Foristers kā uzvarētājs iedzēra ūdens malku no Evian pudeles. "Kadeļ cilvēki gribējuši dzīvot blakus vai pat uz savu upuru kauliem? Kādēļ to vēlējušies tik daudzi slepkavas?" Viņš lūkojās ara pa logu saulainajās Londonas debesīs un prātoja par savādo sakritību neskaitāmajās slepkavību lietās. Piemēram, anglis Freds Vests paša noslepkavotās meitas apraka pagalmā. Džons Veins Geisijs no Indiānas štata dučiem nogalināto zēnu apraka savas mājas pagrabā. Ikreiz, rodoties aizdomām par masu slepkavībām, upuru līķi pirmām kārtām jāmeklē slepkavas māja zem grīdas dēļiem. Policijai tā bija standarta procedūra, jo noziedznieki savus upurus itin bieži slēpa pavisam blakus.
Šajā fenomenā Foristers nekad nebija nopietni iedziļinājies, taču tagad šis savādais fakts pārsteidza. Acīmredzot tā bija nopietna, varbūt neapzināta tieksme - dzīvot līdzās vai virs mirušajiem upuriem. Šāda tieksme, iespējams, piemitusi cilvēkiem jau pirms desmit tūkstošiem gadu. "Varbūt tā rīkojas arī Klonkariji. Varbūt arī viņi dzīvo uz savu upuru līķiem, proti, Albēras miesnieka nogalināto karavīru kauliem. Jā."
Detektīvs iedzēra vēl vienu malku remdena Evian ūdens. "Varbūt Klonkariju dzimtai ir kādas sevišķas jutas pret šiem upuriem. Galu galā Ribemonas masu kapā guldīti ķelti. Gailu karavīri…"
Foristers izslējās krēslā. Kaut kas vilka viņa domas kā diegu, ārdot džemperi. "Ķelti. Ķelti. Ķelti? Kur ir Klonkariju dzimtas saknes?" Viņš nolēma meklet internetā vārdus "Klonkariji" un "senči".
Pēc apmēram divām minūtēm informācija bija rokā. Klonkariju dzimta laulību rezultātā bija senas īru ģimenes pectece. Taču tā nebija vienkārši sena īru ģimene. Viņu senči bija… Voliji.
Klonkariji cēlušies no Baka un Kapelu dedzinātāja Ričarda Vo- lijiem. No Īrijas Elles uguņu kluba dibinātājiem!
No datora ekrāna atrauties nebija iespējams. Foristers saprata, ka ir nonācis uz pēdām, tuvojas mērķim un tūdaļ atrisinās sarežģīto mīklu. "Esmu trāpījis pa konfekšu trauku. Pa visam bumbiņām. Tagad lieta būs atrisināta. Tūdaļ un nekavējoties. Tepat, pie rakstāmgalda."
Tātad vajadzēja secināt, kur meklēt bandītus. "Kur viņi slēpjas? Ilgu laiku mes ar Boidžēru un citiem pieņēmām, ka nelieši tikai uz laiku ierodas Lielbritānijā, bet pēc tam dodas uz Itāliju vai Franciju. Ar privātu lidmašīnu vai kuģi. Bet varbūt mēs mek- lejām nepareizajā virzienā? Tas vien, ka daži bandas locekļi ir itālieši vai francūži, vēl nenozīme, ka viņi dodas uz. Itāliju vai Franciju. Viņi var uzturēties ari citā valstī. Taču tikai tādā, kurp no Lielbritānijas var doties bez pases." Foristers pacēla galvu. Durvis bija parādījies Boidžērs.
- Mans somu draugs!
- Kungs?
- Manuprāt, es visu zinu.
- Ko tieši?
- Es zinu, kur viņi slēpjas, Boidžēr. Manuprāt, es zinu, kur viņi slēpjas.
četrdesmitā nodala
Robs sēdēja savā dzīvokli un kā apmats skatījās video. To Klonkarijs pirms trim dienam bija nosūtījis pa elektronisko pastu.
Videoierakstā bija redzama viņa meita un Kristīne kādā neizprotamā telpā. Abām bija aizbāzta mute. Abas piesietas pie koka krēsliem - stingri un pamatīgi.
Vairāk nekas nebija saskatāms. Abas šķita tīrās drānās. Redzamu ievainojumu nebija, taču gumijoto mutes vikšķu un acīs sastingušo baiļu dēļ šis ieraksts Robam uzdzina šermuļus.
Taču viņš to skatījās ik pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm. Skatījās un skatījās, tad pastaigāja pa dzīvokli - apakšveļā, neskuvies, nemazgājies, izmisuma pārņemts. Viņš jutās ka Ciešanu tuksnesī apmaldījies svētais, kam traumēta psihe. Viņš mēģināja apēst sviestmaizi, taču atmeta ar roku. Kārtīgu maltīti viņš nebija baudījis jau ļoti ilgu laiku, ja neskaita brokastis, ko bijusī sieva pagatavoja pirms dažām dienām.
Viņš devās pie Sēlijas, lai apspriestu meitas likteni, un viņa dāsni uzcepa bekonu ar olām. Robs pirmo reizi pa ilgiem laikiem bija juties izsalcis un apēda pusi sagatavotā, taču tad Sēlija sāka raudat. Robs piecēlās un mierinādams apskāva bijušo sievu, bet kļuva vēl sliktāk - Sēlija viņu atgrūda un apgalvoja, ka viņš vainīgs visās nelaimēs. Viņa kliedza, raudāja un sita. Bet Robs tikai Stāvēja, ļaudamies sitieniem pa seju un vēderu. Viņš rami uztvēra belzienus, jo uzskatīja, ka Sēlijai taisnība. Viņai bija tiesības dusmoties. Tieši viņš bija ievilcis ģimeni šajos drausmīgajos notikumos. Vainojama viņa nemitīgā vēlēšanās rakstīt, patmīlīgās alkas pēc žurnālista slavas, neprātīgā tieksme nelikties ne zinis par pieaugošajām briesmām. Kaut vai tas, ka viņa nebija mājās, lai aizstāvētu Liziju. Un viss pārējais.
Bezgalīgā vainas apziņa un pašpārmetumi, ko Robs izjuta, šķita teju kā svētlaime. Tās vismaz bija īstas, patiesas, dziļas emocijas, lai caururbtu to savādi stindzinošo izmisumu, kas neatstājas teju ne mirkli.
Pie pilna saprāta viņu turēja vienīgi telefons. Stundām viņš drūmi blenza uz to, alkdams izdzirdēt zvanu. Un tas atskanēja, pat daudzkārt. Dažbrīd zvanīja draugi, citreiz - kolēģi no redakcijas vai Izobela no Turcijas. Zvanītāji centās palīdzēt, taču Robam trūka pacietības, jo viņš gaidīja tikai vienu - kadu vēsti 110 policijas.
Viņš jau zināja, ka atrasts kāds daudzsološs pavediens - pirms četrām dienām bija piezvanījis Foristers un pateicis, ka bandīti acīmredzot slēpjas kaut kur netālu no Monpeljē nama uz dienvidiem no Dublinas. Tātad Īrijas Elles uguņu kluba mītnē. Detektīvs pastāstīja, kā Skotlendjards nonācis pie tāda secinājuma. Proti, slepkavu spēja pēkšņi nozust izskaidrojama ar braukšanu iekšā un ārā no valsts, taču muita un pasu kontrole nekādus rezultātus nav devusi. Tas nozīmē, ka viņi dodas uz valsti, kurā no Lielbritānijas var iebraukt, neuzrādot pasi.
Tātad viņi braukuši vai lidojuši uz Īriju.
Izklausījās visnotaļ ticami, taču Foristers sarunā ar Robu uzskatīja par nepieciešamu pieminēt ari kādu savādu teoriju par apraktiem upuriem, Ribemonas nāves bedri, Čatalhejiku, slepkavu vārdā Geisijs un Klonkarija tieksmi atrasties netālu no savu senču upuriem… Tanī brīdī Robs bija izslēdzis telefonu.
Viņš nebūt nebija pārliecināts, ka Foristera psiholoģiskajās spekulācijās ir kaut druska taisnības. Tās bija tikai nojausmas, un Robs neticēja nojausmām. Viņš vispār nekam neticēja. Viņš neticēja pat sev. Viņš spēja ticēt tikai negantajām dusmām uz sevi 1111 bezgalīgajām mokām.
Tonakt viņš likās gultā un nogulēja trīs stundas. Sapnī viņš redzēja krustā sistu dzīvnieku - brēcošu cūku vai varbūt suni. Kad viņš pamodās, ausa saule. Aina ar pienagloto dzīvnieku neatstāja prātu, tādēļ viņš iedzēra valiuma tableti. Otrreiz viņš pamodās jau pēcpusdiena. Zvanīja mobilais telefons. Zvanīja! Pieskrējis pie galda, viņš paķēra aparātu.
- Hallo? Hallo!
-Rob!
Tā bija… Izobela. Viņa noskaņojums strauji pasliktinājās. Robam gan patika Izobela, viņš apbrīnoja šīs sievietes gudrību un vēlēšanos palīdzēt, taču tobrīd alka dzirdēt tikai zvanu no policijas. Tikai un vienīgi no policijas.
- Izobela…
- Vai ir kādi jaunumi?
Viņš nopūtās.
- Kopš mūsu pēdējās sarunas - nekādu. Neka. Tikai… arvien tie paši nolādētie e-pasti. No Klonkarija. Video…
- Robert, man ļoti žēl. Man tiešām ļoti žēl. Bet… - Viņa uz mirkli apklusa. Robs iztēlojās, kā viņa sēž savā elegantajā koka mājā un veras uz zilo jūru. Šī aina atgādināja Robam, ka viņš, raugoties zvaigznēs virs Marmora jūras, bija iemīlējies Kristīnē. - Robert, man ir kāda ideja.