cilvēki dzīvoja, strādāja, gulēja, mīlējās, ēda un runāja tieši uz savu upuru kauliem. Pēc visa spriežot, tā turpinājies gadsimtiem ilgi - parādījās arvien jauni cilvēku kaulu un līķu slāņi, tad ieklāta jauna grīda, tad atkal likti kauli. Dzīve uz senču rituālu upuriem. Galvaskausu kambari.